D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Unkasa kliedziens lika iznākt no slēptuves arī abām mā­sām kopā ar ievainoto Dāvidu, un visi tūliņ saprata, kāda nelaime satraukusi jaunā indiāņa mieru.

Netālu no klints straumē peldēja izlūka mazā laiviņa. Kāda neredzama roka to virzīja tieši šķērsām pāri upei. Ieraugot šo nepatīkamo skatu, Vanagacs instinktīvi pacēla šauteni un nospieda gaili, bet stobrs neatbildēja ar šā­vienu.

— Par vēlu! Par vēlu! — Vanagacs izsaucās un sarūg­tināts nolaida šauteni. — Neģēlis jau pāri krācēm, un, ja arī mums būtu pulveris, lode viņu vairs nesasniegtu!

Tagad pārdrošā huroņa galva parādījās aiz laivas. Lai­vai ātri slīdot pa straumi uz leju, viņš pamāja ar roku un izgrūda uzvaras kliedzienu. Par atbildi no meža atskanēja kaukšana un nicīgi smiekli.

— Smejieties vien, velna bērni! — izlūks sacīja, nosē­dās uz klints un nometa nederīgo šauteni zemē. — Tagad trīs labākās un trāpīgākās šautenes šajā mežā ir tikpat vērtas kā pagājušā gada buka rags!

— Ko iesāksim? — Heivards jautāja. — Kas ar mums notiks?

Par atbildi Vanagacs tikai apvilka ar pirkstu sev ap galvvidu, bet tik izteiksmīgi, ka neviens šo kustību neva­rēja pārprast.

— Nevar būt, ka mūsu stāvoklis tik bezcerīgs! — jau­nais cilvēks iesaucās. — Huroņi vēl nav šeit. Mēs varam alas nocietināt, varam atsist viņu pārcelšanos uz šejieni.

— Ar kādiem līdzekļiem? — izlūks aukstasinīgi jautāja. — Ar Unkasa bultām vai ar sieviešu asarām? Nē, nē! Jūs esat jauns un bagāts, jums ir draugi, un es saprotu, ka jūsu gados grūti mirt. Bet, — viņš pamāja ar acīm uz mohikāņu pusi, — neaizmirsīsim, ka esam tīrasiņu baltie, un parādīsim šiem mežu iemītniekiem, ka nāves stundā balto asinis plūst tikpat brīvi kā sarkanādaino.

Heivards aši palūkojās izlūka norādītajā virzienā un redzēja, ka indiāņu izturēšanās apstiprina viņa drūmākās nojautas.

Čingačguks bija nosēdies cienīgā pozā uz klints izciļņa un nolicis sev biakus dunci un tomahauku. Patlaban viņš raisīja no matiem ārā iesprausto ērgļa spalvu un saglauda vienīgo matu kušķi, sagatavodams to pēdējam, drausmī­gajam uzdevumam. Viņa seja bija domīga, bet mierīga, tumšās acis vairs nemirdzēja mežonīgā cīņas priekā un pamazām ieguva vienaldzīgu, aukstu izteiksmi.

— Es neticu, ka mūsu stāvoklis ir pilnīgi bezcerīgs, — Heivards sacīja. — Varbūt jau šajā pašā brīdī mums tu­vojas palīgi. Es neredzu ienaidniekus, varbūt tiem apni­kusi cīņa, kurā tie tik daudz zaudē un tik maz iegūst!

— Varbūt jau pēc minūtes, varbūt pēc stundas, bet šie čūskas mums pielavīsies. Varbūt viņi jau tagad ir tepat tuvumā un dzird mūs, — izlūks teica. — Čingačguk, mans brāli, — viņš turpināja delavaru valodā, — mēs esam iz­cīnījuši pēdējo kauju. Tagad makuasi priecāsies par mo­hikāņu gudrā vīra un viņa drauga bālģīmja nāvi!

— Lai mingu sievas apraud savus nokautos! — čingač­guks nesatricināmā mierā lepni atbildēja. — Mohikāņu Lielā Čūska ir metis savus līkumus viņu vigvamos un sa­indējis viņu uzvaras prieku ar bērnu gaudām par tēviem, kuri neatgriezās! Kopš nokusis sniegs, vienpadsmit kara­vīri guļ tālu no savu senču kapiem, un, kad Čingačguka mēle apklusīs, neviens nevarēs pasacīt, kur tos atrast! Lai viņi izvelk asākos dunčus, lai met ātrākos tomahaukus, jo niknākais ienaidnieks ir viņu rokās! Unkas, mans dēls, cēlākā koka pēdējā atvase, sauc šos gļēvuļus, lai viņi pa­steidzas, citādi viņu sirdis kļūs mīkstas un viņi pārvērtī­sies par sievām!

— Viņi meklē savus mirušos pie zivīm! — jaunais vir­saitis atbildēja klusā, maigā balsī. — Huroņi peld kopā ar glumajiem zušiem. Viņi krīt-no ozoliem kā nogatavojušies augļi! Un delavari smejas!

— Tā, tā! — izlūks nomurmināja, vērīgi klausīdamies indiāņu sarunā. — Tagad viņi sakarsē savas indiāņu asinis un drīz izaicinās makuasus, lai pasteidzas atriebties. Bet es esmu baltais, es miršu, kā baltajam pienākas, bez zai­miem uz lūpām un bez rūgtuma sirdī!

— Bet kāpēc mirt? — ierunājās Kora un atstāja klinti, pie kuras pirmajās šausmās bija piespiedusies. — Ceļš uz visām pusēm ir brīvs. Bēdziet mežā un lūdziet, lai dievs jums palīdz! Ejiet, drosmīgie vīri, mēs jums jau tā esam daudz parādā! Nesaistiet sevi ar mūsu nelaimīgo likteni!

— Jūs nepazīstat irokēzu viltību, lēdij, ja domājat, ka ceļš mežā brīvs! — Vanagacs teica, bet tūliņ vientiesīgi piebilda: — Protams, straume gan mūs varētu aiznest ātri lejup, kur mūs nesniegtu ne viņu lodes, ne kliedzieni*

— Tad glābieties peldus! Kāpēc vēl kavēties un pavai­rot ienaidnieka upuru skaitu? — Kora iesaucās. .

— Tāpēc, — izlūks lepni atbildēja, palūkojies visap­kārt, — ka vīrarņ labāk mirt mierā nekā dzīvot ar ļaunu sirdsapziņul Ko mēs atbildēsim, kad Monro mums prasīs, kur un kādos apstākļos pametām viņa bērnus?

— Ejiet pie viņa un sakiet, ka steidzāties pēc palīga, — Kora dedzīgi atteica un pienāca izlūkam klāt. — Sakiet, ka huroņi mūs ved uz mežonīgajiem ziemeļiem, bet ka modrība un ātra palīdzība mūs vēl var glābt. Bet, ja par spīti visam dievs būs lēmis, ka palīdzība nāks par vēlu, — .te Koras balss aizlūza, — tad nododiet viņam meitu pē­dējo svētību, pēdējās lūgšanas un pēdējo mīļo sveicienu.

Izlūka bargā, norūdītā seja noraustījās. Kad Kora ap­klusa, viņš atspieda zodu rokās un likās pārdomājam vi­ņas priekšlikumu.

— Viņa runā ar prātu, — Vanagacs trīcošām lūpām sa­cīja. — Čingačguk! Unkas! Vai dzirdējāt tumšacainās sie­vietes vārdus?

Viņš sāka ar indiāņiem sarunāties delavaru valodā, un, lai gan viņa vārdi nāca pār lūpām lēni un pārdomāti, viņš tomēr runāja ar lielu pārliecību. Vecākais mohikānis klau­sījās dziļā nopietnībā un acīmredzot apsvēra katru biedra vārdu, apzinoties, cik tie svarīgi. Brīdi vilcinājies, Čin- gačguks piekrītoši pamāja ar roku un ar indiāņiem īpat­nējo uzsvaru angliski pateica: — Labi! — Aizbāzis dunci un tomahauku atkal aiz jostas, viņš klusu pieslīdēja pie klints malas, kuru nevarēja pārredzēt no pretējā krasta. Tur viņš brīdi uzkavējās, zīmīgi norādīja uz mežu zemāk pa straumi un savā valodā pateica dažus vārdus par nodo­māto ceļa virzienu. Tad viņš klusu ienira ūdenī un npzuda skatītāju acīm.

Izlūks vēl brīdi pakavējās, lai uzrunātu Koru, kas, re­dzēdama savu vārdu ietekmi, uzelpoja vieglāk.

— Gudrība dažreiz dota arī jauniem tāpat kā veciem, — izlūks sacīja. — Jūsu vārdi bija gudri, pat vēl vairāk. Kad jūs vedīs cauri mežiem, tas ir, tos no jums, kurus kādu laiku taupīs, — tad iezīmējiet ceļu, nolaužot krūmu zarus, un centieties iemīt platu taku. Ticiet, ka jums atradīsies draugs, kas jūs neatstās nelaimē, kaut arī būtu jāiet līdz pasaules malai.

Viņš sirsnīgi paspieda Korai roku, paņēma savu šauteni un, skumji to uzlūkojis, saudzīgi nolika pie malas. Tad viņš devās uz to vietu, kur nesen bija nozudis Cingačguks. Brīdi viņš uzkavējās, iekāries ar rokām klints malā, norū­pējies pavērās visapkārt un sarūgtināts sacīja:

— Būtu vēl pulveris, tāds negods nenotiktu!

Tad viņš palaida rokas vaļā, viļņi saslēdzās virs viņa galvas — un nekas vairs nebija redzams.

Tagad visu acis pievērsās Unkasam, kas nekustīgi stā­vēja, pieslējies pie klints. Brīdi nogaidījusi, Kora norādīja uz upi un teica:

— Jūsu draugi netika pamanīti un tagad varbūt jau ir drošībā. Vai arī jums nav laiks viņiem sekot?