Jānis Mauliņš - Vilkaču sila līdumnieks

— Ļaužu pulkums, — skanēja atbilde. — Tos saveda mūsu sentēvi ar vecāka trideksni rokā. Atmini, dēliņ, mūždien, ka tu esi lepnu lielļaužu bērns, — viņa parasti nobeidza savu sakāmo ar piekodinājumu.

Tenis manīja, ka stāstījums pašai vecaimātei labi iet pie sirds, tāpēc, tai prieku vēlēdams, vēl lieki patincināja:

— Vai mēs visad vairs kungi nebūsim? Kālab tagadiņ vāci rī­ko un spriež?

No tādas valodas vecāmāte tapa domīga, bet allažiņ pieļāva, ka reiz iegrozīsies laiki, kad latvieši, ja vien Likteņlēmējs to dos, atgūs savus novadus. Tāpēc paaudzēs jāsaglabā doma par vecu laiku tikumiem un godiem.

— Glabā godu atmaņā, kā vaidelaiši māca. Bez goda stājas cil­vēks izdēdē, — viņa sacīja.

Stāstot mazdēlam par vecu laiku dzīvi, Zanei pašai acu priek­šā klājās pērno laiku bijums raibā virtenē.

Divpadsmitajā mūža gadā Zane pieredzēja lielus satrauku­mus, kas pārņēma ļaudis pēc Krievzemes negantā valdnieka Jāņa Briesmīgā pirmā iebrukuma Vidzemē. Nāca bēdu ziņas cita par citu ļaunākas.

Graudus un lopus noslēpa mežā, paši mita skuju būdās. Pie ceļu krustiem stāvēja sargi ar taurēm, lai dotu ziņu apdraudētām sētām.

Togad Laimesmāte Ausalu Leimaņus pažēloja, krievtatāru jul- ga pagāja garām.

Vācu kungi izrādījās vāji zemes sargātāji. Sauca leimaņus un citus labiešus karā, bet paši aizbēga uz Vāczemi. Tagadējā muiž­kunga Felsberga tēvs ar saviem bērniem gan paslēpās tepat Rīgā, bet novada kara simtu nācās vadīt Zanes tēvam un brāļiem bez vācu palīga.

Tolaik leimaņiem pēc tiesas un taisnības brīvkungu stāvoklim bija pielīgts karakalpa pienākums, tāpēc kara bāliņi ar uzticēto vīru simtu uz savu roku šur tur papluinīja sāngaitās nosebušos Kriev­zemes laupītājus, izdzīdami tiem prieku klīst pa nomaļu takām.

No šiem kāviņiem ij dažs labs savējs balts bāleliņš neatgriezās, palika guļam kaut kur mežmalā, pīķa vai zobena nomaitāts.

Leimaņu Ausalu dzimtas vīrieši gan visi togad atgriezās mā­jās. Vienīgi brālim Dravim bija savainota kāja un ieskrambāts vaigs, bet tas viņam pēc laika vairs netraucēja ne sienu pļaut, ne miežus sēt, ne alu darīt, ne diet.

Jā, tolaik Ausalu dzimtas Leimaņu dižsēta vēl īstu bēdu ne­pazina.

Zanes tēva sētai ļauns izrādījās otrais karš, kad Zanei jau ritē­ja divdesmit otrais gads un šūpulī gulēja pirmais dēlēns.

Bija pagājuši tikai trīs gadi kopš iepriekšējā kara, tāpēc ne­viens negaidīja jaunu iebrukumu. Vecie leimaņi, vienreiz vācu kungu piemānīti, vairs karā negāja, palika katrs savā sētā sargāt mantu un saimi.

Tas bija kļūms solis. Pa sētām izkliedētie māju sargi nespēja pretoties vairākiem dučiem niknu sirotāju. Vai nu bija jābēg, vai jākrīt nevienādā cīņā.

Manīdami, ka mežā takas vairs nav briesmu pilnas, iebrucēji tapa drošāki, nevairījās klīst pa sānu ceļiem. Tā viņi izstaigāja malu malas, laupīdami, kaudami un dedzinādami.

Pats ļaunākais, ka šis siriķu laiks ievilkās deviņas vasaras un rudeņus no vietas.

Leimaņus nodedzināja tikai pašās kara beigās.

Nekas cits neatlika kā doties uz nomaļāku vietu meklēt pa­jumti.

Zanes dēliņi bija sasirguši un nomiruši no siriķu ievazātās sērgas un saltās guļas mežā zaru būdā; vīrs un brāļi aizgājuši atriebt postu, māte un tēvs miruši, tāpēc drošāku mājvietu klau­šināt Zane devās viena pati ar mazo Līzīti uz rokas. Tālu aiziet nevarēja, jo dārzā palika govis, cūkas un aitas, mežmalā ganījās zirgi.

Tos visus uzmanīja vienīgais palikušais kalpa ļaužs — vecais Rūcis, kam mūža dienas jau bija skaitītas.

Visus lopus saglabāt nevarēja. Dažus pārdeva mežļaudīm, daļu atdāvāja kalpu saimēm, daļu aizlienēja. Tā aizgāja Ausalu Leimaņa godība.

Zane būtu raudājusi caurām dienām, bet viņai pie krūts ka­vējās mazā Līzīte, mazs gaismas stariņš bēdu naktī. Tai nederēja darīt ļaunu ar nelaimes domu un vaimanāšanu.

Pajumte atradās Briņķu muižas daļā. Muižkungs Felsbergs bija atgriezies no bēgļu gaitām un licis apjozt muižu ar stāv- mietu sētu. No Rīgas viņš bija atvedis meistarus, kas nodedzinā­tās kunga mājas vietā izcirta divstāvu ērbeģi ar daudzām ista­bām.

Sprukstu sētu ugunsnelaime nebija piemeklējusi, jo tā atradās viņpus upes, kas siriķu laikā bija ūdeņu bagāta.

Sprukstu saimniece Zete aicināt aicināja mitināties pie viņas. Būdama vārga, sieva divatā ar savu veco vīru nespēja tikt galā ar darbiem.

Rija, saimes kambaris, pūne un klāvs bija aizlaikus cirsti, nomelnējuši un veci, bet citādi tā nekas. Protams, ne jau nodegu­šajai Leimaņu sētai godībā līdzīgi.

Te Zane cerēja sagaidīt mājās vīru Dāvi vai kādu no brāļiem, bet nesagaidīja. Gāja runas, ka Dāvis kopā ar citiem leimaņiem ieņēmuši vairākas muižas un sākuši tās pārvaldīt, domādami, ka apvienotiem zemniekiem pienācis laiks atgriezt savu ļaužu godību. Diemžēl vietējie vaļenieki, gājēji un klaušinieki viņiem neuzticējās. Galu galā ļaunums vien iznāca. Poļi nostājās vācu kungu pusē un bargi sodīja karotājus kā karaļa varas pretiniekus un dumpeniekus.

Kādu galu ņēma Līzītes tēvs, Zane tā arī nekad neuzzināja. Šajā pusē neatgriezās neviens no viņa kara draudzes.

Sprukstos dzīve tecēja itin ciešami. Laikam jau vecajā sētā mājoja labi gariņi. Palīdzēja arīdzan tas, ka Zanei, svārkos un kažokā iešūtas, glabājās sudraba markas un dālderi.

Ar Sprukstu saimnieces ziņu Zane salīga kaimiņpuisi par kal­pu. Tas izrādījās labs meistars. Palīdzēja ne tikai tīruma un pļavas darbos. Sakrāva jaunu krāsni ar lieliem akmeņiem vai līdz gries­tiem. Mazās lūkas vietā istabas dienvidu galā izgrieza četrreiz lielāku, ielika tur krustu un aizvilka caurumus ciet ar taukos mērcētām cūkas pūšļa plēvēm. Nu telpā ietika daudz vairāk āra gaismas. Skaidrās ziemas dienās saulīte skaisti iespīdēja istabā, ka aiz prieka nevarēja ne atskatīties. Siltākās dienās, kad no plēves nokusa sala vižņu piesalums, Līzīte aiz priekiem lakstīja kā telēns un klaigāja:

— Vasariņa! Vasariņa! Istabā vasariņa!

Tāds saules spīdums bija Līzes visskaistākās ziemas atmiņas, sevišķi tādās reizēs, kad māte sēdēja pie kājminamā ratiņa, šķina linu kodaļu, ritināja pavedienu un soļa ritumā dziedāja poļu kara- puišu iemācīto meldiņu ar pašas sacerētiem vārdiem:

Cūkas drikos, cūkas drikos, Sivēniņi rāceņos. Ejta, bērni, dzenat laukā, Lai neposta labumu.

Dejas dziesma, ko bija atveduši poļu karavīri, ļaudīm patika. Kad atnāca meitas un puiši no Pērļu ciema kopā vakarēt un Spruk­stu kalpa puisis Lumstu Jēcis palaida vaļā savas stabuļu dūkas, ar kāju piesizdams klabatas, tad sākās tāda lekšana, ka bail skatīties. Vecā Sprukstiene bārās un smēja: "Ak, debestētīt, kāda traka tā polka! Nesamin bērnu vai prēslīcu! Ij guns akmini var nogāzt no krāsnsaugšas." Istaba līgojās no tāda jandāliņa.

Lai gan kārtējie lielie un mazie kari bija ņēmuši daudzas dzīvības, un pa ceļiem vēl klīda siriķi un visādi glūniķi, jaunie nedomāja gauži un gari sērot. Jautrība viņiem ļāva atgūties spēkā un cerībā.

Līze vēl atminējās, ka Sprukstos uz augstajiem krāsnsakme- ņiem kaltējās lielas skalu buntes un smaržoja pēc priežu meža. Pie sienām karājās kumelīšu, vērmeļu, madaru, vīgriežu un dau­dzu citu zāļu saišķi un baltas linu kulītes, kā jau kārtīgās mā­jās pienākas, kur ļaudis gatavi cīkstēties ar sērgām un miesas kaitēm.