Jānis Mauliņš - Vilkaču sila līdumnieks

Muižas vārti bija vaļā. Viņi iedzina savus vezumus pagal­mā un piegrieza pie mantu kambara, kad no ērbeģa iznāca jau­nais kungs Gotfrīds, kas tikko bija atgriezies no Vācijas, un abiem laipni pamāja ar roku.

Vezumi bija izkrauti un vedums pierakstīts, Gotfrīds vēl un vēl dzīrās ar Gati un Līzi parunāt. Dzīvodams Vāczemē, viņš bija piemirsis latviešu valodu un tagad lūkoja zaudētās valodas iemaņas atgūt. Viņa lepnums neļāva kaut ko nezināt.

— Jūs mīt pē Pērļupīt? — viņš jautāja.

— Nē, — Gatis atbildēja. — Aiz pirmā purva pretī Ķelpim, tas ir, Helpferam, tam jūsu vācietim.

— Ā! Klār. Skaidirs, — Felsbergs centās runāt lēni un sapro­tami, bet tas šoreiz iznāca jocīgi.

Gatis nevarēja noturēties nepasmīnējis. To manīdams, Got­frīds, ko zemnieki vienkāršības dēļ sauca par Gati, runādams sāka skatīties tikai uz Līzi.

— Tavam vīram vārds Gatis, — viņš teica. — Gane kā man — Gatis.

Kungs to teica tik mīlīgi un labvēlīgi, ka Līzei nekas cits neat­lika kā draudzīgi pasmaidīt, kas Gatim pagalam nepatika.

— Gotfrīds nav Gatis, — puisis aizrādīja.

— Nau, nau, — Felsbergs piekrita. — Aber tava sieviņa ir deiļa kā īsta Elizabete.

Tāda runa Gatim ij patika, ij nepatika. Toties Līze lūko­jās Gotfrīdam acīs ar savādu apmātu skatienu. Meitu pārsteidza tas, ka Felsbergam ne tikai gaišo matu kodeļa, bet arī acis bija taisni tādas pašas kā Gatim, tikai lūpas plānākas un deguns ga­rāks.

Tajā brīdī aiz sētas sākās zirgu dipa.

Pēc dažiem mirkļiem pa atvērtiem vārtiem ieauļoja četri stražņiki ar zobeniem pie sāniem. Kunga dēls atrāvās aiz kam­bara stūra. Gatis un Līze palika pie saviem zirgiem stāvam.

— Hei! — viens iesaucās un teica kaut ko poliski. Strauji ķēra pēc Līzes, noliecās, nomutēja viņu uz lūpām pirms viņa spēja at­tapties.

— Neaiztiec! — Gatis iekliedzās un izrāva no ratu viršņiem lubu.

Stražņiku vecākais piestāja pie Felsberga, kaut ko dusmīgi prasīja. Līzes tīkotājs izlēca no sedliem, pasvieda pavadu otram un pats ievēlās ratos pie Līzes, kas grožus raustīdama pūlējās aiz­bēgt no briesmām. Zirgs sāka iet. Stražņiks nogāza Līzi ratos un pilnā kaklā smējās. Citi divi skaudīgi noskatījās pakaļ.

Gatis pieskrēja un sita ar lubas galu varmākam pa galvu. Tas saļima ratos kā nopļauts. Zirgs, briesmas jauzdams, sāka auļot. Gatis ieleca savos ratos stāvus un lūkoja ar dēli aizsargāties no stražņiku zobeniem, bet cik gan ilgi. Asmens pāršķēla labās rokas plecu, groži izkrita no pirkstiem. Stipra roka sagrāba viņu aiz ap­kakles un norāva zemē. Otrs uzsēdās uz kājām.

Pa to laiku Līze bija izgrūdusi no ratiem apdullušo uzbrucēju un, dzīdama zirgu auļos, aizlēkšoja uz purvu.

Redzēdami Gata varonīgo pretošanos, pagalmā iznāca ve­cais kungs ar kalpu — abi bruņoti ar zobeniem un kramenī­cām. Draudīgi uzsauca stražņikiem kaut ko poļu valodā. Jaunais

Felsbergs bija steidzies palīgā Līzei. Nu nāca atpakaļ ar vārtu priekšā gulošā poļa zobenu rokā.

Stražņiki, kas nebija nekādi stražņiki, bet gan karavīra tiku­mu zaudējuši paklīdeni laupītāji, kurus saindējis tas pats nelabais prāta tvans, par ko gaudās Gata vectēvs, nu redzēja, ka ir ielenkti, ka draud nāves briesmas. Viens no viņiem jau gulēja savainots, otram zemnieks paguva iespert ar kāju pa pakrūti. Tik negantu pārdrošību zobena priekšā viņi piedzīvoja pirmo reizi.

Vecākais pārlaida skatienu apkārtnei. Nu viņi atradās aci pret aci ar trīs zobeniem un diviem šaujamrīkiem. Viņš pacēla plaukstu par miera zīmi.

Vecais kungs ar kalpu palika pie suņu būdas mērķējam uz viņiem ar plintēm, bet jaunais no vārtu puses nāca klāt.

— Jūs esat laupītāji, — Gotfrīds sacīja.

— Esam karaļa Sigismunda padevīgi kalpi, kam uzdots sodīt nepaklausīgos, — skanēja atbilde. — Šis slepkava, kas nokāva vai dziļi ievainoja mūsu biedru, mums jānogādā pie tiesas vīriem, lai vainīgais saņemtu pienācīgu sodu.

— Jūs aizskārāt viņa līgavu, — Gotfrīds aizrādīja. — Jūsējais izturējās kā laupītājs svešā zemē, ne savā novadā.

— Par to lai lemj taisnīga tiesa, — polis atbildēja.

Felsbergs saprata, ka nekāda taisna tiesa Gaiķu Gati negaida.

Pareizāk būtu visus šos vazaņķus nokaut un apbest, bet tas nebija tik viegli izdarāms. Turklāt tas nebūtu kristīgi. Un ja patiesi viņi nav paklīdeni, bet stražņiki ar sabojātu tikumu, tad viņu nāve nepaliktu nepamanīta. Ļaudis izpļāpātos, sotņiks saostītu un… gals klāt.

— Laiki ir nedroši, — Felsbergs sacīja. — Mēs varētu jūs no­kaut kā suņus. Karalis un viņa vietnieki mūs par to uzslavētu, jo tikumu zaudējis karavīrs ir ļaunāks par ienaidnieku. Bet mēs jums ticam un ļausim jums iet. Savainoto zemnieku, kad viņš būs izveseļojies, mēs paši nodosim tiesas vīriem. Lai viņš paliek te.

Laupītāju priekšnieks, nojauzdams, ka sāk pūst labvēlīgi vēji, skarbi iebilda:

— Mēs neticam jūsu vārdiem. Vai nu dodat šo ļaundari kopā ar viņa pajūgu mums tūlīt, vai arī mēs uzskatīsim jūs par līdzdalībniekiem, par dumpiniekiem pret karaļa varu. Tādiem, kā zināt, ir tikai viens soda mērs.

Tā viņi vēl kādu laiku tielējās. Pie vārtiem kāds klaudzināja. Ienāca daži zemnieki un turpat nostājās. Vēroja draudīgo skatu.

Apdauzītais stražņiks gulēja nepakustēdamies. Arī sasietais un ievainotais Gatis bija rāms un sastindzis.

Viņš saprata kunga labvēlību un nojauta, ka ar savu pār­galvīgo rīcību ir paglābis muižu no izlaupīšanas vai vēl lielāka posta. Žēl, ka viņš savu dvēseli būs atdevis vācieša labā. Paldies Dievam, ka vismaz Līze aizbēga.

"Līzīt, Līzīt," viņš pārmetoši domāja. "Kāpēc tu naktī tā turē­jies man pretī? Būtu vismaz manu dēliņu iznesusi pretī nākotnes saulītei."

Un viņam pār vaigu noritēja asara.

Kungi ar laupītājiem tielējās vēl labu brīdi. "Stražņiki" gribēja bez Gata un pajūga dabūt vēl šādu tādu labumu: naudu, ēdienus un dzērienus. Par tādu bezkaunību apskaities, Felsbergs ķērās pie meliem. Teica:

— Cesvaines stārasts ir man labs draugs. Rīt aizjāšu un pastāstīšu par jūsu izdarībām.

Tas līdzēja.

Sasaitēto un asinīm noplūdušo Gati noguldīja blakus bezsa­maņā gulošajam laupītājam. Tā viņi abi, grambās kratīdamies, tika aizvesti.

Gatis nepārnāca ne uz savu kāzu dienu, ne pēc mēneša, ne pēc gada.

Nākošā rudenī kāzas dzēra Gotfrīdam Felsbergam un viņa vecāku izraudzītajai freilenei Ģertrūdei no Stenceļmuižas.

Kāzu viesus apkalpoja Zane un Līze. Līzes un jaunā kunga acis vairākas reizes satikās. Jaunava joprojām sēroja. Gotfrīds pie tā jutās vainīgs, tāpēc pie pirmās izdevības, viņu iepriecinādams, teica:

— Tu esi daiļa meita. Tevi vēl daudzi gribēs.

Līze neko neatbildēja, tikai viņas acis pildījās ar asarām.

Bet ar to Līzes pārbaudījumi nebeidzās.

Pienāca lietainā bada vasara.

Sākās jauns karš starp Zviedriju un Poliju. Valstis, kurām bija viens kopīgs karalis, bija sākušas karu. Gaiķu vectēva pareģojums piepildījās.

Vēl pēc gada sākās melnās sērgas nāves dzīres. Tās bija ļau­nākas par karu un sirotāju laikiem, kad tika nodedzinātas mā­jas, izkauti lopi un nopostīti lauki. Tad cilvēki nereti paguva paglābties mežos. Toties neredzamā kaulainā sieva, kas pļāva cilvēkus ar melno izkapti, visas mantas atstāja neskartas.

Taisni tāpēc nāves pļāvums šķita daudz briesmīgāks. Šī viņsaules dvaša šķita šermulīga arīdzan tāpēc, ka tā pielavījās klusām un pret to nespēja karot stipri vīri ne ar zobenu, ne ar dūmu plinti, ne ar buramvārdiem. Tā staigāja pa ciemiem gan ziemā, gan vasarā. Zane bija pārliecināta, ka melno mēri atpūš melnais vējš, par ko bija runājis Gaiķu vectēvs.