Jānis Mauliņš - Vilkaču sila līdumnieks

Melnajai pļāvējai pa priekšu gāja biedīgas valodas. Te vienā, te otrā vietā dažs saslimis ar nedziedināmu kaiti. Trīs dienas no­gulējis karsonī, sācis vemt asinis un drīz vien atstājis šosauli. Pirms miršanas šķobījis ģīmi un stāstījis lietas, kas nekādi nav bijušas.

Ļaudis nesaprata, vai ticēt, vai neticēt. Bija jau daudz tādu pasaku un teiksmu, ko stāstīja, laiku kavēdami un bērnus žūži- nādami. Ne reizi vien paklīda runas, kurām nebija nekāda pamata. Cilvēkam nu reiz bija tāda daba: otru aprunāt, izlikties gudrākam un jaunas vēstis zinošam, lai citi viņu uzklausītu un ievērotu.

Drīz vien briesmas pienāca pavisam tuvu. Kaimiņu pagastā pašā vasaras vidū gane saslima ar kāsu. Nākamā dienā sākās karsoņi. Meitene no sāpēm palikusi ar greizu ģīmi. Grābājusi gar krūtīm un lūgusi, lai izvelk no vēdera žurku, kas viņai tur pa nakti ielīdusi un tagad spiež un žņaudz elpu. Ja to izvilktu, tad karsonis un sāpes beigtos.

Viņa to lūgusi tik uzstājīgi, ka vecā saimniece atmetusi bijāšanu un sākusi iztaustīt vārgules krūtis un vēderu, bet ne­kādu zvēru viņas iekšās neesot manījusi. Toties pēc nedēļas, kad meitenes augumiņu jau paņēmusi Zemes māte, pati iekritusi tādā pašā karsonī.

Kad sābri siena laikā iegriezās kaimiņu sētā, lai runātu par kopējo kaudzes vietu purva pļavu saliņā, mājās dzīvu atrada tikai piecgadīgu saimnieces meitiņu sēdam pie savas mātes guļvietas, raustām mirušo māti aiz drēbēm. Bērns sūdzējās, ka māte neceļas, lai izslauktu govis, kas aplokā bļauj, un neizlaiž cūkas dārziņā.

Sābri paņēmuši meitenīti pie sevis un drīz vien paši visi saslimuši un nomiruši. Dzīva palikusi tikai šī sābru meitenīte un pašu vecaistēvs un vecāmāte.

No tās reizes neviens vairs neiedrošinājās spert kāju kaimiņu sētā, ja modās bažas, ka tur varētu būt kāds sirdzējs.

Arī novada stārasts laida ziņu, ka cilvēkiem jāpaliek savās sētās, lai neiznēsātu sērgas ļaunumu. Kad ļaudis prasīja, ko darīt ar mirušajiem, stārasts atbildēja baznīckunga vārdiem: "Lai mi­rušie aprok mirušos."

Ko darīt ar lopiem un citu dzīvo radību, neviens nemācēja pateikt.

Lai kā ļaudis sargājās, sērga sasniedza arī Briņķu muižas zemes.

Kungi, kā visās briesmu reizēs, sakrāva savu dārgo mantību divos divjūgu ratos ar kulbām un aizbrauca uz Rīgu. Staļļa pui­sim sērgas gadījumā bija jāpalaiž visi lopi pagalmā, kur tie kādu laiku varēja mitināties, bet pašiem jādzer labi daudz vīna, kas glabājas jaunā ērbeģa pagrabā.

Par tādu pavēli muižas kalpotāji bija varen apmierināti. Kas gan pirms nāves netīkotu krietni padzīrot ar kunga labumiem?

Zane ar Līzi tāpat kā citu gadu pļāva un kaltēja sienu kopā ar Gaiķu saimi. Gata nelaime Sūri un Zani vairāk satuvināja nekā tas būtu noticis, ja jaunie paguvuši saieties kopā. Viņas vienoja kopējā gaidīšana un cerības.

Kungs gan vēstīja, ka Gata aizvedēji nebija stārasta stražņiki. Tie bija no karapulka noklīduši dīkdieņi un laupītāji. No vie­nas puses tas šķita labāk, jo Gatim tad nedraudēja kakla tiesa par kārtības kalpa nogalēšanu un iešanu pret karaļa varu. No otras puses zemniekpuiša liktenis nu bija atkarīgs no laupītāju labvēlības, ko sagaidīt šķita ne visai cerīgi.

Sērgas tuvums tomēr lika aizmirst ij Gata likteni. Gaiķu vec­tēvs ik rītu vēroja debesi un sauli, pēc saules rieta skatījās uz mēnesi un uz vakarkrēslā tumstošiem mežu galiem. Gaidīja, vai neredzēs jātnieku ar melnu izkapti rokā un miroņgalvu padusē. To redzējis viņa vectēvs pirms pusotra simta gadiem, kad melno augoņu sērga bija izkāvusi vai pusi pasaules.

Debesis bija sārtas un tvanīgi skaistas. Nekāda jātnieka tur nemanīja.

Jau ceturto nedēļu ne Gaiķu saimnieksētā, ne vaļinieču pa­galmā nebija redzēts neviens svešs cilvēks. Siena pļauja beidzās. Sākās rudzu un kviešu laiks.

Te kādu dienu kalps Dravis, atgriezies no bišu koku apskates, teica Sūrei:

— Saimniec, sērga ķērusi arī Dziļavota un Pērļupītes sētas.

— Kā tu zini? — Sūre iztrūkās. — Tad tač mums arīdzan gals klāt!

— Vērši mauj, cūkas kviec, suņi gaudo, — Dravis stāstīja. — Mālavēru auzās ganās lopu bars kā pļavā.

— Ko tu līdi tuvumā! Ko nāvīti savā sētā aicināji! — Sūre ņēmās vaimanāt. — Skic, prom, nešķīstais! Nenes postu mūs­mājās!

— Saimniec, es no Mālkalna priedes gala, kur doris dējas. Tas nevar kaitēt.

Sūre neticīgi nopētīja Dravi. Viņas vaigs bija satumsis, bet Drava promdzīšanu viņa tomēr vairs neprasīja.

— Melnās sērgas vietā ļaudīm desmit gadu nav ejams, — viņa sacīja. — Kas būs ar mums?

Dravis arīdzan nezināja padoma. Nekas cits neatlika, kā vairīties no tās puses, cik jaudas, vēl vairāk nekā no uguns nelai­mes. Tie klajumi tur tagad bija pārvērtušies par nāves tīrumiem, mājas — par nāves kambariem. Uz ilgu laiku.

Smiekli un dziesmas bija galīgi apklusušas. Suņus piesēja saitē. Govju gani divkārt rūpīgi uzmanīja savus ganāmpulkus, lai tie nenoklīstu melnās sērgas laukos. Uzmanīja, lai vērsis ar savu tauri nepievilinātu savvaļā klīstošās melnās sērgas māju govis.

Pēkšņi kādu dienu pašā diendusas laikā Gaiķu saime sastinga šausmās. Pagalmā stāvēja Luķu Made no Melnās sērgas lauku vi­dējās sētas, apvilkusies goda drānās, ar ozollapu vaiņagu galvā.

Sūres pirmā doma bija uzrīdīt suņus. Tiem sērga nekaitēja. Lai saplucina un padzen nelaimi. Suņi, diemžēl, bija piesieti. Viņa grasījās tos palaist, bet apkaunējās. Bluķa vakarā Made bija jautri dziedājusi savādo būres dziesmu, kas vēl tagad prātā.

Ce, vilka pedele,

Ce, krauja lasele.

Vilks tup uz toros.

Sumet suku vabolei.

— Meit! — Sūre beidzot atguva valodu. — Tu nāci mums dāvāt nelaimi?

— Nē, — Made sacīja un pacēla rokā turētu zāļu vīkšķi. — Dāvāšu garlika rāceņus ar lupstiem.

— Kam tādi?

— Vecāmāte ar to kaites dziedēja.

— Melno sērgu?

— Arīdzan melno mēri.

— Viņa vēl dzīva?

— Dzīva.

— Un vecaistēvs?

— Gana govis.

— Debesu sētā?

— Mālavēru pļavā. Debesu sētā vēl nav ticis.

Sūre atskatījās uz Madi, Bērtuli un citiem, kas bija apstājušies pie mājas stūra un, baiļu pārņemti, vēroja sērgas ciema viešņu.

Made, cilvēku bailes matīdama, nolika nešļavu zālē un devās projām.

— Vai neviens cits nepārcieta? — Sūre sauca viņai pakaļ.

— Kalpa Juris, — Made atbildēja. — Viņš ēda un elpoja itenos svētiņus, kamēr karstumi pārgāja.

Gaiķu Sūre baidījās skart ar roku atnestos lakstus. Pabikstīja ar slotu. Pie saknēm tiem bija mazi rievoti rācenīši. Ko ar tiem darīt? Beidzot viņa sadūšojās, ieslaucīja visus kulē un aiznesa uz klēti.

"Kazi, varbūt līdzēs. Vecā Lūķene prata kaites riebt un vār­gumu noņemt," viņa nodomāja.

Viss turīgais piemeža ciems, kas nebija cietis no kariem un siriķiem, vienā vasarā pārvērtās par Melnajiem laukiem.

Sērgu nepārcieta arī Mades vecaistēvs, kas, mantas kārodams, bija lūkojis bez saimniekiem palikušos lopus un citu labumu saglabāt nākamajām dienām. Nelīdzēja zāļošana. Drīz Made ar vecmāmiņu un Mālavēru kalpu Juri atstāja sērgas apsēsto klaju­mu Debestēva ziņā.

Pirms tam Juris ar Madi divatā divas nedēļas strādāja vaiga sviedros, vilkadami uz vecajām tupeņu bedrēm mirušo ciem- nieku augumus. Guldīja lielā kopējā kapā vienu pie otra, katru pavadot ar vārdiem: