D. F. Kūpers: PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Heivards labprāt paklausīja šim uzaicinājumam, jo juta, ka, uzkavējoties te vēl ilgāk, nespēs vairs savaldīties. Ka­mēr pārējie sēdās zirgos, viņš vēl paguva atvadīties no izlūka un atgādināt savstarpējo norunu — pēc atgriešanās britu armijā atkal satikties. Tad arī viņš pats uzlēca zirgā un, piecirtis piešus, piejāja blakus nestuvēm, kurās, klusi šņukstēdama, gulēja Alise. Monro ar zemu nokārtu galvu jāja mazliet pa priekšu; skumji klusēdami, viņam sekoja Heivards ar Dāvidu Monkalma adjutanta un tā svītas pa­vadībā. Tā visi baltie cilvēki, izņemot Vanagaci, atstāja delavaru nometni un drīz vien nozuda meža biezoknī.

Bet Vanagacs atgriezās turp, kur sirds kvēlākās jūtas viņu vilka ar nepārvaramu spēku. Delavari pašreiz jau ietērpa Unkasu viņa pēdējā zvērādu apģērbā, bet, ierau­dzījuši pienākam Vanagaci, apstājās, lai vēl ļautu viņam atvadīties no mirušā. Ar mīlestības pilnu skatienu meži­nieks ilgi raudzījās Unkasa sejas vaibstos. Pēc tam līķi ietina, lai nekad vairs neatsegtu, un iepriekšējai līdzīga bēru procesija devās uz to vietu, kur bija nolemts apgla­bāt Unkasu -— gan tikai pagaidām, jo indiāņu paražas prasīja, lai mohikāņu virsaiša kauli atdusētos blakus savas dzimtas senču kauliem.

Visa delavaru cilts bija sapulcējusies ap Unkasa kapu. Tāpat kā pie Koras kapa, te valdīja svinīgs klusums, no­pietnās sejas bija bēdu pilnas un pauda godbijīgu cieņu pret mirušā tēvu. Unķasa līķi ielika bedrē sēdus ērtā, mierīgā pozā, ar seju pret uzlecošo sauli un blakus no­vietoja kaujas un medību ieročus. Tad kapu aizbēra un rūpīgi nosedza, lai pasargātu no plēsīgiem zvēriem. Ar to beidzās apbedīšanas rituāls, un vajadzēja sākties tālākajai bēru ceremonijas daļai.

Visu uzmanība atkal pievērsās čingačgukam. Viņš vēl nebija nekā runājis, un delavari cerēja, ka slavenais vir­saitis pateiks viņiem kaut ko iepriecinošu un pamācošu. Nojauzdams tautas vēlēšanos, skarbais, atturīgais karavīrs atklāja seju, ko līdz šim bija slēpis apmetnis, un ar stingru skatienu palūkojās apkārt. Viņa cieši sakniebtās lūpas pa­vērās, un pirmoreiz visas ilgās ceremonijas laikā skaļi un visiem sadzirdami atskanēja viņa balss.

— Kādēļ mani brāļi sērojas? —» viņš sacīja, raudzīda­mies apkārtstāvošo karavīru drūmajās, noskumušajās se­jās. — Kādēļ manas meitas lej asaras? Vai tādēļ, ka jauns karavīrs ir devies uz laimīgajiem medību laukiem, ka vir­saitis godam nodzīvojis nolikto laiku? Viņš bija labs. Viņš bija taisnīgs. Viņš bija drošsirdīgs. Kurš to var noliegt? Manito vajadzēja tāda karavīra, un viņš to aizsauca pie sevis. Bet es — Unkasa dēls un Unkasa tēvs — esmu ap­lauzta priede bālģīmju līdumā. Mana cilts ir atstājusi sāļā ezera krastus un delavaru kalnus. Bet kas var teikt, ka cilts čūska ir aizmirsusi savu gudrību? Es, esmu palicis viens..

— Nē, nē! — iesaucās Vanagacs. Viņš visu laiku ar skumju līdzcietību bija lūkojies drauga sejas sastingušajos vaibstos, apvaldīdams savas jūtas, bet tagad vairs nespēja noturēties. — Nē, sagamor, tu neesi viens! Mūsu ādas krāsa var būt dažāda, taču mums lemts iet kopēju ceļu. Man nav tuvinieku, un es, tāpat kā tu, varu arī teikt — man nav savas tautas. Viņš bija tavs dēls, dzimis sarkan- ādainais, un kā asinsradinieks varbūt tuvāks tev, bet, ja es kādreiz aizmirsīšu zēnu, kas tik bieži cīnījās ar mani plecu pie pleca un mierīgi atdusējās man blakus, tad lai no manis novēršas tas, kas radījis mūs visus, vienalga, kāda būtu mūsu ādas krāsa. Zēns ir mūs atstājis, bet tu, sagamor, neesi viens!

Čingačguks satvēra izlūka roku, ko tas, apliecinot savu sirsnīgo draudzību, bija izstiepis pār tikko aizbērto Un­kasa kapu. Sadevušies rokās, abi stiprie bezbailīgie vīri zemu nolieca galvu, un rūgtas asaras kā lietus lāses slacīja pēdējā mohikāņa atdusas vietu.

Godbijīgi klusējot, delavari noraudzījās uz šiem slave­najiem karavīriem tik aizkustinošā jūtu uzplūduma brīdī. Tad svinīgajā klusumā atskanēja Tamenunda balss:

— Diezgan! — viņš teica. — Ejiet, lenapu bērni! Manito dusmas vēl nav rimušas. Kādēļ Tamenundam bija jāpa­liek? Mana diena ir bijusi pārāk gara. .No rīta es redzēju Unamis dēlus laimīgus un stiprus, bet pašā vakarā manām acīm bija lemts skatīt pēdējo karavīru no gudrās mohi­kāņu cilts.

Джеймс Фенимор Купер ПОСЛЕДНИЙ ИЗ МОГИКАН Роман 2-е издание

Серия «Приключения, фантастика, путешествия» Издательство «Лиесма» Рига 1981 Нд латышском языке С английского перевели: Ейжения Туркина и Рута Кока Художник Александр Дембо

HB M» 3637 Džeims Fenimors Kūpers PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Redaktors ;A. 'Rijnieks. Mākslinieciskā redaktore M. Dragūne. Tehniska redaktore G. SJepkova.

Korektore A. Giptere. Nodota salikšanai 08.01.81. Parakstīta iespiešanai 19.05.81. Formāts 84X108/32. Tipogrāfijas papīrs .Nš 3. Baltikas garnitūra. Augstspiedums. 14,7 uzsk. iespiedi.; 15,55 uzsk. kr. nov. 16,18 izdevn. 1. Metiens 65 000 eks. Pašūt. N° 80. Cena 1 rbl. 50 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Pa« domju bulv. 24. Izdevn. Ns 181/30248/J-2735. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poli­grāfijas un gramatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfija «Cīņa>, 226011 Rīgā, Blaumaņa Ielā 38/40. Vāks un priekšlapa iespiesti Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11,

Kūpers Dž. F.

540 Pēdējais mohikānis: Romāns. / No angļu vai. tulk. E. Turkina, R. Koka; II. A. Dembo. — 2. izd. — R.: Liesma, 1981, 279 lpp., II. — (Piedzī­vojumi, fant., ceļojumi.)

Ievērojamā amerikāņu rakstnieka indiāņu eposa otrais romāns, kurā tēloti iemīļotā varoņa Nati Bumpo teku zinātāja un mednieka jaunība un 1757. gada karš starp Angliju un Franciju par Ameri­kas teritorijām.

1 bonhomie (Ir.) — labsirdība.

6 — 80

1 Ingizs — anglis. Tulk.

V/i — 80

9 — 80

[2] aidinieks, zirgs ar īpatnēju gaitu, kurš reizē ceļ abas labās, pēc tam tfbas kreisās kājas. Tulk.

[2] Misisipi. Tulk,

19

[3] svinīga kara izbeigšanas ceremonija indiāņiem. Tulk.

[4] sagamors (burtiski — gudrs, varens) — cilts vecākā goda nosau­kums. Tulk.

[5] vampum — gliemežvāku virknes, ko indiāņi lietoja gan par iz­greznojumu, gan arī naudas vietā. Tulk.

[5] Par «Kanādas tēviem» Magva sauc savai ciltij draudzīgos frančus. Tulk.

[6] Ņujorku dibināja holandieši un nosauca to par Jaunamsterdamu. Tulk.

[6] Indiāņu karavīrs skuj visu galvu, atstājot tikai matu kušķi galvas vidū, lai ienaidniekam būtu vieglāk noraut viņa skalpu. Tulk,

[7] vārdu rotaļa: Guinea (angl.) nozīmē kā naudas vienību (21 šiliņš), tā arī Ģvineju, Tulk,

[9] Čipevi — ļiela indiāņu cilts. Tulk.

[10] — 80

[11] francijas kara ģerbonī bija attēlotas lilijas. Tulk.

[12] totēms — indiāņu dzimtas simbols. Tulk,

[14] vulidža (woolwich) — londonas priekšpilsēta, agrāk kara arsenālu centrs ar karaskolu. Tulk.

5 l /4 — 80

[15] sakotašs — ēdiens, ko gatavo no pupām un kukurūzas miltiem. Tulk.

[17] unkass bija mohikāņu sagamoru vārds, ko mantoja virsaiši no pa­audzes uz paaudzi. Tamenunds šeit runā par slaveno sagamoru Unkasu, kuram celtais piemineklis saglabājies vēl līdz šim laikam. Tulk.