Jānis Mauliņš - Vilkaču sila līdumnieks

— Kad tu, Gati, zagsi līgaviņu? — jautāja Mālavēru pušel- niece.

— Esmu jau nozadzis, — Gatis teica un ar savām lāča ķetnām apķēra Līzes plecus.

Pēc vakariņām viņi devās mežā uz Pērļupītes ciematu, jautrā barā vilkdami līdzi veca bišu koka bluķi. Gatis ar Līzi kopīgi tu­rēja vienu lūku valga galu, mācījās strādāt kopīgu darbu. Kad bija aizvilkuši līdz ciemata galam, apstājās pie pēdējās sētas žagaru kaudzes un gāja sist pa pakšiem.

Dziedāja:

Neguļat, ciema ļaudis: Lāči, vilki pagalmā.

Kad ciema ļaudis bija iztrūcināti, tika iekurta guns un būdeļi dejoja tai apkārt, iedami saules rakstā — te uz leju, te uz augšu. Kad svērās uz augšu, Gatis saķēra Līzi un meta viņu gaisā tā, ka svārki noplīvoja pāri galvai un sniegs no vīzēm sabira vai līdz padusēm.

Līze sarka un bālēja. Traki bezkaunīgi tas bija, bet Saules griežu naktī, kad kauniņš atstāts mājās, drīkstēja arīdzan bez­kaunīgi palīksmot. Ja Gatis prasītu, viņa nomestu drēbes un de­jotu apkārt ugunij kaila.

Taisījās uz atkusni. Dzeltenais Gata māsas kažociņš bija silts un viegls. Sirds un miesa dega kā ugunī. Gatis taču bija atzi­nies, ka viņam ir tas pats senās godības un nākotnes sapnis kā viņas cilts zaram. Viņus abus nesa pagātnes un nākotnes tvīce un atspirgšana. Senču mūža spēks kā tērauda velks auda tālāk savu dzīves rakstu.

Līze apzinājās savu jaunību, veselību un sparu. Viņa patie­šām spēs iznēsāt daudz dēlu. Gaiķi kļūs par nākošā ciemata vidu. Dēli līdīs līdumus Lielajā silā pie Dziļūdeņa. Tāds spēks cels no pagātnes augšā bijušo godību…

Līze palūkojās uz māti. Zane smaidīja. Viņas stiprā, labā māmulīte. Viņas abas kopā bija pārcietušas siriķu briesmas, pār­dzīvojušas sērgas laikus. Kas gan viņām vairs var kaitēt? Un Līze skaļi nodziedāja:

Es savai māmiņai Kā sirsniņa azotē, Kā sirsniņa azotē, Kā puķīte dārziņā.

Lai gan bija nemierīgi laiki, dzīve šķita skaista un daudzsolo­ša kā austošs rīts.

Pavasaris atnāca ātri. Liepām lapas saplauka jau aprīļa vidū, kas Vidzemes pusē nekad agrāk nebija noticis. Skaidri gan to nevarēja noteikt, jo tikai nesen zemnieki sāka sekot kristīgo laika rēķinam, kad Rīgā bija noticis kalendāra dumpis, kurā iejaucās arīdzan latvietis Mārtiņš Gīze, veltīgi pazaudēdams savu gudro galvu.

Vecais Gaiķis, Gata vectēvs Madis jau labu laiku sludināja, ka gaisos savelkas ļaunums. Viņa jaunības gados, kad vācietis Luters sašķēla baznīcu, sākās kari, ļaunas slimības un citādi posti, no kuriem zeme neatlabst vēl līdz šai dienai.

Tagad rādījās vēl dīvainākas zīmes. Zviedru ķēniņa dēls Sigismunds tapa par Polijas karali pēc zemnieku aizstāvja Ste­fana Batorija nāves, lai gan zviedru zemē bija citāda ticība un valoda nekā Polijā.

Pēc sava tēva nāves Sigismunds nonāca arī Zviedrijas ķēniņa tronī, vai, kā zviedri teica skaidrā latviskā vārdā, tapa par zvied­ru zemes kungu. Reizē saglabāja Polijas karaļa troni un pieņēma poļu ticību. Viss sapinās mežģu mežģos.

Tirgus laikā zviedru sūtnis un poļu stražņiks lūkojās viens uz otru kā vilks uz suni. Vācu kungi baidījās no abiem un locījās abu priekšā, lai gan centās to neizrādīt un drasēja braši.

Karaļu un karakalpu alkatība, tāpat kā kungu naids izplatījās līdzi vējiem kā sērga uz zemākiem ļaudīm.

— Gaisos staigā netiklība, — savu sakāmo vai ik dienu atkārtoja Gaiķu Madis.

Pa to laiku viņa mazdēls Gatis un vaļinieku Līze bija varen sadraudzējušies. Nedēļā pēc rudens gada tirgus bija norunāta kāzu dzeršana.

Gaiķu saimniekdaļā togad bija izauguši labi mieži un ru­dzi. Apcirkņi tika piebērti pilni un vēl palika pāri. Daļu sabēra vaļinieku klētiņā. Galu galā Līze ar Gati tik un tā drīz "metīs kau­liņus kopā". Drošāk šķita labumu tā sadalīt, lai vairītos no nezi­nāma likteņa spēriena, par ko vectēvs bubināt bubināja.

— Gaisos tvan un tvan nelaba dvaka, — viņš rūca.

Laikam jau vecajam vīram bija taisnība.

Mazdēls Gatis bija kā iebarots uz vājinieces meitu Līzi. Kā tas beigsies, vien Likteņlēmējs zināja. Nebija noslēpums, ka puisis pa vakariem un dažkārt arīdzan pa naktīm palika vājinieču sētā. Ko viņi tur darījās, neviens skaidri nezināja.

Līze bija dzirdējusi Gata vectēvu baramies par ļaužu izlaidību un prāta greizumu, kas izplatās līdzi vējiem no valdnieku un kungu namiem, tāpēc pūlējās sargāt savu vainadziņu, cik nu spē­ja, lai gan Gatis reizēm varen uzstāja, zvērēdams, ka precību laiks tik un tā pienākšot.

— Mīļo Gatiņ, pacietīsim, — Līze lūdza. — Vecie ļaudis māca, ka vienīgi prāta lēmums un pacietība ver nākotnes vārtus. Vai esi aizmirsis?

Reizēm Līze drebēja pie visām miesām valdīdamās un lieg­damās.

Kad tomēr meita nepadevās un tikai sāka raudāt, Gatis savā iekārē tapa nejauks, teica:

— Tu laikam blenz uz Ķelpi, — viņš greizsirdīgi runāja.

Par Ķelpi zemnieki bija iesaukuši aizpurva vācieti, ko Fels- bergs vāciski sauca par Helferu, tas ir, palīgu. Ķelpis savu jauno vārdu labprāt pieņēma, ar to juzdamies tuvāks citiem zemnie­kiem.

— Nē, Gati, — Līze dedzīgi aizstāvējās. — Tu tak zini, ka mani vecie bija latviešu lielļaudis. Es viņu cerokli nekad nepie­vilšu.

— Felsberga rados arīdzan esot latviešu kungi, — Gatis ķīvē­jās pretī.

— Nē, — Līze apstrīdēja. — Staldes nebija valdaji, tikai ba­jāri.

— Kāda tur starpība? Manējie arīdzan bija tikai saimnieki.

Lielu radu, labu ļaužu, No godīgas māmuliņas.

Līze noskaitīja dziesmas vārdus.

Diemžēl arī Gata mātei Sūrei kaut kas galvā bija samežģījies, vai kā viņa pati domāja, prāts sācis pareizāk rēķināt.

— Pūrs Līzei nebūs liels, — viņa teica vīram. — Ko no tādām nodeguļām var gaidīt?

— Kas zin, kas zin, -— Bērtulis minēja.

Jo tuvāk nāca derību diena, jo vairāk runāja par mantu. Sūre par to ieminējās arī Gatim un citiem bērniem. Ja Līze neienāks ar pūru, ko Gatis varēs izmaksāt māsām, kad tām būs pūrā jādod zirgi un govis?

Viņi, tā spriezdami, vēl nezināja, ka Likteņlēmējs jau iece­rējis viņus žēlīgi atbrīvot no rūpēm par pūru un mantu, tāpēc sparīgi ņēmās rēķināt, cik sudraba Zane varētu būt saglābusi, cik dālderu, cik zlotu, cik marku. Graši, vērdiņi un šķiliņi viņiem nelikās skaitāmi. Izpostītajā Vidzemē lopu cenas bija augstas. Kārtīgs darba zirgs maksāja vai divus dālderus, aita — pusdāl- dera. Zemgalē gan cenas bija pavisam citas. Tur nesen jēri pārdoti par vērdiņu gabalā. Ja Zanei nav vairākas mārciņas sudraba, tad pūrs būs trūcīgs.

Gatis šīs runas klausījās ar sarauktu pieri. Vai tad godu, skais­tumu, tikumu un darba veiksmi varēja nopirkt par naudu?

Cik cerēšanās ar Līzi bija sākusies mīļi un ar mātes laipnu atbalstu, tik nule tā vērtās par nelādzīgu kaulēšanos un stīvē­šanos kā tirgū.

Līzei Gatis, protams, par to neko nebilda. Bija kauns un žēlums. Tikai puiša uzstājība pret Līzi kļuva mazāka.

Pa tam laiks gāja, un derību diena tuvojās.

Lielajam tirgum ļaudis jau laikus čakli gatavojās, piepildīja sviesta toverus un medus vāceles, sēja siera un vaska rituļus, uz­baroja aunus un veprus, miecēja ādas un žāvēja apiņus.

Gatis ar Līzi brauca abi kopā uz Briņķiem nomaksāt Felsber- gam pēdējās rudens nodevas un pieteikt savas derības, lai viss būtu pēc kungu noteiktās tiesas un taisnības.