D. F. Kūpers: PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Un viņš jūs piekrāpa un pameta?

— Viņš nedarīja ne vienu, ne otru, vismaz otru ne, jo viņš atrodas šeit.

•— Gribētu uz viņu paskatīties. Ja viņš ir irokēzs, es to pazīšu pēc blēdīgā skatiena un pēc izkrāsojuma, — izlūks sacīja.

Viņš devās garām Heivarda zirgam un dziedātāja ķēvī­tei un, pašķīris krūmus un dažus soļus pagājis, ieraudzīja abas sievietes, kas nepacietīgi, mazliet nobažījušās, gaidīja sarunas beigas. Aiz abām meitenēm, pie koka pieslējies, stāvēja ceļvedis indiānis un nekustīgi uztvēra izlūka pē­tījošo skatienu. Viņa acīs kvēloja tāds mežonīgs naids, ka tas negribot modināja bailes. Apmierināts ar apskati, mednieks atstāja viņu un, garām iedams, brīdi pakavējās, apbrīnojot skaistās meitenes. Viņš laipni atbildēja uz Ali­ses jauko smaidu un galvas mājienu. Piegājis pie kumeļa mātes, viņš nopētīja dīvaino jātnieku, cenzdamies uzmi­nēt, kas viņš tāds ir, tad, galvu pakratījis, atgriezās pie Heivarda.

— Mings vienmēr paliks mings, — viņš teica, ieņēmis agrāko vietu. — Ja jūs būtu viens pats un ar mieru pa­mest savu vareno zirgu vilkiem par barību, es jūs stundas laikā aizvestu uz Edvarda fortu. Bet kopā ar jums ir sie­vietes, tāpēc tas nav iespējams.

— Kāpēc ne? Viņas gan ir nogurušas, bet vēl dažas jūdzes būs spējīgas nojāt.

— Nav iespējams, — izlūks noteiktā balsī atkārtoja. •— Kad iestāsies tumsa, es ar šo jūsu ceļvedi kopā neietu ne jūdzi, kaut arī man piedāvātu vislabāko šauteni visās kolonijās. Meži ir pilni irokēzu, un jūsu suns mohauks pārāk labi zina, kur tie slēpjas, lai es viņu ņemtu par biedru.

— Vai patiesi? — Heivards, izliecies no segliem, gan­drīz čukstot jautāja. — Jāatzīstas, arī man jau bija radu­šās aizdomas, kaut gan es centos tās apsļēpt un izlikos mierīgs, lai neuztrauktu savas pavadones. Tāpēc es vairs neatļāvu viņam iet mums pa priekšu, bet, kā redzat, liku sekot aiz mums.

— Es jau ar pirmo acu uzmetienu redzēju, ka viņš ir viltnieks, — izlūks teica. — Tur viņš stāv, pieslējies pie jaunas kļavas, ko var redzēt krūmājiem pāri; labā kāja viņam ir vienā līnijā ar koka stumbru. Es no šejienes va­rētu iešaut viņam kājā zem ceļa, tad viņš kādu mēnesi vairs nevarētu klaiņot pa mežiem. Tuvāk pieiet nedrīkst, tad viltīgais mūdzis var ko nojaust un mesties krūmos kā izbiedēts briedis.

— Nē, tas neder, varbūt viņš nav vainīgs, un man tāda rīcība nepatīk. Bet ja es būtu pārliecināts, ka viņš ir no­devējs …

— Par irokēza neģēlību varat būt pārliecināts, — izlūks teica un instinktīvi pacēla šauteni.

— Pagaidiet! — Heivards viņu apturēja. — Tas neder, jāatrod kāds cits līdzeklis, lai gan man ir pamats domāt, ka blēdis mani piekrāpis. ^

Arī mednieks bija atmetis nodomu sašaut nodevējam kāju. Viņš brīdi vilcinājās, tad pamāja abiem indiāņiem, kas tūlīt piesteidzās. Visi trīs klusi un nopietni apspriedās delavaru valodā, un, tā kā izlūks vairākkārt norādīja uz jaunās kļavas pusi, runa acīmredzot bija par noslēpušos ienaidnieku. Abi indiāņi ātri saprata, ko no viņiem vēlas, nolika šautenes un piesardzīgi devās biezoknī. Viens gāja uz vienu pusi, otrs — uz pretējo, un abu kustības krūmos bija pilnīgi nedzirdamas.

— Tagad atgriezieties pie savām ceļa biedrenēm un uz- sāciet sarunu ar indiāni. Abi mohikāņi sagrābs viņu ciet,, ne krāsu nenobrāzdami, — mednieks Heivardam sacīja.

— Nē, — Heivards lepni atteica. — Es pats viņu sa- gVābšu.

— Ha! Ko gan jūs izdarīsiet, zirgā sēžot, pret indiāni krūmos!

— Es nokāpšu no zirga.

Un jūs domājat, ka indiānis, redzēdams jūs izņemam vienu kāju no kāpšļa, gaidīs, kamēr atbrīvosies otra? Kat­ram, kas šajos mežos nāk saskarē ar jndiāņiem, ir jārīko­jas pēc viņu paražām, ja viņš grib paturēt virsroku. Tā­pēc — ejiet! Runājiet draudzīgi ar šo neģēli un izliecie­ties, ka turat viņu par uzticamāko draugu pasaulē.

Heivards bija ar mieru paklausīt padomam, lai gan vi­ņam riebās tāda liekulības rotaļa. Taču ar katru mirkli viņš skaidrāk apzinājās kritisko stāvokli. Saule jau bija norietējusi, un mežu ietina drūma krēsla, kas atgādināja, ka ātri tuvojas stunda, ko mežoņi parasti izraugās saviem asiņainajiem, neģēlīgajiem atriebības plāniem. Norūpē­jies viņš pameta izlūku, nekā viņam neatbildējis. Izlūks sāka skaļi sarunāties ar svešinieku, kas šorīt tik uzbāzīgi bija pievienojies ceļotāju pulciņam.

Jādams garām meitenēm, Heivards uzmundrināja viņas ar pāris vārdiem un bija ļoti apmierināts, ka viņas, lai gan nogurušas no ceļa grūtībām, nemaz neuztraucas par negaidīto aizkavēšanos. Pateicis, ka viņam jāaprunājas ar indiāni par turpmāko ceļu, viņš iecirta zirgam piešus sā­nos un, piejājis pie indiāņa, atkal pievilka pavadu. Ceļ­vedis stāvēja gabaliņu atstatu, vēl arvien drūmi pieslējies pie koka.

— Tu redzi, Magva, — Heivards sacīja, cenzdamies ru­nāt brīvi un paļāvīgi, — tuvojas nakts, bet mēs neesam Viljama Henrija fortam tuvāk kā šorīt, kad, saulei lecot, atstājām Veba nometni. Tu apmaldījies, un arī es esmu vainīgs. Par laimi, es sastapu kādu mednieku — tu dzirdi, viņš sarunājas ar dziedātāju —, tas zina mežā visas briežu takas un taciņas un solās aizvest mūs uz kādu vietu, kur varēsim līdz rītam mierīgi atpūsties.

Indiānis caururbjoši uzlūkoja Heivardu un lauzītā angļu valodā jautāja:

— Vai viņš ir viens?

— Viens? — Heivards apmulsis atjautāja, jo nebija pa­radis izlikties. — Kā tad viņš var būt viens, ja mēs esam šeit kopā ar viņu?

— Tad Viltīgā Lapsa aizies, — indiānis sacīja un aukst­asinīgi pacēla savu somu, kas gulēja viņam pie kājām. •— Bālģīmji paliks kopā ar saviem ciltsbrāļiem.

— Aiziesi? Bet kuru tu sauc par Viltīgo Lapsu?

— Šo vārdu Magvam deva viņa Kanādas tēvi 1 , — ceļ­vedis atbildēja, acīm redzami lepodamies ar to. — Kad Monro gaida Viltīgo Lapsu, nakts līdzinās dienai.

— Un ko Lapsa sacīs Viljama Henrija forta komandan­tam, kad tas prasīs par savām meitām? Vai viņš uzdroši­nāsies karstasinīgajam skotam teikt, ka atstājis viņa bēr­nus bez ceļveža, lai gan solījies tos apsargāt?

— Sirmajam vīram balss ir skaļa un rokas garas, bet vai Lapsa viņu mežā dzirdēs? — viltīgais ceļvedis atteica.

— Bet ko sacīs mohauki? Tie pašūs viņam brunčus un iebāzīs vigvamā kopā ar sievām, jo viņam vairs nevar uzticēt vīra darbus.

— Viltīgā Lapsa zina takas uz lielajiem ezeriem un uz­meklēs savu senču kaulus, — indiānis nelokāmi atbildēja.

— Pietiek, Magva, vai tad mēs neesam draugi? Kāpēc tādi rūgti vārdi starp mums? Monro tev apsolīja dāvanu par veikto uzdevumu, un arī es būšu tavs parādnieks. At­pūtini savus nogurušos locekļus, taisi vaļā somu un paēd! Neizšķiedīsim īso atpūtas laiku tukšos strīdos kā sievietes. Kad lēdijas būs atpūtušās, mēs dosimies tālāk.

— Bālģīmji pārvērš sevi par sievietēm padevīgiem su­ņiem, — indiānis nomurmināja savā valodā. — Kad viņas grib ēst, karavīri nomet tomahaukus, lai iztaptu viņu lais­kumam.

— Ko tu saki, Lapsa?

— Viltīgā Lapsa saka: labi.

Indiānis pacēla caururbjošo skatienu pret Heivardu, bet, sastapis viņa skaidrās -acis, ātri novērsās. Tad viņš apsēdās zemē, izņēma no somas kaut kādas ēdiena atliekas un sāka ēst, iepriekš slepeni un uzmanīgi palūkojies vis­apkārt.

— Tas ir labi, — Heivards sacīja, — Lapsai būs spēks un redzīgas acis atrast, taku rīt no rīta. — Viņš apklusa, jo tuvajos krūmos pārlūza sauss zariņš, iečabējās lapas. Tad, ātri atjēdzies, viņš turpināja: