D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Slēpties! Slēpties! — kliedza Vanagacs, kas arī tikko bija uzveicis savu pretinieku. Paslēpieties, ja jums dzīvība dārga! Darbs vēl tikai pusē!

Jaunais mohikānis izgrūda skaļu uzvaras kliedzienu, tad abi ar Heivardu aizsteidzās uz pakalnu, no kura pirms cīņas bija nokāpuši, un paslēpās aiz klintīm un krūmiem.

Izlūka brīdinājums bija pamatots. Kamēr notika aprak­stītā cīņa, ūdenskrituma rūkoņu nepārtrauca nekāda skaņa no cilvēku puses. Huroņi, elpu aizturējuši, vēroja cīņas gaitu no pretējā krasta. Viņi nešāva, jo cīnītāji pastāvīgi mainīja vietu un ienaidnieka vietā varēja trāpīt savējam.; Bet, tiklīdz cīņa beidzās, atskanēja mežonīgs un nikns brē­ciens. Aši norībēja šāvienu zalve, un pāri klintij kā krusa nobira lodes — likās, ka uzbrucēji grib savu bezspēcīgo niknumu izgāzt pret nejūtīgo cīņas arēnu.

čingačguka šautene atbildēja nesteidzoties. Vecākais indiānis visu cīņas laiku bija aukstasinīgi palicis savā pos­tenī. Kad viņš izdzirdēja Unkasa uzvaras kliedzienu, arī viņš īsi, priecīgi iekliedzās, bet tūliņ atkal sastinga mierā, un tikai biežie šāvieni liecināja par viņa neatslābstošo modrību.

Uzbrucēji joprojām šāva gan veselām zalvēm, gan pa atsevišķam šāvienam. Klintis, koku un krūmu lapas vis­apkārt aplenktajiem bija ložu saskrambātas un caururbtas, bet viņi bija tik labi paslēpušies, ka līdz šim vienīgais cietušais viņu pulciņā palika Dāvids.

— Lai viņi dedzina savu pulveri, — izlūks mierīgi teica, kad lode pēc lodes nosvilpa gar klinti, aiz kuras viņš bija paslēpies. — Kad viņi beigs, tad mēs salasīsim lodes. Gan šiem velniem apniks spēlīte, pirms akmeņi lūgsies žēlas­tību! Unkas, manu zēn, tu šķied pārāk daudz pulvera. Ja šautene atsit, tad lode nekad netrāpa. Es tev teicu, lai tu mērķē neģēlim tieši zem baltās krāsas svītras, bet tava lode ņēma divas collas augstāk.

Mierīgs smaids pārslīdēja jaunā mohikāņa sejai, bet viņš neatbildēja ne vārda.

— Es neatļauju jums apvainot Unkasu veiklības trū­kumā, — Heivards sacīja. — Nupat viņš man tik dros­mīgi un veikli izglāba dzīvību. Tagad viņš uz mūžu iegu­vis draugu, kurš nekad neaizmirsīs, ko ir tam parādā.

Unkass mazliet izslējās un sniedza Heivardam roku. Va­nagacs nolūkojās jauno cilvēku jūtu izplūdumā un pie­bilda:

— Mežonīgā apvidū draugi bieži izdara cits citam tādus pakalpojumus. Arī es esmu Unkasam šādi paķalpojis. Un labi atceros, ka Unkass ir piecas reizes nostājies starp mani un nāvi: trīs reizes kaujā ar mingiem, vienreiz, kad šķērsojām Horikanu, un …

— Šī bija trāpīgāka nekā parasti! — Heivards iesaucās, neviļus saraudamies, kad lode ķēra klinti viņam līdzās.

Vanagacs paņēma lodi, aplūkoja to un, galvu pakratī­dams, sacīja:

— Krītot lode nekad nesaspiežas plakana. Tas varētu notikt vienīgi tad, ja tā kristu no mākoņiem.

Bet Unkasa šautene jau slējās augšup un pievērsa biedru skatienu vietai, kur noslēpums tūlīt atklājās. Labajā upes krastā tieši viņiem pretī auga kupls ozols. Tas bija nolie­cies virs upes, tā ka augšējie zari kārās tālu pāri ūdenim. Galotnē lapas tikko sedza mezglainos, kroplos zarus, un starp tām sēdēja indiānis. Viņš te paslēpās aiz koka stum­bra, te izliecās ārā, vērodams, vai šāviens trāpījis mērķi.

— Šie velni uzrāpsies pat debesīs, lai tikai mūs iznīci­nātu, — Vanagacs teica. — Paturi viņu mērķī, zēn, kamēr es pielādēšu garstobreni! Izšausim reizē gar abām pusēm kokam.

Unkass nogaidīja, kamēr izlūks deva signālu. Tad norī­bēja abas šautenes, ozola lapas un miza uzlidoja gaisā un vējš tās izkaisīja, bet mežonis atbildēja ņirdzīgiem smiek­liem un notrieca ar nākamo lodi Vanagacij cepuri no gal­vas. Biezoknī atkal atskanēja mežonīgi kaucieni, un ielenktajiem pār galvu nobira ložu krusa. Likās, ka me­žoņi grib piespiest viņus palikt šajā vietā, kur viņi viegli varētu krist par upuri kokā sēdošajam šāvējam.

— No tā jātiek vaļā! — izlūks sacīja un nemierīgi pa­lūkojās apkārt. — Unkas, pasauc tēvu, mums vajadzīgas visas šautenes, lai izsistu šo viltīgo velnu no viņa ligzdas.

Tūliņ tika dots signāls, un, pirms vēl Vanagacs paguva pielādēt šauteni, Cingačguks piebiedrojās viņiem. Kad dēls parādīja pieredzējušajam karavīram, kur paslēpies bīstams ienaidnieks, viņš, kā parasti, iesaucās: — Ha! — un pēc tam vairs neizrādīja ne pārsteigumu, ne uztrau­kumu. Vanagacs brīdi nopietni apspriedās ar mohikāņiem delavaru valodā, tad katrs ieņēma savu vietu saskaņā ar steigā izdomāto plānu.

Pa to. laiku ozolā sēdošais indiānis bija viņus nemitīgi, taču nesekmīgi apšaudījis. Viņš nevarēja labi notēmēt, jo pretinieks bijā modrs: tiklīdz parādījās kāds stumbra ne­aizsegts loceklis, šautenes tūliņ pacēlās. Indiāņa lodes krita paslēpušos pretinieku vidū. Heivarda drēbes, ko vis­vieglāk varēja atšķirt, bija ložu sadriskātas. No neliela ievainojuma dilbā sāka sūkties asinis.

Tā kā viņa pretinieki tik ilgi un pacietīgi klusēja, huro­nis kļuva drošāks un nolēma tēmēt uzmanīgāk. Mohikāņu asais skatiens tūliņ pamanīja, kur caur koka lapām netālu no stumbra neuzmanīgi atsedzās tumšās kājas. Abas šau­tenes norībēja reizē, huronis saļima pār ievainoto kāju un kļuva redzams. Zibens ātrumā Vanagacs izšāva pret ozola galotni. Lapas sakustējās, bīstamā šautene nokrita no sava izdevīgā augstuma, un pēc īsas, veltīgas cīņas par-ādījās indiāņa ķermenis, kas šūpojās vējā, ar abām rokām izmi­sīgi turēdamies pie kailā ozola zara.

— Esiet žēlīgi, raidiet viņam vēl vienu lodi! — Hei­vards šausmās iesaucās, novēršot acis no nelaimīgā cil­vēka.

— Ne graudiņa pulvera! — Vanagacs stūrgalvīgi at­teica. — Viņam tā kā tā jāmirst, un mums jātaupa pulve­ris, jo indiāņi dažreiz uzglūn dienām ilgi. Tagad jāizšķi­ras: vai nu viņu skalpi, vai mūsu!

Pret šo negrozāmo, bargo pamācību neviens nevarēja iebilst. Kaucieni mežā apklusa, šāvieni mitējās, un tiklab draugi, kā ienaidnieki vēroja nelaimīgo, kas karājās starp debesīm un zemi. Vējš šūpoja viņa ķermeni, bet neviens vaids neatskanēja no viņa lūpām. Laiku pa laikam viņš drūmi atskatījās uz saviem ienaidniekiem, un arī no attā­luma viņa tumšajā sejā bija lasāmas izmisuma mokas. Trīs reizes izlūks pacēla šauteni, bet prāts ikreiz ņēma virsroku, un viņš atkal to nolaida. Tad viena roka huronim neiz­turēja un nespēkā nolaidās gar sāniem. Izmisīgi viņš pū­lējās vēlreiz pieķerties pie zara, taču velti! Viņš ķerstīja ar rokām tukšo gaisu, bet tad zibenīgi atskanēja Vanagacs šāviens. Upuris noraustījās, galva tam nokārās uz krūtīm, indiāņa ķermenis smagi kā svins ieslīdēja putojošajā straumē un nozuda.

Mohikāņi neizgrūda uzvaras kliedzienu, kā bija para­duši, bet saskatījās mēmās šausmās. Vienīgi Vanagacs aukstasinīgi apsvēra notikušo, pakratīja galvu un noso­dīja pats savu rīcību.

— Es rīkojos kā puika! Tas bija pēdējais pulveris un pēdējā lode no manas somas! — viņš teica. — Vai tad nebija vienalga, vai viņš iekrīt atvarā dzīvs vai miris. Unkas, manu zēn, aizej uz laivu un atnes lielo pulvera ragu. Tur ir viss mūsu pulvera krājums, un, cik es pazīstu mingus, tad tas viss būs vajadzīgs līdz pēdējam graudiņam.

Jaunais mohikānis tūliņ devās izpildīt pavēli. Vanagacs vēl saīdzis pārmeklēja somu un kratīja tukšo pulvera ragu. Šo bezcerīgo nodarbošanos pārtrauca skaļš, uztraukts Unkasa kliedziens, kas pat Heivarda nepieradušajām ausīm izklausījās kā jaunas, negaidītas nelaimes vēsts. Viņš pēkšņi uzlēca kājās, aizmirsis, kādas briesmas draud, izslejot indiāņu priekšā savu lielo stāvu. Arī viņa biedri pietrūkās un metās uz šauro pāreju starp abām alām. Tas notika tik ātri, ka ienaidnieku šāvieni viņus nesasniedza.