JĀNIS PORUKS: STĀSTI

Bet tad viņš sajuta atkal stipru ēstgribu, kura viņu dienām, jā — — jau gadiem mocīja. Un tad viņu pārņēma dusmas, brīnišķīgas dusmas: viņam vajadzēja karot. . .

Tur locījās viņa ienaidnieks Buņģis, kurš piku pēc pikas meta «turkiem» virsū. Patlaban viņš iezvēla Sapuliņam krietnu piku pa vaigu. Sapuliņš ievaidējās. Cibiņš sajuta to kā svētu pienākumu — iet Sapuliņam palīgā. Viņš gāja palīgā tam, kurš tika vajāts …

Sniega piku rokā turēdams, Cibiņš droši tuvojās Buņģirn «Turki» brīnojās, ka bālais, lēnais Cibiņš uz reizi tik varonīgs tapis.

«Se tev!» Cibiņš iekunkstējās un meta vienu piku pēc otras Buņģim acis, tik Buņģim, Buņģirn vien — nevienam citam . . .

Buņģis atkāpās soli pēc soļa. Viņa kareivji tam līdz. «Turki» gavilēja.

«Tibinc il mūtu jenelāls!» Sapuliņš brēca.

«Urā! Cibiņ! Uz priekšu!» «turki» kliedza.

Un Sapuliņš, kurš bija lasījis turku kara aprakstus, ieklie­dzās: «Allā-il-Allā!»

«Allā-il-Allā!» «turki» brēca, kuru dūša padarīja Buņģa kareivjus bailīgus.

«Ģenerāls» Buņģis muka. Bez cepures, pietvīcis — sarkans, elsdams un pūzdams tas nostājās pie «Sipkas» un kliedza:

««Sipku» vajag aizstāvēt! Ne par kam «turkiem» neatdot! …»

Bet Cibiņš tuvojās bez bailēm, kluss, nopietns, jā, briesmīgi bāls, Buņģim un svieda tik Buņģim vien, nevienam citam-

Buņģis nobijās. Tāda viņš Cibiņa vēl nekad nebija redzējis. Cibiņa iekritušās acis bija atdzīvojušās, kuru urbjošais skats Buņģim kā asmens sirdī griezās. Cibiņš arī bija pazaudējis cepuri. Viņš stāvēja Buņģim ļoti tuvu un vairs nesvieda, nezi­nādams, vai sniegt Buņģim roku un derēt mieru vai savilkt dūri un sist. ..

Bet viņš vēl nebija nevienam sitis-

Te Buņģis atspērās, savilka pieri grumbās, saknieba lūpas un kā tīģeris uzklupa Cibiņam.

«Ko tu, pagāns, mani ar savām ārprātīgajām acīm biedē… Velns! Es tev gan! . ..» Buņģis kliedza un, Cibiņa rokas satu­rēdams, paspēra ar kāju Cibiņa kāju. Cibiņš nokrita uz ceļiem, gandrīz nemaz nepretodamies. Buņģis sagrāba Cibiņu aiz apkakles un raustīja savu ienaidnieku kā spalvu. Beidzot viņš to pagāza gluži gar zemi, uzgūlās ar ceļiem uz Cibiņa, to mēdīja, izrāva viņam kreklu no biksītēm un piedzina tam pilnu pavēderi ar sniegu . . .

«Mieru! Met mieru!» daži iesaucās. Bet Buņģis, uz to sau­cieniem neklausīdamies, sāka Cibiņam muti ar sniega piku berzēt.

Tagad Cibiņam pacietība beidzās. Viņš ieķērās Buņģim matos …

«Ak tu pagāns! Man matus plūkt! Es tev gan parādīšu! . . .» Viņš sagrāba Cibiņu aiz svārkiem un no visiem spēkiem raustīja.

«Es tev gan, ubadze, parādīšu! …»

Cibiņa svārkiem notrūka piedurkne. Izdēdējusī vadmala,, kuru Cibiņa tēvs jau gadiem bija savos svārkos nēsājis un kurus māte savam dēliņam rudenī bija savārstījuse, izšķīda ka papīrs …

Cibiņš ievaidējās. Buņģis to atlaida. Cibiņš piecēlās sēdus, un sāka šņukstēt.

«Palūk, kā «turku ģenerāls» raud!» Buņģis smējās, meklē­dams pēc savas cepures. Vispārīgā kauja bija pa tam mitējusies.

«Nelaudi vit!» Sapuliņš, biksas raustīdams, uz Cibiņu teica un uzlika roku uz pazeminātā biedra pleca.

«Nelaudi vit! Bungit il tīls lazbainieks!»

«Ko tu, smurguli, teici!… » Buņģis Sapuliņam uzbrēca. «Labāk noslauki savu degunu! …»

Un Sapuliņš tiešām noslaucīja piedurknē degunu, par ko visi sāka smieties.

Daži brēca, ka kauju vajagot turpināt. Te atskanēja zvans. Rubuls tīrumā, uz akmens stāvēdams, zvanīja uz stundām. Buņģis bija viens no pirmajiem, kuri aizskrēja pār tīrumu uz skolu. Cits pēc cita aizsteidzās. Sapuliņš vienīgais vēl palika pie Cibiņa.

«Sapuliņ, ej tu uz stundām!» Cibiņš teica. «Es nevaru… Es iešu uz nabagu māju pie galdnieka apsildīties, redzes, ko tad … Ar šitādiem svārkiem es skolā nevaru rādīties … Ja skolotājs pēc manis prasa, — tad stāsti patiesību…»

Sapuliņš it kā negribēdams ar bēdīgu sirdi brida pa dziļo sniegu uz skolu. Cibiņš meklēja pēc cepures. To sniega samī­dītu atradis, viņš to izpurināja un, galvā uzlicis, vilkās lēnām uz nabagu māju.

Nabagu māja atradās lielceļa malā starp skolu un Knipskas tiltu. Viņa bija, tāpēc ka lielākā daļa nabagu, tic visnespējī­gākie, bija nodoti pie kāda saimnieka kopšanā, pārdalīta uz divām pusēm. Vienā pusē dzīvoja pāris nabagu. Otru pusi kāds galdnieks bija no pagasta noīrējis sev par darbnīcu.

Cibiņš iegāja pie galdnieka. Galdnieks pašulaik ēda lau­nagu.

«E-e, karavīrs! … Nu laikam āda pušu. ..» galdnieks, kāpostus strēbdams, pasmējās.

Cibiņš neteica ne vārda, apsēdās uz kādas kastes un kāri noskatījās, kā galdnieks strēba kāpostus.

«Kaut es arī dabūtu kādas pāris karotes .. .» Cibiņš domāja un aiz kauna nolaida acis.

«Nu, vai tu neiesi uz skolu, ko te kverni!» galdnieks bārās.

«Nevaru!» Cibiņš čukstēja, asaras saturēdams. «Nevaru…»

«Jā, kāpēc tad tu ej uz draci? Tā, lūk, ir laba mācība . . . Riba laikam ir pušu .. .»

Cibiņam nosalušais vēders lieliski sapēja. Viņš sajuta dzi- nekli kaut kur atgulties. Salīcis viņš iegāja kaktā pie krāsns un atlaidās uz ēveļu skaidām. No krāsns izplūda siltums. Tā mai­gums Cibiņu apreibināja.

«Nu, pagulies, pagulies!» galdnieks teica. «Es redzu, ka tu

esi slims. Tik nesāc vien mirt … Ak tu- kas tad tev tos

svārkus tā saplosīja? . ..»

Cibiņš gribēja teikt: «Buņģis …» — bet viņam pie krāsns palika tik labi labi ap sirdi, ka viņš vairs nevarēja dusmoties. Viņš aizvēra acis. Snaudiens viņu pārņēma. Miegainā sapņu krēslā parādījās drīz Buņģis, drīz Sapuliņš. Tad viņš redzēja garo, laiski kustošos Rubuli ar zvanu rokā, tad skolotāju, kurš, rokas uz muguras salicis, pa klasi staigāja. Vispēdīgi viņam pa­rādījās māte, kā tā pie ratiņa domīgi sēž. Kaķītis tup tai pie kājām un. kupru uzmetis, ņaud. Tad māte nopūšas:

Pavēlies tavās mokās. Tās grūti panesot, Tā debess tēva rokās …

Viņš pats sevi redz gultā guļam. Mātes nopūtas dzirdot, viņš jūtas brīnišķīgi spēcīgs. Viņš izlec no gultas un satver mātes roku.

«Nebēdājies, māmiņ, es esmu bagāts . . .»

Māte paskatās uz viņu un brīnās. Viņas dēliņš ir balts kā eņģelis, sudrabotiem svārciņiem, zeltītām pogām, un zābaciņi tam tātli — sarkani, no mīkstas ādas, briljanta sprādzēm . ..

«Cik tu esi skaists, Jēcīt!» māte brīnās. Kaķītis pieslienas pie viņa kājām. Te kāds atver ātri durvis. Buņģis aizelsies ieskrej istabā …

«Atdod manus svārkus, ubadze!» Buņģis brēc. Cibiņam metas bail, ka Buņģis skaistajiem svārkiem nenorauj piedurkni. Viņš gan zina, ka tie nav vis Buņģa, bet viņa paša svārki. Tomēr viņš velk spīdošos svārkus nost, atdod tos Buņģim, kurš, tos ātri uzvilcis, izskrej ārā, kur to gavilēm zenu bars saņem.

«Buņģis ir mūsu «ģenerāls», urā! . . .»

Viņš dzird, ka zēni sāk karot. Kāds sit uz skārda gabala it kā uz bungām. Tad viss top klusu . . .

Galdnieks sāka ēvelēt. Cibiņš pamodās. Viņš ātri piecēlās un izgāja. Snaudiens, kurš vilkās kādu ceturtdaļstundas, bija viņu spēcinājis.

Bija jau krēsla. Skolas logos mirdzēja uguns. Skolas bērni jau mācījās uzdevumus uz rītu. Debess bija noskaidrojusies. Tik rīta pusē dusēja vēl mākoņi. Mazuliet sala. Cibiņš nodre­bēja. Viņš tecēja ātri uz skolu.