D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Indiāni vispirms sajūt un tikai tad ierauga, — izlūks atbildēja, uzkāpa uz klints un nometa briedi zemē. — Iz­sekodams mingus, es ticu citām zīmēm, nevis acīm.

— Vai jūsu ausis jums saka, ka viņi ir mums uz pēdām?

— Negribētos tā domāt, kaut gan drosmīgi karavīri va­rētu labu laiku aizstāvēt šo vietu. Bet neslēpšu, ka zirgi, kad gāju tiem garām, trīcēja un spiedās kopā, it kā saostu vilkus. Un vilks ir tāds zvērs, kas ložņā ap indiāņu slēp­tuvēm, gaidot uz medījumu atliekām.

— Jūs aizmirstat nokauto briedi! Un vai vilki nevarēja sekot beigtajam kumeļam? Ha! Kas tas par troksni?

— Nabaga Mirjama, — ierunājās dziedātājs. — Tavam kumeļam lemts kļūt plēsīgiem zvēriem par laupījumu! — Tad viņš pēkšņi iedziedājās, un viņa balss saplūda ar upes nemitīgo rūkoņu:

Viņš nokāva Ēģiptes pirmdzimtos Kā cilvēkiem, tā arī zvēriem. Ak, Ēģipte! Vai redzi brīnumus Pie faraona un kalpiem?

— Kumeļa nāve smagi nospiež viņa īpašnieka sirdi, — izlūks teica. — Bet tā ir laba zīme, ja cilvēks rūpējas par saviem mēmajiem draugiem.

Tad viņš, atbildot uz Heivarda pēdējiem vārdiem, tur­pināja:

— Varbūt jums taisnība, tādēļ nogriezīsim labākos gaļas gabalus un ļausim, lai straume aiznes pārējo, citādi vesela vilkšņa drīz vien parādīsies uz klintīm un noskaudis mums katru kumosu, ko bāzīsim mutē. Turklāt, lai gan irokēzi nesaprot delavaru valodu, viņi ļoti labi saprot, ko nozīmē vilku gaudošana!

Tā runājot, izlūks savāca visas vajadzīgās lietas un klusi pagāja ceļotāju pulciņam garām; mohikāņi sekoja, bez vārdiem saprazdami, ko viņš nodomājis. Tad visi trīs cits pēc cita pazuda, it kā būtu ieniruši tumšajā, stāvajā klints sienā, kas slējās dažus jardus no ūdens malas.

Heivards un viņa ceļa biedrenes mazliet uztraucās, re­dzot savus pavadoņus tik noslēpumaini pazūdam.

Vienīgi dziedātājs nepievērsa notiekošajam nekādu uz­manību. Viņš apsēdās uz klints izciļņa, un tikai biežās, smagās nopūtas, kas liecināja par viņa dvēseles cīņām, ļāva nojaust viņa klātbūtni.

Atskanēja apspiestu balsu skaņas, it kā cilvēki sarunā­tos kaut kur dziļi pazemē, tad pēkšņi ceļiniekus apspīdēja spoža gaisma un atklāja lielisko paslēptuvi.

Šauras, dziļas alas viņā galā sēdēja izlūks un turēja rokā degošus priežu zarus. Uguns atspīdums krita uz viņa stingrās, vēja appūstās sejas un mežinieka tērpa un pie­šķīra viņam mežonīgi romantisku izskatu, kaut gan dienas gaismā viņš būtu pārsteidzis vienīgi ar savu īpatnējo ap­ģērbu, stāva dzelžaino nekustību un sejas pantu piesar­dzīgi gudro, bet labsirdīgo izteiksmi. Netālu no alas ieejas stāvēja Unkass. Ceļinieki ar apbrīnu vēroja jaunā mohi­kāņa stalto, lokano stāvu un graciozās, nepiespiestās kus­tības. Viņa augumu gandrīz pilnīgi sedza zaļš, bārkstains mednieka krekls. Mirdzošo, tumšo, bezbailīgo acu skatiens bija valdonīgi rāms. Stingrā, lepnā seja iesārta kā visiem indiāņiem, bet neizkrāsota. Cēlā, augstā piere un skaisti veidotā galva bija neapsegta, vienīgi galvas virsu grez­noja kupls skalpējamais cekuls. 1

Pirmo reizi Dankens un viņa ceļa biedri varēja apskatīt vienu no indiāņiem tuvumā. Alise' viņu aplūkoja kā cēlu grieķu tēlnieka cirstu statuju, kas neizprotamā kārtā iegu­vusi dzīvību.

— Es varētu mierīgi aizmigt, — Alise čukstēja, — zinot, ka tāds drosmīgs ūn, kā rādās, augstsirdīgs jauneklis mani apsargā. Esmu pārliecināta, Danken, ka nežēlīgās slepka­vības un drausmīgās spīdzināšanas, par kurām tik daudz dzirdam un lasām, nekad nenotiek tādu cilvēku klātbūtnē kā Unkass.

— Es jums piekrītu, Alise, — Heivards atbildēja, — ka tāda piere un tādas acis piešķirtas, lai iedvestu bailes, nevis lai krāptu. Bet nenoslīksim maldos un negaidīsim no mežoņa citādas īpašības kā tās, ko viņš uzskata par tikumu. Kā kristīgo pasaulē, tā arī mežoņu vidū īsti cēli cilvēki ir retums. Cerēsim, ka šis mohikānis mūs nepievils un pierādīs, ka viņš ir tāds, kāds izskatās, — īsts un dros­mīgs draugs.

— Tagad majors Heivards runā tā, kā pieklājas, — Kora teica. — Kurš gan, uzlūkojot šo brīnišķīgo cilvēku, domās par viņa ādas krāsu?

Šiem vārdiem sekoja īss, neveikls klusums, ko pārtrauca izlūka balss, kas aicināja viņus iet iekšā.

— Uguns deg pārāk spoži, —• izlūks sacīja, kad viņi bija iegājuši alā. — Tā var atklāt mingiem mūsu slēptuvi. Unkas, nolaid segu! Šīs nu gan nav tādas vakariņas, kādas karaļa amerikāņu armijas majoram būtu tiesības sagaidīt, bet es esmu arī redzējis, ka veselas armijas daļas ēd jēlu gaļu, turklāt bez kādām piedevām. Mums turpretī ir sāls papilnam, un varam gaļu izcept. Te ir arī svaigi sasafrasa jeb liesas krūma zari, kur dāmām apsēsties. Tie gan nav tik lepni kā ar cūkādu apsisti krēsli par gineju gabalā, bet smaržo labāk par cūku, vai nu tā nāk no Gvinejas, vai no kādas citas zemes. [7] un jūs, draugs, neskumstiet vairs par kumeļu! Nevainīgais radījums vēl nepazina dzīves cieša­nas. Nāve tam ir aiztaupījusi noberztu ņiuguru un sāpošas kājas!

Unkass darīja, kā norādīts, un, kad Vanagacs balss ap­klusa, ūdenskrituma rūkoņa bija dzirdama tikai kā tāls pērkons.

— Vai mēs šai alā esam drošībā? — Heivards jautāja.

— Vai mums nedraud pēkšņs uzbrukums? Viens vienīgs apbruņots vīrs pie ieejas varētu turēt mūs savā varā.

No tumsas aiz izlūka muguras izslīdēja spokains stāvs, paķēra degošu pagali un devās ūz alas iekšieni. Alise klusu iekliedzās un pat Kora piecēlās kājās, kad baismī­gais rēgs parādījās gaismā. Heivards viņas nomierināja ar pāris vārdiem, teikdams, ka tas ir Cingačguks, viņu otrs pavadonis. Indiānis patlaban pacēla citu segu un rā­dīja, ka alai ir divas izejas. Tad, pagali rokā turot, viņš pagriezās pa labi kādā šaurā ejā un pa atklātu pāreju no­zuda otrā alā, kas bija uz mata līdzīga pirmajai.

— Tādas vecas lapsas kā mēs ar Cingačguku bieži vis nenoķers alā ar vienu pašu izeju, — Vanagacs smējās.

— Šī ir lieliska vieta. Klints ir no melnā kaļķakmens, kas, kā zināms, ir ļoti mīksts. Senāk ūdenskritums atradās ga­baliņu lejāk pa straumi nekā tagad, un es domāju, ka Hudzona te agrāk tecējusi tikpat rāmi un gludi kā vēl tagad daudzās vietās. Ar laiku apkārtne stipri pārmainī­jusies, klintīs un kraujās radušās lielas plaisas. Dažviet kaļķakmens ir cietāks, dažviet mīkstāks, un tur ūdens izgrauzis dziļas bedres. Dažas klintis nogruvušas, citas sa­drupušas, un tagad ūdenskritums par kādām simt pēdām atkāpies. Nav vairs ne tā skaistuma, ne spēka.

— Kur tad mēs atrodamies? — Heivards jautāja.

— Netālu no tās vietas, kur ūdenskritums bija agrāk. Šeit akmens bijis mīksts un dumpīgais ūdens izgrauzis šīs divas mazās alas, kur mums paslēpties. Tad tas sadalī­jies pa labi un pa kreisi un upes vidū atstājis sausumu.

— Tātad mēs atrodamies uz salas?

— Jā, abās pusēs mums ir krāces, un augšpusē un lejāk ir upe. Dienas gaismā būtu vērts uzkāpt uz klints un palūkoties ūdens dīvainībās. Tas neievēro nekādus liku­mus: dažviet lec, dažviet krīt, gan mutuļo, gan met kūle­ņus, vietumis ir balts kā sniegs, citur zaļš kā zāle; brīžiem tas burbuļo un čalo kā strautiņš, citreiz sāk virpuļot un sagrauž vecos akmeņus, it kā tie būtu mīksti māli. Jā, lēdij, smalkais audums, kas līdzīgi zirnekļa tīmeklim apvij jūsu kaklu, liksies rupjš kā zvejnieka tīkls salīdzinājumā ar tām lietiņām, ko izveido ūdens un ko es jums varētu parādīt! Kad nu ūdens diezgan iztrakojies, tas mierīgi plūst tālāk uz jūru!