D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Izlūka vērīgais skatiens tikai uz mirkli apstājās pie ne­laimīgajiem upuriem un tūlīt pievērsās stāvajām klintīm, novērtējot tālākas kāpšanas grūtības. Pašā kalna virsotnē galvu reibinošā augstumā briesmīgā, draudošā pozā stā­vēja kāds cilvēks ar paceltām rokām. Vanagacs nekavēja laiku, lai noskaidrotu, kas tas tāds, un jau pacēla šau­teni, bet tajā brīdī uz viena bēgošā huroņa galvas no aug­šas uzgāzās akmens un kļuva redzama godīgā Gamuta dusmās pietvīkusi seja. Tad no klints spraugas iznāca Magva. Ar vēsu vienaldzību pārkāpis pāri sava pēdējā biedra līķim, viņš pārlēca pāri platai klints plaisai un uzrāpās tādā vietā, kur Dāvida roka to nevarēja aizsniegt. Vēl viens lēciens — un viņš būtu drošībā. Bet pirms šā lēciena huronis vēl apstājās un, kratīdams dūri pret iz­lūku, nokliedza:

— Bālģīmji ir suņi! Delavari — sievas! Magva viņus atstāj kalnos vārnu barībai!

Aizsmakušā balsī iesmējies, viņš taisīja pārdrošu lē­cienu, bet neaizsniedza mērķi, tikai paguva pieķerties pie kāda krūma virs klints nokares. Vanagacs pieplaka pie zemes kā zvērs pirms lēciena un viss drebēja aiz nepacie­tības kā vēja raustīta lapa. Magva turējās ar rokām, bet ar kājām sataustīja izcilni, uz kura atbalstīties. Tad, sa­ņēmis visus spēkus, viņš mēģināja uzrausties uz klints. Viņam jau izdevās uzvilkties ar ceļiem līdz tās malai, bet tieši šajā brīdī, kad ienaidnieka ķermenis bija saspringts līdz pēdējai iespējai, izlūks notēmēja un izšāva. Huroņa rokas kļuva slābanas, viņa ķermenis mazliet pagāzās at­pakaļ, bet ceļi vēl balstījās uz klints malas. Viņš uzmeta savam ienaidniekam nesamierināma naida pilnu skatienu un ļaunā spītā pakratīja dūri. Bet tad viņa -rokas atlai­dās, vienu īsu acumirkli melnīgsnējais ķermenis pavīdēja gaisā virs bezdibeņa ar galvu uz leju un aizslīdēja garām kraujas malā augošajiem krūmiņiem savā straujajā lido­jumā pretī iznīcībai.

Kad nākamās dienas rītā saule pacēlās pār lenapu no­metni, tur valdīja dziļas sēras. Kaujas troksnis bija ap­klusis, mūžsenais divu cilšu ienaids radis savu piepildī­jumu, un vesels huroņu ciems kritis par upuri delavaru

atriebībai. Simtiem kraukļu, kas riņķoja pār kalnu kai­lajām virsotnēm vai trokšņainos baros laidelējās virs meža, norādīja nesenās cīņas vietas.

Taču nebija dzirdamas ne uzvaras dziesmas, ne priecīgi kliedzieni. Neremdināmas bēdas nomāca delavaru lep­numu un gaviles.

Visi ļaudis bija iznākuši no būdām un nopietnām, drū­mām sejām nostājušies plašā lokā turpat tuvumā. Atse­višķi no pārējiem nekustīgi stāvēja sešas delavaru mei­tenes, kuru garie, melnie mati bija brīvi izlaisti pār krūtīm. Tikai laiku pa laikam viņas sakustējās, lai smaržī­gām zālēm un meža puķēm kaisītu nestuves, uz kurām zem indiāņu līķauta atdusējās Kora. Viņas ķermeni vai­rākām kārtām ietina vienkāršs iezemiešu audums un seja uz mūžu bija paslēpta ļaužu skatieniem. Pie viņas kājām sēdēja sagrauztais Monro. Vecā vīra galva bija zemu no­liekta un sirmie mati nekārtīgās šķipsnās krita pār grum- boto pieri. Viņam blakus ar kailu galvu stāvēja Gamuts. Tā skumjais, nemierīgais skatiens ik pa brīdim pievērsās mazajai grāmatiņai, kas saturēja tik daudz svētu pamā-. čību, un tad atkal atgriezās pie cilvēka, kura dveselei viņš alka sniegt mierinājumu. Turpat tuvumā, atspiedies pret koku, stāvēja arī Heivards, vīrišķīgi pūlēdamies neizrādīt savas ciešanas.

Šī aina, kaut arī visai skumja un bēdīga, tomēr neat­stāja ne tuvu tik aizkustinošu iebaidu kā tā, kas bija re­dzama laukuma pretējā malā. Ietērpts savas cilts visgrez­nākajās drānās, Unkass tur bija nosēdināts kā dzīvs svi­nīgā un cēlā pozā. Krāšņas spalvas plīvoja virs viņa gal­vas, krūtis bagātīgi rotāja vampumvirknes un medaļas, taču acis raudzījās stingi un nedzīvi.

Tieši pretī līķim stāvēja Čingačguks bez ieročiem un jabkādiem izgreznojumiem, ^izņemot savas dzimtas spoži zilo simbolu, kas bija neizdzēšami ietetovēts uz viņa kai­lajām krūtīm. Visu laiku, kopš cilts bija sapulcējusies, mohikāņu karavīrs ne uz mirkli nebija novērsis savu ciešo skatienu no dēla sastingušās, nedzīvās sejas.

Turpat blakus stāvēja izlūks, domīgi atspiedies pret savu bīstamo atriebības ieroci. Tamenunds, cilts vecāko vīru at­balstīts, sēdēja līdzās uz paaugstinājuma, no kura viņš varēja pārredzēt visu kluso un skumīgo tautas sapulci.

Ļaužu loka iekšpusē, atsevišķi no pārējiem, stāvēja kāds cilvēks svešzemnieku karavīra ietērpā. Viņa kara zirgs

gaidīja to ārpusē, jātnieku pulciņa ielenkts, kuri, kā šķita, bija gatavi doties tālā ceļā. Svešinieka apģērbs rādīja, ka viņš ieņem atbildīgu amatu pie Kanādas gubernatora. Acīmredžot viņš bija sūtīts šurp ar uzdevumu samierināt abas naidīgās ciltis, bet ieradies par vēlu, un tagad*viņam atlika tikai klusi un skumīgi nolūkoties savu sabiedroto sadursmes sekās.

Jau tuvojās pusdiena, bet kā no rītausmas pūlis vēl arvien stāvēja, drūmi klusēdams un nekustīgs. Bija dzir­dami tikai apspiesti šņuksti, un laiku pa laikam kāds pie­gāja pie mirušajiem, lai godinātu viņu piemiņu ar savu necilo un aizkustinošo ziedojumu.

Beidzot delavaru patriarhs izstiepa roku un, atbalstīda­mies uz savu pavadoņu pleciem, ar pūlēm piecēlās kā­jās — tik ļoti nespēcīgs, it kā kopš vakardienas, kad viņš pēdējo reizi runāja ar savu tautu, būtu pagājis vesels gadsimts.

— 1 Lenapu vīri! — viņš neskanīgā balsī sacīja. — Ma- nito vaigu sedz mākonis; viņa acs novērsusies no jums; viņa ausis nedzird; viņa mēle neatbild. Jūs viņu neredzat, bet viņa bargais sods nācis pār jums. Lai jūsu sirdis ir atklātas un jūsu gars nemelo. Lenapu vīri, Manito vaigu sedz mākonis!

Šiem vienkāršajiem, bet briesmīgajiem vārdiem sekoja nospiedošs klusums. Pat mirušais Unkass šķita dzīva būtne, salīdzinot ar satriekto, nekustīgo pūli, kas viņu ielenca. Taču pamazām baigā pravietojuma ,radītais sa­sprindzinājums kaut cik atslāba un klusas balsis uzsāka kaut ko līdzīgu himnai par godu mirušajam. Dziedāja tikai sievietes — žēlabaini un ar aizkustinošu maigumu. Kad viena apklusa, otra turpināja šo slavinājuma un ap­raudāšanas dziesmu. Laiku pa laikam dziedāšanu pār­trauca skaļi bēdu un izmisuma saucieni.

Viena no meitenēm sāka izjusti cildināt mirušo kara­vīru. Viņa nosauca' Unkasu par savas cilts panteru un dziesmā stāstīja par viņa labajām īpašībām: tā mokasīns neatstājis rasā pēdu, un gaita tam bijusi kā jaunam brie­dim; viņa acis mirdzējušas spožāk par zvaigznēm tumšā naktī un balss kaujas laukā dārdējusi kā Manito pērkona grāvieni. Pieminēdama sievieti, kas dzemdējusi šo kara­vīru, meitene jūsmīgi apdziedāja viņas lielo laimi — būt tāda dēla mātei.

Nākamo dziedātāju maigā un liegā melodija stāstīja Unkasam par svešo jaunavu, kas šķīrusies no šās pasaules gandrīz vienā laikā ar viņu, un slavināja tās nepārspējamo skaistumu un nesalaužamo raksturu.

Pēc tam meitenes pievērsās pašai Korai. Mīlestība un maigums skanēja klusajā dziesmā, ar kuru viņas centās uzmundrināt aizgājēju, lai viņa ir priecīga un nebaidās par savu turpmāko likteni. Viņas ceļabiedrs būs mednieks un karavīrs, kas pratīs izpildīt katru viņas vēlēšanos un pasargāt no visām briesmām. Viņas apsolīja, ka tās ceļš būs patīkams un nasta viegla, un piekodināja būt uzma­nīgai pret Unkasu. Tad "melodija kļuva trauksmaināka un meiteņu balsis savijās dziesmā, kas cildināja mohikāņa dižciltību, vīrišķību un augstsirdību.