Jānis Zile - Elektroniskas acis

Cik tumšs palika! Laikam būs lietus. Nekas nebija mainījies. Istabā plūda smas straume. Trūka tikai saules za-

Iedūra pakausī kā ar nazi… Diagnozi noteica tūdaļ — profesionālas iemaņas:

— Insults . . . Skarts redzes centrs.

— Ko tu tā sadrūmi?

— Atcerējos Billu. Diez, kā puisim klā-s? Zēl, ka viņa nav te. — Bet pats domāja:

lai es viņu noguldu gultā?» Pateikt taisnību viņš neuzdrīkstējās. - Vismaz mūsu kāzu dienā nerunāsim to . . .

— Labi. . . Ieslēgsim mūziku.

Viņš pūlējās pateikt to iespējami mieri-

tomēr balss bija aizsmakusi. Par laimi, Vitīna to neievēroja, citādi ņam atkal būtu jāmelo. Jādabū viņa gultā. Iespējami ātrāk . . .

skarts, cik skarts, to noskaidrošu ilāk . . . Vēl viens trieciens, un viņa būs la . . . Jaunas smadzenes tu neieliksi. Ne-ens neieliks … To lēkājošo zvēru tev ari neizdosies savaldīt. Te beidzot ir tā ro-eža, aiz kuras nesniedzas tavas rokas un "prāts … Tu šim cilvēkbērnam vari gau¬žām maz palīdzēt.

Ziema atnāca agri un sniegiem bagāta. Kupenas nošķīra viņus no pārējās pasaules, un tikai ar slēpēm varēja aizkļūt lidz tu¬vākajai apdzīvotajai vietai, saņemt un no¬dot pastu.

Parasti to veica Vitīna. Viņas veselība bija uzlabojusies. Asinsspiediens normali¬zējies, redze daļēji atgūta.

Šoreiz viņš aizslēpoja pats. Tā bija vēs¬tule Billam, kuru viņš aiznesa. Tajā bija pateikts, kas jādara, lai cilvēks ar elektro¬niskajām acīm vairs nebūtu dzivs robots.

Viņš atgriezās pacilātā garastāvoklī, ap¬zinādamies, ka viens darba posms ir noslē¬dzies ar uzvaru.

«Tagad varēs pa īstam noņemties ar Vi-tīnu,» viņš pie sevis domāja. «Es viņu iz¬ārdīšu un salikšu daudz labāk nekā pirmo

reizi. Pie tā paša izdzēsīšu pagātni, un viņa

man atkal dziedās:

«Dzīvoja reiz meitene prērijā …» Tomēr kāds visu laiku atgādināja: «Erī, savam prātam tu pāri nepārkāpsi.

Viņa būs akla. Agri vai vēlu, tomēr būs. To

tu pats ļoti labi zini. Lai tas tā nebūtu, ir

vajadzīgi gadi . . .»

Viņš gan spurojās pretī, bet pamazām

pieklusa.

Erī satika Vitīnu atceļā uz mājām.

— Uzkāpsim kalnos, ja neesi piekusis . . . Es paņēmu līdzi maizītes un termosā karstu tēju.

Viņi kāpa augstāk un augstāk. Visapkārt klusums un miers. Tālu lejā vīdēja Erī mājas jumts . . .

— Vai tu esi laimīgs?

Viņš īsti nezināja, ko atbildēt. Nekad ne¬bija iznācis laika par to domāt. Tagad vajadzēja teikt — jā vai nē.

Viņš atcerējās nosūtīto vēstuli. Redzēja Vitīnu, kas kā bērns priecājās par kalnu skarbo skaistumu, piemirsa viņas likstas un pateica — jā.

— Noķer mani!

Viņa atgrūdās ar nūjām un sāka slīdēt uz ieleju, uz savu beidzot atrasto māju.

Pirms viņš paguva izkustēties, ieraudzīja, ka sievas slēpes sāk svaidīties, un tūdaļ at¬skanēja izbaiļu kliedziens:

— Glāb! Es neredzu!

«Glāb» — atbalsojās kalnos, un tajā pašā acumirklī tie iedunējās. No baltajām vir¬sotnēm šurp auļoja mežonigi sniega zirgi.

Satvert viņas roku viņš vēl paguva. Pēc tam nebija ne zemes, ne debess, tikai grūs¬toša akmens un sniega lavīna . ..

Bills saņēma profesora Erī vēstuli un turpat pastā to izlasīja. Kad viņš izgāja uz ielas, krēsloja.

— Labvakar, Bili. . .

Viņam blakus bija apstājusies mašīna ar firmas NNO zīmi. Bills gribēja aizbēgt, bet nespēja.

— Sēdies blakus, Bili… — pavēlēja viens no trijiem braucējiem.

Viņš paklausīja.

Bills pamodās kaut kādās drazās. Mute bija aizbāzta ar vates vikšķi. Visās malās sāpēja. Acu vietā bija tukši dobumi un kabatas tukšas.

— Laime, ka esmu vēl dzīvs, — viņš nopūtās un pierausās kājās. — Bet, kad jūs atvērsit man nozagtās acis . . .

Hronika.

Šonakt firmas NNO mikroelektronikas laboratorijā notika sprādziens. Tā rezultātā izcēlās ugunsgrēks. Ir cilvēku upuri. Zau¬dējumus lēš miljonos. Uzsākta izmeklēšana.

V. Rudzīša zīm.