D. F. Kūpers: PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Mums jāizjāj pirms saules lēkta, citādi Monkalms var sastapt mūs un nogriezt mums ceļu uz fortu.

Indiāņa pie mutes pieliktā roka piepeši nolaidās gar sāniem, un, lai gan acis joprojām raudzījās uz zemi, viņa galva pagriezās, nāsis iepletās un pat ausis likās saspring­stam uzmanībā.

Heivards vērīgi sekoja katrai viņa kustībai un it kā neviļus lēni izcēla kāju no kāpšļa, kamēr roka slepus slī­dēja pie lāčādas somiņas, kurā atradās pistoles. Nebija iespējams noprast, uz ko skatās indiānis, jo viņa acis ne pie kā neapstājās, bet šaudījās apkārt, kaut gan viņš pats sēdēja nepakustēdamies.

Kamēr Heivards vilcinājās, Viltīgā Lapsa uzslējās kājās, taču tik lēni un uzmanīgi, ka nesacēla ne mazākā trok­snīša. Heivards juta, ka ilgāk vilcināties nedrīkst, ir jārī­kojas. Pārmetis otru kāju pāri segliem, viņš nolēca no zirga, cieši nolēmis uzbrukt nodevējam un to sagrābt, pa­ļaujoties uz savu drošsirdību. Bet, lai pirms laika nesa­trauktu indiāni, viņš joprojām izlikās mierīgs un draudzīgs.

— Viltīgā Lapsa neēd, — viņš sacīja, lietodams uzrunu, kas acīmredzot indiāņa iedomībai sevišķi glaimoja.

— Viņa graudi nav labi sagrauzdēti, varbūt manās mantās ir kaut kas tāds, kas viņam labāk garšos.

Magva pastiepa roku, lai saņemtu piedāvāto. Viņš pat ļāva abu rok|m saskarties un neizrādīja nekāda uztrau­kuma, kaut gan joprojām izturējās saspringti. Bet, sajutis, ka Heivarda pirksti lēni slīd augšup pa viņa kailo dilbu, indiānis atgrūda majora roku, griezīgi iekliedzās un, zemu noliecies, ar vienu lēcienu nozuda pretējos krūmos.

Nākamajā mirklī no krūmiem parādījās Cingačguka iz­krāsotais stāvs, kas izskatījās kā spoks, un metās pāri takai viņam pakaļ. Tad atskanēja Unkasa kliedziens, mežā noplaiksnījās uguns un norībēja šāviens, ko raidīja med­nieka šautene.

Ceļveža pēkšņā bēgšana un gūstītāju mežonīgie klie­dzieni Heivardu tā pārsteidza, ka viņš dažus mirkļus stā­vēja kā sastindzis. Tad, atcerējies, ka nepieciešams bēgli sagūstīt, arī viņš ielēca tuvējos krūmos un steidzās, ko spēja, citiem palīgā. Bet viņš vēl nebija noskrējis ne simt jardu, kad sastapa visus trīs gūstītājus, kas atgriezās tuk­šām rokām.

— Kāpēc tik drīz zaudēt cerības? — viņš iesaucās.

— Nelietis būs tepat aizslēpies aiz kāda koka, un viņu var noķert. Mēs esam apdraudēti, ja viņš atrodas brīvībā.

— Vai mākonis var panākt vēju? — izlūks īgni atteica.

— Es dzirdēju, kā čabēja sausās lapas, kad šis velns līda rāpus kā melnā čūska. Es pamanīju viņa stāvu tur aiz tās lielās priedes un izšāvu, bet nekā! Un es taču notēmēju labi un varu apgalvot, ka esmu meistars tādās lietās un zinu, ko daru. Paskatieties uz šo sumaka krūmu: tam ir sarkanas lapas, kaut gan visiem zināms, ka tas jūlijā zied dzelteniem ziediem!

— Tās ir Lapsas asinis! Viņš ir ievainots, viņš pakritīs!

— Nē, nē! — mednieks noteikti noraidīja tādu domu.

— Varbūt es ievainoju viņu, bet tad viņš skries vēl ātrāk. Ja šautenes lode tikai ieskrambā, tā iedarbojas tāpat kā zirgam pieši — dod vēl lielāku sparu, nevis vājina. Bet, ja tā izrauj prāvu' gabalu no miesas, tad pēc laiciņa jāap­stājas, vienalga, vai tas būtu indiānis vai briedis!

— Mēs esam četri spēcīgi vīrieši pret vienu ievainotu!

— Vai jums dzīvot apnicis? — izlūks viņu pārtrauca.

— Šis sarkanais velns aizvilinās jūs pie savu biedru toma­haukiem, pirms vēl būsiet sasilis, pakaļ dzenoties. Es rīko­jos ļoti neapdomīgi, izšaujot tik tuvu huroņu slēptuvei.

Bet kārdinājums bija pārāk liels — nespēju atturēties. Nu, draugi, dosimies ceļā un pacentīsimies to darīt tā, lai vil­tīgais mings nokļūst uz nepareizām pēdām, citādi rīt ap šādu laiku mūsu skalpi jau kaltēsies vējā Monkalma telts priekšā.

Izlūks izteica drausmīgo brīdinājumu kā cilvēks, kas pilnīgi aukstasinīgi apsver briesmas, lai gan no tām nebīs­tas. Heivards atderējās nopietno pienākumu, ko bija uz­ņēmies. Viņš palūkojās visapkārt, veltīgi cenšoties kaut ko saskatīt satumsušajā mežā. Viņam likās, ka neaizsar­gātās sievietes drīz vien kritīs mežonīgo ienaidnieku ro­kās, kuri kā plēsīgi zvēri tikai gaidīja tumsu, lai netrau­cēti varētu uzbrukt.

Viņa uztrauktā fantāzija, gaistošās dienas gaismas mal­dināta, pārvērta katru sakustējušos krūmu, katru nogāztu koku par cilvēka stāvu, un vai reižu divdesmit viņam likās, ka caur zariem glūn briesmīgas, mežonīgas sejas, kas modri seko katrai viņa biedru kustībai.

— Bet ko man darīt? — Heivards nevarīgi jautāja. — Dieva dēļ, nepametiet mani! Palieciet un palīdziet man aizsargāt meitenes, kas atrodas manā gādībā. Nekautrē­jieties un prasiet, kādu atlīdzību vien jūs gribat!

Viņa biedri sarunājās gabaliņu tālāk savas cilts valodā un nepievērsa uzmanību Heivarda pēkšņajam un dedzī­gajam lūgumam. Viņi runāja klusu un piesardzīgi, gandrīz vai čukstus, tomēr Heivards, viņiem tuvodamies, viegli atšķīra jaunākā karavīra nopietno balsi un vecākā lēno, apdomīgo runu. Viņi acīmredzot pārsprieda, kā rīkoties, lai ceļotājus nogādātu drošībā. Ieinteresēts šā jautājuma izšķiršanā un norūpējies par vilcināšanos, kas šķita vai­rojam draudošās briesmas, Heivards piegājā krēslā stāvo­šajam pulciņam vēl tuvāk, lai piedāvātu noteiktu atalgo­jumu. Te mednieks pameta ar roku un, it kā teikdams pats sev, pret Heivardu pagriezies, turpināja angļu valodā:

— Unkasam taisnība! Nebūtu vīru cienīgi pamest neaiz­sargātas sievietes savam liktenim, lai gan līdz ar to mēs uz visiem laikiem zaudēsim savu paslēptuvi. Ja gribat glābt šos maigos ziedus no visniknāko čūsku zobiem, džentlmeņi, tad nezaudējiet laiku un nešaubieties!

— Vai par to vēl jāšaubās! Es taču jums piedāvāju

— Nepiedāvājiet man naudu, var notikt, ka jūs nepie­dzīvosiet brīdi, kad varētu izpildīt savu solījumu, vai es — to izlietot. Mohikāņi un es, mēs darīsim visu, ko cil­vēka prāts var izdomāt, lai glābtu jūs. Bet vispirms apso­liet man divas lietas savā un savu draugu vārdā. Citādi mēs tikai sev kaitēsim, bet jums nepalīdzēsim.

— Kādus solījumus jūs prasāt?

— Pirmais; ciest klusu, lai notiktu kas notikdams; otrs: nekad un nevienam neizpaust, kur atrodas vieta, uz kuru mēs jūs vedīsim.

— Es darīšu visu, lai izpildītu abus nosacījumus.

— Tad sekojiet man! Mēs velti šķiežam laiku, kas mums tikpat dārgs kā ievainotam briedim viņa sirds asinis!

Heivards ātri devās pie savām ceļa biedrenēm, īsi pa­stāstīja abām sievietēm par jaunā ceļveža nosacījumiem un pārliecināja viņas, cik nepieciešami tagad pārvarēt visas šaubas un rīkoties ātri un enerģiski. Lai gan Hei­varda uztraucošais paziņojums lika sirdij nodrebēt slēptās bailēs, viņa nopietnā un pārliecinošā balss, kā arī drau­došo briesmu nojauta spēcināja abas sagatavoties nepare­dzētam un nezināmam pārbaudījumam. Klusēdamas viņas ar Heivarda palīdzību tūliņ nokāpa no zirgiem un steidzās uz upmalu, kur mednieks jau bija savācis kopā pārējos.

— Ko lai dara ar šiem mēmajiem lopiņiem? — viņš murmināja. — Kamēr tos nokausim un iemetīsim upē, pazaudēsim daudz laika. Atstādami tos šeit, skaidri norā­dīsim mingiem, ka atrodamies netālu.

— Aizdzīsim zirgus mežā, — Heivards ierosināja.

— Nē, būs labāk, ja blēžus piekrāpsim; lai viņi domā, ka jādzenas mums pakaļ. Jā, jā, tas viņu pūķa acis aptum­šos … Cingačguk, kas tur čabinās krūmos?