Jānis Zile - Elektroniskas acis

Kāda starpība, kā sauc saimnieku, ja esi kalps.

Hronika.

Izmeklēšanas komisija secinājusi, Klodu Moro nonāvējusi nejauša lode. Lieta izbeigta, materiāli nodoti arhīvā.

— Tā, Bili, esam mājās. Te var runāt, cik skaļi grib. Kliegt, ja tas sagādā prieku. . . Tagad atpūties … Ja kas va¬jadzīgs, pasauc, kamēr nebūsi iemanījies orientēties apkārtnē.

Esmu Amerikā . . . Man šī zeme liekas mašīnām piebāzta. Visapkārt dārd, klaudz, cilvēki skrien, grūžas cits citam virsū un pat neatvainojas, jo laiks maksā naudu.

Visapkārt klusums, mīksts kā vilnas pavediens — tin, tin, bet vienmēr tavā rokā mīksts pavediens. Dīvaini. . .

Ak es, muļķis! Amerika taču ar vienu roku ieķērusies ziemeļpolā, ar otru svei¬cina Antarktīdu. Var būt, ka te aiz loga ir Aļaskas sniegs, Amazones džungļi, Patagonijas prērijas.

aāk, puis . . . Kas tev teica, kur tu esi? ^Visticamāk … jā, visticamāk, ka te nav Eiropa, ne Āzija, ne Amerika, bet tā ēpumainā zeme, kuru Velss sauc par zemi— «TTie country of the Blind». Reizi nedēļā te iegriežas sieviete. Daž-paliek pa nakti, citreiz pasaka «lab¬is un aizbrauc. Varbūt mīļākā, kas to • zināt. Vi tina . . .

profesors aizbrauc, es ilgi palieku Vitīna atved ēdamo. Parasti viņa iiani nerunā, staigā un dungo dzies-par kovboju, kas nolaupa savu mī-

kšņi viņa nostājas manā priekšā. - Bili. . .

Jā, — es sastomos, — kundze. Vai jūs varētu nolaupīt meiteni kā kts dziesmiņā?

muļķīgiem jautājumiem neatbild, ole . . . Kovboju laiki' ir beigušies . . . ides vietā es tikai pasmaidu un atklāti saku:

Šāvējs, Bili, diez vai tu kādreiz būsi. Es gan, Bili, — un viņa šāk dziedāt, aa man apkārt: Dzīvoja reiz meitene prēmijā …

Bili, man viss sagatavots. Laiks ķer-pie darba. Varējām sākt arī mazliet i, bet, saproti, kā lai to labāk pa-

i. . . Līdz šim es operēju tikai trušus

i suņus. Šoreiz būs cilvēks. Tas, Bili, nav un tas pats.

espējams, bet man no tā vieglāk ne-

st. Rīt trusītis būšu es, un to neviens

ir noliegt. >

Tātad norunāts, Bili, — rīt. . . Tā diena ir pienākusi. Raudi vai

ii. .. Man nemaz vairs negribas re-

… Pirkstiņš ir padots, un to vairs

rar pavilkt atpakaļ. -trā dienā profesors mani pamodina

Celies, Bili. Sāksim .. . rī paņem mani zem rokas, un mēs ejam

ii kā bērēs. Es saku «mēs». Sirds —

to labāk nerunāsim . ..

)ļi noklust celiņu mīkstumā. Trūkst

ai bēru dziesmas. )mas auļo . . . Drosme papēžos … Es 3s nezaudēt dūšu, bet nesanāk. Jā, ilgoties ir pavisam kas cits nekā ilties uz galda . . . ar laimi, gājiens beidzas. Mani ieved zālēm smaržojošā istabā, ietērpj pēc Jēm smaržojošās drēbēs un nogulda uz srācijas galda.

Pa vienai injekcijai zem plakstiem, pa rim deniņos. Tas esot novokaīns un emot sāpes . . . Pasakas . . .

Palabosim mazliet acu dobumus . . . Dzelzs spīles neļauj aizvērt plakstus . . .

bet es ciešos. Esmu vīrs. Gadiem te av nozīmes . . .

— Elpo dziļāk . . . Eh, kā derētu asis¬tents, bet. . .

«Bet» palika gaisā karājoties.

— Pūlies skatīties pa labi. Tagad it kā pa kreisi. Tā . . . labi. Uzliksim dažas šu¬ves . . . Nekas, nekas . . . Tūlīt viss būs galā. Labi. . . Tagad es tevi kādu laiku atslēgšu no dzīves . . .

Adatas dūrienu vēnā vēl sajutu, un viss . . .

— Pamodies?

Manas rokas ir piesietas. Manas kājas ir piesietas. Tas ir tas pats galds, uz kura apgūlos, bet istaba ir cita. To jūtu ar visu savu «es».

Galva ir apsaitēta kā toreiz, kad mani ievainoja, un ļoti smaga. Acu dobumos spiež un grauž. Viss esmu salauzts tūkstoš gabalos un atkal salikts.

— Kā jūties, veco zēn?

— Var iztikt. . .

To, ka tāpat kā zem drupām, nesaku. Mani interesē kaut kas cits. Cauri apsē¬jam, šķiet, spiežas gaisma.

— Profesor, vai istabā nedeg uguns?

— Ir novakare, Bili. Saule spīd tev tieši sejā . . .

Viņš runā lēni, mierīgi kā par maizes šķēli, kas sagriezta sīkos gabaliņos un apcepta. Viens no šiem gabaliņiem biju es . . . Pie velna! Mani tu neapmānīsi. Tu esi vairāk uztraucies nekā es tad, kad pirmo reizi nospiedu šautenes mēlīti. To¬reiz atskanēja šāviens, bet tagad . . .

— Un nu?

— Tagad ir tumšāk . . .

— Paldies, Bili.

Kuram bija jāsaka paldies — man vai viņam? Tie deviņdesmit procenti laikam bija man kabatā.

Es aizmigu kā mazs laimīgs cilvēkbērns, mātes ieaijāts.

— Attīsim, Bili, vēl dažas kārtas . . . Gribētos visas šīs lupatas aizsviest, bet nedrīkst. Tavas smadzenes ir atradušas no gaismas. Var sadegt . . . Vai tagad ir gaišāks?

— Jā, profesor.

— Būs labi, Bili. Galvu augšā!

Galvu tomēr nedrīkst pacelt. Pats pro¬fesors baro mani ar karotīti, padod pudeli, kad ir neatliekamas vajadzības, un aiznes.

— Tavas acis būs tumši brūnas. Manas acis bija melnas . . .

— Vai ir gaišāks, Bili?

— Jā, profesor.

Es ieraugu rūsganus griestus un šķel¬mīgi smaidošu vīru, kas paceltā rokā tur baltu marles saiti. Es viņam uzsmaidu un aizveru acis.

— Pagūli, manu zēn. Mēs abi esam pie¬kusuši no laimes . . .

— Paldies . . .

Visapkārt kalni sniegotām virsotnēm, un mākoņi, pāri skriedami, noglāsta tiem pieres.

Es redzu tālu, ļoti tālu, un dziedu, un smejos. Esmu līdz malām pilns prieka. Tas līst pāri: zālē, ziedos un paša rokās.

Profesors sēž uz terases ar grāmatu rokās, bet viņš nelasa. Viņš smejas līdzi manam priekam.

— Bili, pasaki, kas tur uz tās klints.

— Tur putns vij ligzdu.

— Bili, vai alpu pļavās ir daudz puķu?

— Daudz . . . Un kādas krāsas!

— Tu tālu redzi, Bili. Tālāk nekā ar cilvēka acīm, bet tās mūžīgi smiesies. Arī tad, Bili, kad tu raudāsi.

Kā plok palu straumes, plok arī prieks, un dienas iet, darbā piekusušas.

Man jāgraiza suņi, kaķi, truši, peles — viss dzīvais, kas pagadās pie rokas.

Piedevām magnetofoni bāž galvā visas tās gudrības, ko savācis cilvēks.

Es vairs neesmu pņisis, kas tik tikko prot lasīt, bet pusrobots, puscilvēks.

Naktīs esmu pieslēgts pie elektroniskā skaitļotāja. Tas sakārto manas zinību dris-kas un ieraksta atkal jaunas.

Pielikt sunim jaunu kāju ar simts mikro¬shēmām man ir sīkums. Lai skrien kusto-nītis un nedomā pie stūra pacelt kāju. To es neesmu ieplānojis.

Dzīve pārvērtusies par karuseli un^es par ēzeli, kas to jriež:

Tikai tad? kad ierodas Vitīna, es drīkstu atpūsties un uzsvilpot dziesmiņu: «Es cil¬vēks ar robota acīm.»

— Kāda skaista sieviete . . .

— Un vairāk tu neko neredzi, Bili? Pateikt — pat aklais pamanītu, — ka

Vitīna ir viņa mīļākā, negribas. Redzēt otra sirdslietas man liekas nepieklājīgi.

Viņš laikam saprot, par ko es domāju,

un pasteidzas piebilst: ,! .;;./.

— Es, Bili, ne par to . . . Gribu dzirdēt dažus vārdus par ārējo, acīm saredzamo . . . Vai tiešām tu neko neredzi?!

Nezinu, ko atbildēt, tādēļ papurinu galvu.

— Redzi, Bili, es viņu faktiski saliku no gabaliem, pēc tam, kad viņas mašīna bija ietriekusies otrā.

— Tā?

— Jā, Bili . . . Pie reizes atbildēšu uz to, ko tu nepateici. Man taču ir tiesības mīlēt savu roku veidojumu?

To es nezināju. No gabaliem saliktu cil¬vēku sastopu pirmo reizi, un mani tas ne visai interesē. Paša krekls tuvāks par svešu… Es domāju, kādēļ te, atskaitot Vitīnu, neviens neiegriežas. Esmu taču pasaulē pirmais cilvēks ar elektroniskām acīm. To vajag zināt visiem, bet valda klusums, it kā manis nebūtu.