D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Kumeļš.

— Tas gan būs jānokauj, — mednieks nomurmināja un jau grasījās sagrābt kumeļu aiz krēpēm, bet veiklais dzīv­nieks tik lēti vis rokā nedevās. — Unkas, tavas bultas!

— Pagaidiet! — bojāejai nolemtā kumeļa īpašnieks skaļi iesaucās, lai gan visi pārējie sarunājās tikai čukstus. — Pasaudzējiet manas Mirjamas kumeļu! Viņš ir skaists uzticamas mātes pēctecis un nevienam ļauna nedara!

— Kad cilvēks cīnās par savu dzīvību, — izlūks stingri sacīja, — tad pat viņam līdzīgie nenozīmē neko vairāk kā zvēri mežā. Ja jūs vēlreiz runāsiet, es jūs atstāšu makuasu rokās. Šauj bultu, Unkas, laika nav!

Viņa dobjā, draudīgā balss vēl nebija apklususi, kad ievainotais kumeļš jau saslējās pakaļkājās un tūlīt arī sa­ļima. Čingačguks zibens ātrumā pāršķēla kustonītim kaklu ar dunci un iegrūda to upē, kur straume nedzīvo ķermeni aizrāva projām.

Tā likās nežēlīga rīcība, taču visi saprata, ka tas bija nepieciešams. Draudošo briesmu sajūta nomāca ceļotājus. To vēl pastiprināja izlūka un abu indiāņu mierīgā, bet ap­ņēmības pilnā izturēšanās. Māsas notrīcēdamas piespiedās viena pie otras; Heivards neviļus satvēra vienu no savām pistolēm, ko bija izņēmis no seglu somas, un nostājās starp meitenēm un tumsā tīto mežu.

Indiāņi, ne brīdi nevilcinādamies, satvēra satrauktos un pretojošos zirgus aiz iemauktiem un ieveda upē.

Netālu no krasta viņi pagriezās un brida uz priekšu pret straumi. Drīz indiāņi ar zirgiem nozuda aiz kraujas līkuma. Pa to laiku izlūks no slēptuves zem ūdeni nolīku­šiem krūmu zariem bija izvilcis no tāss pagatavotu laiviņu un pamāja meitenēm, lai kāpj iekšā.

Viņas paklausīja bez vilcināšanās, tikai šad tad bailīgi atskatījās uz biezo tumsu, kas tagad apņēma upi gar abiem krastiem kā melna siena.

Tiklīdz Kora un Alise bija apsēdušās laivā, izlūks pa māja Heivardam, lai pietur vieglās laiviņas vienu malu. Viņš pats satvēra otru malu, un tā viņi vilka laivu pret straumi. Viņiem sekoja noskumušais kumeļa īpašnieks. Viņi brida labu gabalu, un klusumu pārtrauca vienīgi ūdens burzgulēšana, tam jautri skalojoties ap laiviņu un brienošo vīriešu kājām. Heivards ļāva izlūkam vadīt laivu, un tas pēc vajadzības gan pievirzīja laivu tuvāk krastam, gan iestūma tālāk straumē, lai izvairītos no zemūdens ak­meņiem un atvariem. Katra viņa kustība liecināja, ka viņš ļoti labi pazīst šo ceļu. Brīžiem izlūks apstājās; tad dziļo meža klusumu vēl it kā pastiprināja dobja, arvien pieau­goša ūdenskrituma dārdoņa un, sasprindzinājis visu uzma­nību, viņš mēģināja saklausīt snaudošajā mežā kādu trok­sni. Kad viss palika klusu un nekas neliecināja par ienaid­nieka tuvošanos, viņš atkal uzmanīgi un lēni turpināja ceļu.

Beidzot viņi sasniedza kādu vietu, kur Heivarda klīsto­šais skatiens augstā krasta ēnā pamanīja tumšu priekš­metu blīvu. Viņš vilcinājās doties uz priekšu un parādīja tumšo plankumu izlūkam.

— Jā, — izlūks mierīgi teica. — Gudrie indiāņi tur no­slēpuši zirgus. Ūdenī pēdas nepaliek, un pat pūces acis nekā nesaredzēs tādā tumsā.

Upi iežņaudza augstas, robotas klintis, viens klints rags nokārās pāri vietai, kur atradās laiva. Uz klintīm auga milzīgi koki, kas, kā likās, katru brīdi draudēja nogāzties bezdibenī. Šķita, ka upe plūst pa šauru, dziļu aizu. Tumsa valdīja zem fantastiskajām klintīm un robainajiem ko­kiem, kuru silueti neskaidri vīdēja pret zvaigžņotajām debesīm. Upe te meta līkumu, bet mazliet tālāk priekšā ūdens likās uzkāpis līdz pašām debesīm, no kurienes tas gāzās dziļās alās un izplūda no tām ar dobju rūkoņu, kas piepildīja vakara gaisu.

Zirgi bija piesieti pie klints spraugās augošiem retiem krūmiem. Tiem tur bija jāpavada visa nakts, stāvot ūdenī.

Izlūks lika Heivardam un viņa noskumušajiem pavado­ņiem apsēsties laivas priekšgalā un pats nostājās stūres galā tik taisni un droši, it kā atrastos uz kuģa klāja, kas darināts no stingrāka materiāla nekā bērza tāss. Indiāņi klusi aizgāja atpakaļ, no kurienes nākuši, bet izlūks, ar spēcīgu kārts grūdienu atstūmies no klints, ievadīja ne­drošo laiviņu pašā mutuļojošās straumes vidū. Labu brīdi turpinājās nikna, briesmu pilna cīņa starp laivas sacelto viļņojumu un bangojošo straumi. Drudžainā uztraukumā pasažieri nolūkojās bangās, neuzdrošinādamies ne pirksta pakustināt, baidīdamies pat elpot, paļaudami trauslo cil­vēka roku darinājumu niknajai straumei.

Desmitiem reižu likās, ka ūdens virpulis rauj viņus bez­dibenī, bet stūrmaņa pieredzējusī roka vienmēr izgrieza laivas priekšgalu pret straumi. Slaids, spēcīgs un, kā sie­vietēm likās, izmisīgs kārts grūdiens izšķīra visu. Kad Alise jau aizsedza acis šausmās un viņai šķita, ka nupat visi tiks ierauti ūdens virpulī, laiviņa piepeldēja un apstā­jās pie plakanas klints, kuras virsma atradās vienā līmenī ar ūdeni.

— Kur mēs atrodamies? Kas tagad jādara? — Heivards prasīja, redzēdams, ka izlūks vairs tālāk nevirzās.

— Mēs atrodamies Glena pakājē, '— izlūks atbildēja skaļā balsī, jo, ūdenim krācot, nevajadzēja baidīties no sekām. — Tagad vajag mācēt veikli izkāpt, citādi laiva apgāzīsies un jūs visi aizpeldēsiet atpakaļ pa to pašu-*ceļu, pa kuru atbraucām, tikai daudz ātrāk. Pret straumi grūti stumties, sevišķi, ja upe uzplūduši, un pieci cilvēki ir ne­paredzēta nasta laiviņai, kas taisīta no bērza tāss un sve­ķiem. Jūs pagaidiet uz šās klints, kamēr es atvedīšu mohi­kāņus un brieža gaļu. Labāk likties gulēt bez skalpa nekā ciest badu pārpilnībai blakus.

Braucēji viņam labprāt paklausīja. Tikko pēdējais iz­kāpa uz klints, laiviņa jau aizvirpuļoja projām. Vēl brīdi mednieka staltais stāvs likās .slīdam pa ūdens virsmu, tad arī tas pazuda dziļajā tumsā, kas bija nolaidusies aizā. Palikuši bez ceļveža, no laivas izkāpušie labu brīdi stāvēja neziņā, ko iesākt, un baidījās spert soli starp klinšu ga­baliem, lai nejauši neiekristu kādā no neskaitāmajām dzi­ļajām alām, kurās no visām pusēm krākdams gāzās iekšā ūdens. Bet drīz viņu šaubas izbeidzās. Laiva atkal parā­dījās straumē un, iezemiešu veikli 'vadīta, piestājās pie zemās klints daudz ātrāk — vismaz gaidītājiem tā likās —, nekā izlūks varēja sasniegt krastu.

— Tagad mums ir cietoksnis, garnizons un pārtika! — Heivards jautri iesaucās. — Tagad mēs varam spītēt Mon- kalmam ar viņa sabiedrotajiem. Nu, mans modrais sargs, vai redzējāt krastā kādu no tiem, ko jūs saucat par irokē- ziem?

— Es viņus saucu par irokēziem tādēļ, ka ikviens iedzimtais, kas runā svešā valodā, ir ienaidnieks, kaut ari viņš izliktos kalpojam karalim! Ja Vebs grib atrast uzti­camus un godīgus indiāņus, lai viņš atved šurp delavaru ciltis un aizdzen šos melīgos zagļus mohaukus un oneidus ar visām sešām savienības krāpnieku ciltīm.

— Tad mēs apmainītu kareivīgus draugus pret nederī­giem draugiem. Esmu dzirdējis, delavari nolikuši kara- cirvjus un pieļauj, ka viņus sauc par sievām.

— Jā, kauns holandiešiem [6] un irokēziem, kas viņus ar velnišķīgu viltību piespieda slēgt tādu līgumu! Bet es viņus pazīstu jau divdesmit gadu, un melo tas, kas ap­galvo, ka delavaru dzīslās tekot gļēvuļu asinis. Jūs aiz- dzināt viņu ciltis no jūras un tagad ticat, ko viņu ienaid­nieki melš, lai tikai varētu mierīgi gulēt.

— Es esmu pārliecināts, ka abi jūsu biedri ir drosmīgi, piesardzīgi kareivji! Vai viņi nav manījuši mūsu ienaidniekus? — Heivards jautāja.