D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Jaunais indiānis jau bija nogājis ūdens malā, lai izpil­dītu rīkojumu, kad krastā atskanēja stiepta gaudošana, kas attālinājās uz meža pusi. Likās, ka zvēri būtu iztrau­cēti un lielās bailēs paši pamestu laupījurrtu. Unkass ātri atgriezās, un visi trīs mežinieki atkal klusu, nopietni ap­spriedās.

— Mēs bijām kā mednieki, kuriem sajukušas debespu­ses un no kuriem saule slēpusies dienām ilgi, — Vanagacs teica, aizgriezies no indiāņiem. — Tagad mēs sākam atkal pazīt ceļa zīmes un taka ir tīra no ērkšķiem! Apsēdieties tur krasta ēnā — tā ir tumšāka nekā koku ēna. Sarunāsi­mies tikai čukstus, lai gan būtu labāk un, šķiet, arī prātī­gāk, ja kādu brīdi katrs sarunātos tikai ar savām domām.

Varēja redzēt, ka izlūku vairs nemāca gļēvas šaubas, viņš izturējās nopietni un noteikti. Arī abi indiāņi izjuta to pašu. Viņi nostājās tā, ka varēja pilnīgi pārredzēt abus krastus, bet paši bija labi paslēpti. Heivards un viņa bied­renes saprata, ka jāseko gudro ceļvežu piemēram. Hei­vards iznesa no alas klēpi zaru, nolika tos klints spraugā starp abām alām, un māsas nosēdās uz tiem. Tā klintis pa­sargāja no bultām, un Heivards viņas nomierināja, teik­dams, ka nekādas briesmas neuzbruks bez viņa brīdinā­juma. Heivards pats nostājās netālu, lai varētu sarunāties, balsi nepaceļot. Arī Dāvids paslēpās kādā klints spraugā.

Dažas stundas pagāja mierīgi. Mēness bija pacēlies ze­nītā, un tā gaisma krita taisni uz abām māsām, kas apskā­vušās saldi gulēja. Dankens apsedza viņas ar Koras lielo lakatu, tad arī pats nolika galvu uz akmens. No Dāvida puses plūda tādas skaņas, kas, viņam nomodā esot, paša maigajām ausīm liktos piedauzīgas. Izņemot Vanagaci un mohikāņus, visi bija iegrimuši dziļā miegā. Bet modrie sargi nesnauda un neizrādīja nekādu noguruma pazīmju. Viņi gulēja nekustīgi un likās kā daļa no klints, bet viņu acis bez mitas taustīja tumšo koku rindu, kas norobežoja šaurās straumes tuvāko krastu. No viņiem nenāca ne ska­ņas; visvērīgākais klausītājs, nepateiktu, vai viņi elpo. Ti­kai ilga pieredze varēja iemācīt tik ārkārtīgu piesardzību, ko visizsmalcinātākā ienaidnieka viltība nespēja pieveikt. Tomēr likās, ka šoreiz tāda piesardzība bijusi lieka. Mē­ness bija norietējis, lejpusē aiz upes līkuma virs koku galotnēm iezīmējās bāla gaismas svītra un vēstīja dienas ausmu.

Tikai tagad Vanagacs pirmoreiz pakustējās. Viņš pierā­poja gar klinti pie Heivarda un uzpurināja viņu no ciešā miega.

— Laiks doties ceļā! — viņš čukstēja. — Uzmodiniet sievietes un esiet gatavi kāpt laivā, kad es to piebraukšu pie klints!

— Vai nakts pagāja mierīgi? — Heivards jautāja.

— Liekas, miegs mani pārvarēja un neļāva izpildīt sarga pienākumu.

— Vēl viss ir klusu kā pusnaktī. Izturieties klusu, bet rīkojieties ātri!

Tagad Heivards bija pilnīgi nomodā un lēni noņēma lakatu no guļošajām meitenēm. Kora juta šo kustību un pacēla roku, it kā gribētu viņu atgrūst. Alise miegā klusu nomurmināja: — Nē, nē, mīļo tētiņ, mēs neesam vienas, Dankens ir pie mums.

— Jā, mīļais bērns, — Dankens saviļņots čukstēja.

— Dankens ir šeit, un, kamēr viņš būs dzīvs un kamēr draudēs briesmas, viņš tevi neatstās. Kora! Alise! Mostie­ties! Laiks doties ceļā!

Alise iekliedzās, un Kora šausmās uzlēca kājās. Hei­vards vēl nebija beidzis runāt, kad atskanēja tik drausmīgi kliedzieni un aurošana, ka arī viņam visas asinis šķita saplūstam sirdī. Brīdi likās, ka visi elles dēmoni pasprukuši gaisā un piepilda to ar briesmīgu gaudošanu. Izbiedētie klausītāji nevarēja noteikt, no kurienes kliedzieni īsti nāk, tie piepildīja mežu, ūdenskrituma alas, tie skanēja no klintīm, no upes gultnes, no gaisa. Dāvids izslējās visā garajā augumā, pielika rokas pie abām ausīm un iesaucās:

— Kas tas par elles troksni? Vai pekles balsti sabru­kuši? Jo cilvēks taču nevar kliegt tādā balsī!

Par atbildi šai neuzmanīgajai kustībai upes pretējā krastā pamirdzēja uguntiņas un norībēja kāds ducis šā­vienu. Nelaimīgais dziedāšanas skolotājs nogāzās bez sa­maņas uz klints, kur bija gulējis. Mohikāņi izaicinoši at­bildēja ar tādiem pašiem kliedzieniem, jo uzbrucēji sāka gavilēt, redzot Gamutu nokrītam. Sākās bieža apšaudī­šanās, bet abas puses bija ļoti piesardzīgas un neatstāja slēptuvi. Dankens uztraukts klausījās, cerēdams sadzirdēt airu troksni, jo bēgšana bija viņu vienīgais glābiņš. Upe, kā agrāk, drāzās gar klintīm, bet melnajā ūdenī laivas neredzēja. Viņš jau sāka baidīties, ka izlūks viņus, cietsir­dīgi atstājis, kad no klints zem viņa kājām noplaiksnījās gara liesma un krastā atskanēja agonijas brēciens. Tas liecināja, ka Vanagacs šautenes raidītais nāves vēstnesis sasniedzis savu upuri. Pēc šā mazā pretsitiena uzbrucēji tūliņ atkāpās, un drīz vien iestājās klusums kā pirms uz­brukuma.

Dankens izmantoja izdevīgo mirkli, pielēca pie Gamuta un ienesa viņu klints spraugā pie abām māsām. Pēc brīža arī visi pārējie sapulcējās šajā drošajā vietā.

— Nabaga vīrs šoreiz izglāba savu skalpu, — Vanagacs teica un aukstasinīgi pārvilka ar roku Dāvidam pār galvu. — Tā iet, ja cilvēkam pārāk gara mēle! Brīnums, ka viņš vēl dzīvs.

— Vai viņš nav miris? — Kora jautāja, un viņas dobjā balss liecināja, ar kādu stingrību viņa cenšas apvaldīt bailes. — Vai mēs nevaram nelaimīgajam kaut kā pa­līdzēt?

— Nē, nē, dzīvība vēl ir viņa sirdī. Pēc kāda laika viņš atgūs samaņu un būs gudrāks, kamēr pienāks viņa īstā stunda, — iesāņus vēlreiz uzmetis guļošajam skatienu, Vanagacs atbildēja un apbrīnojami veikli pielādēja šau­teni. — Ienes viņu alā, Unkas, un noguldi uz zariem! Jo ilgāk viņš gulēs, jo labāk: šaubos, vai tik garam stāvam klintīs atradīsies piemērota slēptuve, bet ar dziedāšanu vien viņš no irokēziem neizglābsies.

— Jūs sagaidāt otru uzbrukumu? — Heivards jautāja.

— Vai es varu domāt, ka izsalcis vilks apmierināsies ar kumosu? Viņi zaudēja vienu vīru, un viņu paradums ir atkāpties, ja pēkšņs uzbrukums neizdodas. Bet viņi nāks atkal, tiklīdz būs izgudrojuši jaunu viltību, kā mūs pie­krāpt un iegūt skalpus. Mūsu galvenā cerība ir noturēties uz šās klints, kamēr Monro atsūta mums palīgā kareiv­

jus. — Izlūks pacēla galvu, un viņa skarbajai sejai pār­slīdēja tumša raižu ēna. — Lai dievs dod, ka tas notiktu drīz un kareivjus vadītu kāds, kas zina indiāņu paražas.

— Jūs dzirdējāt, kas mūs sagaida, Kora, — Dankens teica. — Mums jācer vienīgi uz jūsu tēva rūpēm un pie­redzi. Ejiet abas ar Alisi alā, kur jūs būsiet pasargātas no ienaidnieku lodēm. Tur jūs varēsiet arī parūpēties par mūsu nelaimīgo biedru.

Māsas sekoja viņam pirmajā alā, kur gulēja Dāvids. Bija redzams, ka viņš pamazām nāk pie samaņas. Nodevis ievainoto abu meiteņu gādībā, Heivards devās projām.

— Danken! — Alise trīcošā balsī iesaucās, kad Heivards jau bija sasniedzis alas izeju. Viņš pagriezās un, redzē­dams, ka Alises seja ir nāves bālumā, lūpas uztraukumā dreb un skatiens pauž dziļu saviļņojumu, tūliņ piesteidzās viņai klāt.

— Atcerieties, Danken, ka jūsu dzīvība nepieciešama mūsu glābšanai… ka tēvs mūs uzticēja jūsu gādībai… Neaizmirstiet, cik daudz atkarīgs no tā, vai būsiet uzma­nīgs un piesargāsieties, jo… — te nodevīgs sārtums pār­klāja meitenes seju līdz pašiem deniņiem, — jūs esat mīļš visiem, kas saucas Monro vārdā …