Jānis Mauliņš - Vilkaču sila līdumnieks

Saņem mani, Zemes māte, Tavi godi pienākuši.

Bēdāties neatlika ne laika, ne spēka. Vecāmāte viņiem gāja līdzi, uzmanīdama, lai jaunie darbu izdara kārtīgi, neatstāj kādu mēra upuri virs zemes vilku un suņu zobiem vai maitasputnu knābjiem. Tie varētu postu aiznest tālāk pasaulē.

Lielo kapu Juris pārsedza ar priežu kokiem, lai klāt netiktu vilki un lapsas.

Kad bija atrasts pēdējais sērgas upuris un apguldīts smiltājā, vecāmāte pacilāja dēlīti, ko vienmēr nēsāja līdzi, un teica:

— Piecdesmit sešas dvēselītes aizgāja viņsaulē.

Lubu ar piecdesmit sešiem iegrieztiem krustiņiem iesprauda smilšu kalniņa galā.

No laika gala zināms, ka nav labi iet vienam dziļi mežā karstā vasaras dienvidū. Tad no egļu klusās šalkoņas, tvanlga ziedu smārda un žilbīgās saules svelmes cilvēkam ap­reibst galva un rādās murgu ainas, kas dažkārt pārtop miglainā īstenībā, atstājot pēdas visā cilvēka turpmākajā dzīvē.

Vēl bīstamāk tādā laikā staigāt pa vēri, kur kādreiz ļaunā nāvē miruši cilvēki.

Kopš melnās sērgas laikiem bija pagājuši vairāk nekā desmit gadi. Gaiķu saimniekmāju bija izlaupījuši un nodedzinājuši sveši karakalpi. Labi, ka saimniekmeitas bija jau agrāk izprecētas. Pie vienas no tām drīz aizgāja vecumu pavadīt Sūre un Bērtulis.

Lai gan melnā sērga ne lielos, ne mazos Gaiķus, kur mita vaļinieces, nebija skārusi, āra ļaudis labprāt nenāca uz Gaiķiem strādāt. Melnās sērgas lauki no tejienes bija tikpat kā ar roku aizsniedzami. Kāds bērns vai lops varēja ieklīst sērgas perēklī, tad visiem gals klāt.

Runāja arīdzan, ka rudens naktīs vecajā Gaiķu rijā miroņi ļauni spokojoties, ne tā kā Debestēva dārzos aizgājušie velēnu gariņi. Miroņi nākot ar šaušalīgiem vaidiem, gārdzieniem un zobu klabināšanu. Ja pēc tāda mirkļa cilvēks spējot vēl palikt savā prātā, tad esot jāpriecājas kā bērnam.

Zane un Līze arī labprāt būtu gājušas projām, bet viņām ne­bija, kur iet. Vaļinieku veco kambari un citas ēkas Sūre bija bez maksas nodevusi viņu rīcībā, tāpēc te viņas jutās kā savās mājās, pašas sev noteicējas. Nevienam pa kājām nemaisījās. Zanei galvā joprojām bija saimnieces gars un vaigā lielļauža stāja, lai gan viņa

no aršanas un citiem smagiem darbiem bija krietni salikusi un samelnējusi.

Pēc melnās sērgas gada, kad nāves izkapts bija nopļāvusi vai visus jaunākos vīriešus, Līzei nebija cerību atrast piemērotu pre­cinieku. Iziešanu pie kalpa puiša Zane nevarēja ne iedomāties, teicās to nepārdzīvot, aiziešot kapā.

Līze, protams, māti kapā dzīt negribēja.

Viņas abas cītīgi gaidīja atgriežamies Gaiķu Gati. Kamēr ne­bija skaidras vēsts, ka viņš būtu miris, gan māte, gan meita cerēja uz brīnumu.

Līze reizēm iztēlojās, ka Gatis pārnāk mājās kā cienījams po­ļu pans vai uzkalpojies par kara kalpu vecāko. Ko viņa tad Gatim teiktu, ja būtu izgājusi pie cita?

Reizēm šķita, ka viņas uzticība ir kā zelta pavediens, kas pāri tālumiem palīdz Gatim pārvarēt visas likstas un atgriezties mājās dzīvam un veselam.

Kad māte nopūtās, Zane saprata, ka viņa necer meitas iecerēto sagaidīt, domā, ka puiša kauliņi sen jau smilšu piebiruši.

Skaidrības brīžos arī Līzei šķita, ka Gatis nav dzīvs.

Kad jaunajam vācu kungam Gotfrīdam Felsbergam muižā dzēra kāzas, Gotfrīds atrada brītiņu, lai Līzei pateiktu, ka Gatis ar zobenu bijis smagi savainots plecā, tāpēc centies poļus atrunāt no viņa aizvešanas, bet poļi ietiepušies uz savu.

Atminoties to briesmīgo dienu, Līze bieži raudāja, meklēja savu vainu. Kā viņa tobrīd varēja tik ātri aizbraukt, atstādama Gati vienu briesmās? Varbūt vajadzēja pasisto laupītāju vest līdzi uz mežu, vēlāk apmainīt pret Gati. Runāja, ka tā reizēm naid­nieki mijot savus dreļļus.

Lai kā viņa bēdājās, raudāja un sevi nosodīja, nekas nemai­nījās. Tāpat nekas nemainījās, ja viņa kļuva bezbēdīga un sāka dziedāt. Vienīgi mātes vaigs tad kļuva drusku gaišāks.

Vienā tādā reizē Zanei paspruka vārdi, kas Līzei pašai bija vairākkārt mocījuši prātu.

— Būtu Gatis agrāk paņēmis tavu vainadziņu, tagad viņa dēls jau varētu pie arkla radināties.

Līze nemācēja neko atbildēt. Saprata, ka mātei visvairāk sūrst doma par leimaņu dzimtas galu, par veco lielļaužu teikas bei­gām, par tām nākamām dienām, kur viņām abām nespīdēja ne mazākais savas dzimtas dzīvības stariņš. Redzama tikai nebeidza­ma nāves tumsa.

— Gatis tevi žēloja? — māte jautāja. — Neuzstāja?

— Uzstāja, — Līze atbildēja.

— Tu turēji godu?

— Turēju godu.

— Jaunai meitai tas piedien, — māte teica un nopūtās.

— Vai vecai nepiedien? — Līze prasīja.

Māte neko neatbildēja.

Tā gāja gads pēc gada. Muiža no viņām tikpat kā neko ne­prasīja — gadā divas aitas un divas markas sudraba. Lai gan Za­nei vēl krājumā turējās bijušās godības nauda, kā arī sudraba sak­tas, piekariņi un matu stīpas, viņas dzīvoja taupīgi, vezdamas uz rudens tirgu audumus, adījumus, ādas un jērus. Ja gadījās labs bišu gads, veda arī medu un vasku.

Dravis, uz Līzi cerēdams, bija iemācījis viņai visas dravenieka gudrības, arī dzeiņa dzīšanu un bištēviņa atšķiršanu, kad saime jāieved jaunā kokā. Kad Līze viņam atteica, sagāja kopā ar kal­pa meitu un paņēma nomā bandinieka tīrumus netālu no Krusta kroga, kur vēlākos gados tika sagūstīts vilkatis, kurš uzdevās par Kaulaišu Krišu no viņmuižas.

Reizēm Līze nožēloja, ka atteikusi Dravim. Tolaik atmiņas par Gati vēl bija svarīgas, cerības viņu sagaidīt šķita gluži tica­mas, tāpēc viņa Dravja bildinājumu nespēja pieņemt. Un tas viss pagaisis. Viņa tapusi par cietu vecmeitu. Reizēm kļuva varen bai­līga, tumsā nespēja iziet pagalmā.

Reiz gadījās tā, ka māte bija izvēlusi pagalmā alus mucu. Pati to piemirsusi. Kad Līze krēslā grasījās iet uz klēti, viņa ieraudzīja pagalmā melnu, lielu kunkuli, kas izskatījās pēc lāča vai cita mežazvēra. Bailēs iekliegdamās, viņa atrāvās atpakaļ.

— Kas tur? Siriķis? — Zane taujāja. Līze vēl brītiņu nespēja parunāt. Drebēja pie visām miesām un turēja ciet durvis ar abām rokām.

— Lācis, — viņa beidzot izdvesa.

— Ej nu, — māte neticēja. — Ko tad suns nerej?

— Es redzēju. Tepat klēts priekšā, — Līze palika pie sava.

— Laid, es palūkāšu pate! — Zane pabīdīja sāņus meitu un vēra durvis.-—Tāds takjāpadzen. Lopiem uzklups.

Zane, brīdi vērusies satumsušajā pagalmā, teica:

— Jā, meit, pēc lāča gan.

Tad sāka saukt ganu suni Kauci:

— Se, se, se, se! Kauci, Kauci, Kauci!

— Vai zvērs neiet projām? — Līze bažīgi taujāja.

— Neiet. Tup kā nelabais, — Zane atbildēja un turpināja saukt:

— Kauci, Kauci, Kauci!

Suns pa vakaram izrādījās kaut kur noklīdis. Acīmredzot no­spriedis, ka vēl jau nav kārtīga nakts, tāpēc viņam te savā sarga būdā nav jātup.

Vēl kādu brīdi izsaukusies suni un uzmetusi aci melnajam briesmonim, kas reizēm it kā sakustējās, bet prom negāja, Zane cieši aizšāva durvis un noteica:

— Meit, man ar no tā lāča bail. Lai viņš tup līdz ritam.

Rīta gaismā viņas par savām bailēm un aizmāršību pasmējās.

Tāda nu bija vientuļu sievišķu dzīvīte — ij no alus mucas jābaidās.

Savādi, ka citkārt Līze jutās bezgala droša. Padomājusi, ka viņas mūžs aiziet velti, viņa droši devās pie bišu kokiem vai vākt mētras Pērļupītes krastos.