D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Ceļotāji pārliecinājās, ka viņu paslēptuve ir droša, un no Vanagacs īpatnējā tēlojuma guva iespaidu par Glena ūdenskrituma mežonīgo skaistumu. Tagad visi ķērās pie nedzejiska, bet ļoti nepieciešama darba — vakariņu ēšanas.

Unkass cik spēdams apkalpoja sievietes, un Heivards, sevī pasmiedamies, vēroja, kā viņa sejā atspoguļojās cieņa un laipna iztapība. Heivards ļoti labi zināja, ka tāda pakalpība sievietēm indiāņu paražām ir sveša, bet vies­mīlības likumi bija svēti, un tādēļ arī varēja saprast šo mazo pazemošanos vīrieša pašcieņā.

Uzmanīgs vērotājs tomēr pamanītu, ka jaunais virsaitis neizturas pret abām sievietēm gluži vienādi. Alisei viņš pieklājīgi pasniedza ūdens kausiņu vai gaļu uz glīti iz­griezta koka dēlīša, bet, pasniedzot to pašu Korai, indiāņa tumšās acis ilgāk uzkavējās pie viņas skaistās, izteiksmī­gās sejas. Pāris reižu viņš bija spiests meitenes uzrunāt, lai pievērstu viņu uzmanību. Tad viņš runāja angļu va­lodā, gan lauzītā un nepareizā, taču pietiekami saprotamā. Unkasa zemā rīkles balss bija tik maiga un melodiska, ka abas meitenes pārsteigtas pavērās viņā. Arī Kora ar Alisi pateica viņam dažus vārdus, un tā nodibinājās kaut kas draudzīgām attiecībām līdzīgs.

Nekas nespēja traucēt Čingačguka svinīgo mieru. Viņš sēdēja ugunskura gaismas lokā, un viņa viesi to bieži uz­lūkoja ar slēptām bažām. Tagad varēja labāk saskatīt viņa dabiskos sejas pantus zem uztrieptās karakrāsas. Tēvs bija stipri līdzīgs dēlam, tikai viņa sejā nodzīvotie gadi un pārciestās grūtības bija atstājuši savas pēdas. Šobrīd bar­gums no Čingačguka sejas bija nozudis, vaibsti pauda mierīgu vienaldzību.

Izlūka dzīvais skatiens turpretī ne brīdi nekavējās uz vietas. Izlūks ēda un dzēra ar baudu, ko nekāda briesmu sajūta nespēja nomākt, tomēr likās, ka viņa modrā vērība ne mirkli nesnauž. Reižu divdesmit kausiņš vai gaļas ga­bals apstājās pie lūpām un galva pagriezās sāņus, it kā viņš ieklausītos tālās, aizdomīgās skaņās.

Vakariņu beigās Vanagacs no lapu kaudzes apakšas iz­ņēma mazu muciņu un uzrunāja dziedātāju, kas sēdēja blakus un dūšīgi ēda.

— Nu, draugs, — Vanagacs teica, — iedzeriet šo paegļu šņabi! Tas aizdzīs domas par kumeļu un liks asinīm strau­jāk ritēt. Dzeru uz mūsu draudzību un ceru, ka nabaga zirdziņš necels naidu starp mums. Kā jūs sauc?

— Gamuts, Dāvids Gamuts [8] , — dziedāšanas skolotājs atbildēja un neviļus noslaucīja lūpas, sagatavojies noska­lot lejā visas skumjas ar mednieka savircoto, stipro dzē­rienu.

— Lielisks vārds! — otrs atteica. — Droši vien mantots no godīgiem senčiem. Es ļoti apbrīnoju vārdus, lai gan kristīgo izdoma šajā ziņā ne tuvu nesasniedz mežoņu pa­ražas. Lielākais gļēvulis, ko es kādreiz pazinu, saucās Lauva. Viņa sievas vārds bija Maiga, bet viņa paguva cil­vēku izlamāt, pirms vēl trenkāts briedis bija noskrējis divus soļus. Indiānim vārds ir sirdsapziņas lieta. Kā viņš saucas, tas viņš arī ir. Protams, tas nenozīmē, ka Cingač? guks — lielā čūska — arī tiešām būtu liela vai maza čūska. Bet viņš saprot visus cilvēka dabas stiķus un niķus, viņš ir kluss un cērt ienaidniekam, kad tas vismazāk gaida. Ar ko jūs nodarbojaties?

— Esmu necienīgs psalmu dziedāšanas mākslas skolo­tājs.

— Na nu!

— Es apmācu dziedāšanā Konektikutas jaunkareivjus.

— Jūs gan varējāt izvēlēties labāku amatu. Jau tagad šie kucēni iet cauri mežam irgodamies un dziedādami, kad viņiem vajadzētu, aizturēt elpu kā lapsai slēptuvē, Vai jūs pazīstat ieročus, vai protat rīkoties ar šauteni?

— Paldies dievam, nekad vēl neesmu rīkojies ar nāvē­jošiem ieročiem!

— Varbūt jūs pazīstat kompasu, protat uzlikt uz papīra ūdensceļus un mežonīgos kalnus, lai tie, kas ceļo, varētu atrast vietas pēc to vārdiem?

— Ar to es nenodarbojos.

— Jums ir tādas kājas, kas garu ceļu var pārvērst īsā. Ģenerālis jūs droši vien sūta ar kādām ziņām?

— Nekad. Es sekoju vienīgi savam augstajam aicināju­mam un mācu svētās dziesmas!

— Dīvaina nodarbošanās, — Vanagacs, smieklus ap­spiezdams, teica. — Visu mūžu kā mēdītāj putnam atkārtot augstās un zemās skaņas, kas nāk no citu cilvēku rīkles. Nu, draugs, tas ir jūsu talants, to nedrīkst nopelt, tāpat kā nevar nopelt šaušanas mākslu vai citu labāku nodarbo­šanos. Parādiet mums savu mākslu!

— Ar lielāko prieku! — Dāvids sacīja, sakārtoja brilles uz deguna, izņēma no kabatas savu iemīļoto grāmatiņu un pasniedza to Alisei.

Alise pasmaidīja, bet, palūkojusies uz Heivardu, no­sarka un saminstinājās.

— Nekautrējieties! — Heivards pačukstēja. Šis uzmu­dinājums izkliedēja Alises kautrību, jo arī viņa pati lab­prāt vēlējās baudīt maigo skaņu saldumu. Tika izraudzīta bēgļu stāvoklim piemērota dziesma. Arī Kora izteica vēlē­šanos pievienoties, un pēc tam, kad akurātais Dāvids bija rūpīgi uzdevis balsi ar kamertoni, dziesma sākās.

Melodija bija lēna un svinīga. Abas meitenes noliecās pār grāmatu, un dažbrīd viņu skanīgās balsis plūda pilnā spēkā, bet dažbrīd tik maigi, ka ūdens rūkoņa izklausījās kā dobjš pavadījums melodijai. Dāvidam bija laba gaume un lieliska dzirde, viņš pieskaņoja melodiju alas izmē­riem, un drīz vien katra sprauga, katra plaisiņa likās vijī­gām skaņām piepildīta.

Abi indiāņi nekustīgi vērās klints sienās un klausījās tik uzmanīgi kā akmenī pārvērsti. Izlūks sēdēja, zodu rokā atspiedis, un sākumā viņa sejā bija lasāma auksta

vienaldzība, bet pamazām sejas panti atmaiga. Atmiņas viņu aiznesa tālajā bērnībā, kad, kolonijā dzīvodams, viņš bieži bija dzirdējis tādas pašas slavas dziesmas, gan ne tik skaisti dziedātas. Viņa nemierīgajās acīs iezagās miklums, un dziesma vēl nebija apklususi, kad pāri vētru norūdī­tajiem vaigiem ritēja lielas asaras.

Dziedātāji patlaban beidza dziesmu ar klusu, dziestošu skaņu, ko auss uztver īpaši kāri apziņā, ka baudījums drīz beigsies. Te pēkšņi ārā atskanēja brēciens, kas nelīdzinā­jās ne cilvēka, ne cita zemes radījuma vaimanām. Tas ne tikai iespiedās alas dziļumos, bet sažņaudza šausmās sir­dis visiem, kas to dzirdēja. Tūliņ pēc tam iestājās klusums, tik dziļš, ka pat straujie Glena ūdeņi šķita sastinguši šaus­mās. «

— Kas tas bija? — Alise, atžirbusi no izbailēm, čuk­stēja.

— Kas tas bija? — Heivards skaļā balsī jautāja.

Ne Vanagacs, ne indiāņi neatbildēja. Viņi pārsteigti klausījās, it kā gaidītu, vai kliedziens neatkārtosies. Bei­dzot viņi sāka nopietni sarunāties delavaru .valodā, un Unkass piesardzīgi izmanījās no alas pa otru, noslēpto izeju. Kad viņš bija izgājis, izlūks angliski ierunājās:

— Kas tas nu bija, kas nebija, neviens nevar pateikt, lai gan mēs divi esam klaiņojuši pa mežiem vairāk nekā trīsdesmit gadu. Es biju pārliecināts, ka manas ausis pazīst visus indiāņu un zvēru brēcienus, bet tagad redzu, ka esmu bijis uzpūtīgs un iedomīgs mirstīgais.

— Vai tad tas nebija mežoņu karasauciens, ar kuru tie grib iebiedēt ienaidnieku? — Kora prasīja un ietina seju plīvurā ar tādu mieru, ar kādu viņas uztrauktā māsa ne­varēja lepoties.

— Nē, nē, šis bija nejauks, riebīgs brēciens, kurā ska­nēja kaut kas pārdabisks. Ja jūs kaut reizi dzirdētu in­diāņu karasaucienu, jūs to nekad nenoturētu par ko citu. Nu, Unkas, — izlūks uzrunāja ienākošo jauno virsaiti delavaru valodā, — ko tu redzēji? Vai mūsu uguns spīd cauri segām?