D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Delavaru valodā tika dota īsa, noteikta atbilde.

— Arā nekas nav redzams, — Vanagacs neapmierināts kratīja galvu, — Arī mūsu slēptuve vēl ir droša. Ejiet otrā alā un raugiet aizmigt, kuriem tas vajadzīgs. Mums jābūt kājās krietni pirms saules un jāmēģina nokļūt Edvarda fortā, kamēr mingi vēl guļ.

Kora paklausīja pirmā ar tādu noteiktību un mieru, ka bailīgā Alise bija spiesta viņai sekot. Tomēr, aizejot no alas, viņa čukstus palūdza Dankenu nākt līdzi.

Unkass pacēla segu no ejas, un, kad māsas pagriezās, lai pateiktos viņam par uzmanību, viņas redzēja, ka izlūks atkal nosēdies pie dziestošā ugunskura un atspiedis galvu rokās. Viņš bija nogrimis dziļās pārdomās par neizskaid­rojamo troksni, kas pārtrauca viņu vakara lūgšanu.

Heivards ejot paņēma līdzi degošu pagali, kas nespodri apgaismoja jaunās mītnes šauro telpu. Iespraudis pagali klints plaisā, viņš piegāja pie meitenēm. Pirmo reizi kopš Edvarda forta atstāšanas viņi bija vieni paši.

— Neatstājiet mūs, Danken! — Alise lūdza. — Citādi mēs nespēsim aizmigt šajā vietā, kur drausmīgais klie­dziens vēl skan ausīs.

— Vispirms apskatīsim, cik drošs un stiprs ir šis cietok­snis, — Heivards atbildēja. — Tad parunāsim par pārējo.

Viņš piegāja pie alas otras — tālākās izejas, kas, tāpat kā citas, bija aizklāta, pacēla biezo aizsegu un ieelpoja svaigo, spirdzinošo gaisu, kas plūda no ūdenskrituma. Viens upes nozarojums tecēja pa šauru klmts spraugu, ko ūdens bija izgrauzis mīkstajā akmenī. Ūdens virpuļoja tieši zem Heivarda kājām un, kā viņam likās, bija lielisks aizsargs no šās puses.

— Daba šeit radījusi nepārvaramu šķērsli, — viņš teica, norādīdams uz stāvo klinti, zem kuras mutuļoja tumšā straume, un nolaida aizsegu. — Otrā pusē mūs sargā go­dīgi, uzticami cilvēki. Tāpēc neredzu iemesla, kāpēc ne­klausīt mūsu krietnā mājastēva padomam. Es zinu, Kora man piekritīs, ka miegs jums abām nepieciešams.

— Kora var gan jums piekrist, bet viņa tik un tā nespēs iemigt, — vecākā māsa bilda. — Ja arī mēs nebūtu draus­mīgā brēciena uztrauktas, ir vēl citi iemesli, kas aizdzīs miegu. Sakiet pats, Heivard, — vai meitas var nedomāt par bailēm, ko pārcieš viņu tēvs, nezinot, kur un kādos apstākļos atrodas viņa bērni šajos biezokņos, kas pilni briesmu? -

— Viņš ir karavīrs, viņš prot novērtēt meža briesmas un priekšrocības.

— Cik mierīgi viņš pacieta visas manas aušības! Cik maigi un iecietīgi izturējās pret manām iegribām! — Alise elsoja. — Cik savtīgas mēs esam bijušas, māsiņ, piepra­sīdamas šo neapdomāto ceļojumu!

— Varbūt esmu bijusi pārsteidzīga, izspiežot 110 viņa piekrišanu ceļojumam tik nemierīgos laikos. Bet es gribēju tēvam pierādīt, ka bērni ir viņam uzticīgi, ja arī citi viņu grūtā brīdī pamestu!

— Kad pulkvedis uzzināja par jūsu ierašanos Edvarda fortā, — Heivards sacīja, — viņa krūtīs sīvi cīnījās mīles­tība un bailes. Mīlestība beidzot uzvarēja. Viņš teica: «Ma­nas Koras cēlās jūtas ved viņas šurpu, Danken, es negribu viņas aizkavēt.»

— Vai par mani viņš nekā neteica, Danken? — Alise greizsirdīgi jautāja. — Viņš taču neaizmirsa savu Elsiju?

— Tas, kas jūs tik ilgi pazīst, to nemaz nespētu, — jaunais cilvēks atbildēja. — Viņš sauca jūs tūkstoš mīļos vārdos, kurus es neuzdrošinos atkārtot, bet kuriem silti pievienojos. Viņš sacīja ..,

Dankens pēkšņi aprāvās, jo, kamēr viņš lūkojās acīs Alisei, kura kari gaidīja tēva vārdus no viņa mutes, atkal atskanēja tas pats drausmīgais, dīvainais brēciens, kas visus padarīja mēmus. Iestājās ilgs klusums. Viņi uzlūkoja cits citu un šausmās gaidīja, ka brēciens atkārtosies. Bei­dzot aizsegs lēni pacēlās un parādījās izlūks. Bargās no­pietnības vietā viņa seja tagad pauda neziņu un šaubas, kas liecināja, ka noslēpumainās skaņas laikam vēstī kā­das nezināmas briesmas, pret kurām viņa veiklība un pie­redze ir bezspēcīga.

— Ja mēs paliksim šeit, — Vanagacs sacīja, — tad iz­turēsimies nevērīgi pret brīdinājumu, kas mums dots. Lai maigie radījumi paliek alā, bet es un mohikāņi būsim sar­dzē uz klints. Ceru, ka arī sešdesmitā pulka majors mums piebiedrosies.

—- Vai briesmas tik tuvu? — Kora jautāja.

-— Lēdij, — izlūks nopietni atbildēja, — jau trīsdesmit gadu esmu klausījies visās meža skaņās kā cilvēks, kura dzīvība vai nāve atkarīga no viņa dzirdes asuma. Mani nepievils ne panteras smilkstēšana, ne mēdītājputna svil­piens, ne kāds velnišķīgo mingu izgudrojums! Esmu dzir­dējis mežu vaidam kā cilvēku lielās sāpēs; esmu klausī­jies, kā vējš gaudo to koku zaros, kam miza nokapāta un kas nolemti nāvei; esmu dzirdējis, kā zibens sprakšķ gluži kā degoši zari, šķaidot dzirksteles un uguns mēles uz vi­sām pusēm. Bet tagad ne mohikāņi, ne es, tlrasiņu baltais, nevaram saprast, kas tie par brēcieniem. Tādēļ mēs do­mājam, ka šīs zīmes ir brīdinājums mums.

— Savādi! — Heivards sacīja un paņēma pistoles, ko ienākot bija nolicis pie malas. Jāizpētī, vai tas ir miera vai kara signāls. Ejiet, mans draugs, es sekošu!

Visi sajuta spēku pieplūdumu, kad, izejot no sasmaku­šās alas, ieelpoja vēso, spirdzinošo gaisu virs ūdenskri­tuma un krācēm. Pār upi pūta stiprs vējš un, kā likās, ienesa ūdenskrituma rūkoņu visās grotās, no kurām atska­nēja tālam pērkonam līdzīga dārdoņa. Mēness bija pacē­lies augstāk, un augšpusē upes straume vietām iemirdzējās mēnesnīcā, bet klints mala, uz kuras viņi stāvēja, atradās dziļā tumsā. Izņemot ūdens rūkoņu un stiprā vēja nopūtas, visur valdīja nakts un vientulības klusums. Veltīgi acis centās kaut ko saskatīt pretējā krastā cerībā ieraudzīt tur kādu dzīvības zīmi, kas varētu izskaidrot drausmīgo brē­cienu cēloni. Mēness mainīgā gaisma bieži vīla uztraukto cilvēku redzi, un viņi saskatīja vienīgi kailas klintis un nekustīgus kokus.

— Tikai tumsa un brīnišķīgs vakara miers, nekas cits nav redzams, — Dankens čukstēja. — Cik ļoti mēs prie­cātos par šo skaisto dabas stūrīti un vientulību citā reizē, vai ne, Kora? Iedomājieties, ka esam pilnīgā drošībā un ka tas, kas mūs tagad biedē, varētu būt…

— Klau! — Alise iesaucās.

Brīdinājums bija lieks. Atkal atskanēja tā pati briesmīgā skaņa un, it kā no upes gultnes, nākot, izlauzās cauri klin­tīm, viļņodama aizplūda cauri mežam un pamazām izdzisa tālumā.

— Vai kāds šeit var izskaidrot šādus vaidus? — Vanag­acs prasīja, kad atbalss izgaisa mežā. — Ja tāds te ir, lai viņš runā. Kas attiecas uz mani, tad es tos turu par pār­dabiskiem.

— Jā, te ir gan kāds, kas var tos izskaidrot, — Dan­kens atbildēja. — Tagad es šo brēcienu pazīstu, esmu to dzirdējis kaujas laukā tādos apstākļos, kādi karavīra dzīvē gadās visai bieži. Tur brēc zirgs nāves agonijā. Parasti viņš tā brēc sāpēs, bet dažreiz arī nāves bailēs. Manam ērzelim ir vai nu uzbrukuši plēsoņas, vai arī viņš redz briesmas un nevar no tām izbēgt. Alā es šo skaņu nepa­zinu, bet tagad esmu pārliecināts, ka nemaldos.

Izlūks un viņa biedri noklausījās šo vienkāršo paskaid­rojumu ar lielu interesi — kā cilvēki, kam sagrūst vecie aizspriedumi un uzaust jaunu ideju gaisma.

— Ha! — abi indiāņi iesaucās kā parasti, kad atģida patiesību. Izlūks brītiņu padomāja, tad sacīja:

— Nevaru jums runāt pretī, jo zirgus maz pazīstu, lai gan esmu dzimis novadā, kur audzē' daudz zirgu. Laikam vilki ložņā pa krasta nokāri tiem virs galvas, un pārbie­dētie dzīvnieki sauc cilvēkus palīgā kā mācēdami. Un­kas, — viņš delavaru valodā griezās pie jaunā indiāņa, — nolaidies ar laiviņu lejup un iemet degošu pagali vilku barā. Citādi bailes izdarīs to, ko nevar izdarīt vilki, un mēs rīt paliksim bez zirgiem, bet mums jāceļo lielā steigā.