D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Huronis, to redzēdams, apstājās, gatavs ar prieku pie­ņemt kauju. Bet tajā brīdi, kad viņš jau domāja, ka jau­nais, dedzīgais uzbrucējs savas pārgalvības dēļ nokļuvis viņa varā, atskanēja jauns kaujas kliedziens un parādījās Garā Karabīne ar saviem baltajiem biedriem, kas steidzās Unkasam palīgā. Huronis momentā apgriezās un steigšus sāka atkāpties.

Nebija laika ne sasveicināties, ne apsveikt jauno virsaiti ar uzvaru, jo Unkass, kaut arī nezināja, ka tuvumā ir viņa draugi, turpināja dzīties pakaļ ienaidniekam vēja ātrumā. Velti Vanagacs kliedza viņam, lai slēpjas aiz ko­kiem. Jaunais mohikānis izturējās pret huroņu bīstamo uguni ar pārdrošu nevērību un piespieda^ tos bēgt tikpat ātri, kā drāzās uz priekšu pats. Drīz vien bēgošie, kam pa pēdām sekoja vajātāji, sasniedza vaiendotu ciemu.

Redzēdami savus mitekļus apdraudētus un bēgot nogu­ruši, huroņi tagad palika uz vietas pie apspriešanās būdas un sāka pretoties ar izmisīgu niknumu. Uzbrukums bija straujš un postošs kā viesuļvētras brāziens. Unkasa toma­hauks un Vanagacs lodes ķēra pretiniekus citu pēc cita, un pat Monro vēl arvien stingrā roka nestāvēja dīkā. Drīz vien zeme bija noklāta huroņu līķiem. Taču Magva, kaut gan cīnījās drosmīgi un uzbrucēju nevairījās, palika neie­vainots. Redzēdams, ka gandrīz visi viņa biedri krituši, viltīgais virsaitis izgrūda niknu un izmisuma pilnu kau­cienu un steigšus atstāja kaujas lauku kopā ar diviem saviem vīriem, kas vienīgie bija palikuši dzīvi.

Unkass tūlīt metās Magvam pakaļ. Viņam neatlaidīgi sekoja Vanagacs, Heivards un Dāvids. Nevarēdams nekā citādi palīdzēt, izlūks turēja šautenes stobru izstieptu mazliet priekšā savam draugam, tādējādi viņu aizsargājot kā ar burvju vairogu. Vienu brīdi likās, ka Magva grib vēl pēdējo reizi mēģināt atriebties par visu zaudēto, bet tad, tūlīt atkal atmetis šo nodomu, viņš aši ielēca biezā krūmu pudurī. Vajātāji viņam sekoja un piepeši ierau­dzīja, ka huroņi ieiet alā, kas lasītājam jāti zināma. Va­nagacs priecīgi paziņoja, ka tagad medījums viņiem tik­pat kā rokā. Atri ieskrējuši šaurajā, garajā ejā, vajātāji vēl manīja tālumā pavīdam bēgošo huroņu stāvus. Viņiem pretī no alas apakšzemes velvēm un galerijām skanēja simtiem sieviešu un bērnu kliedzienu. Drūmās puskrēslas ptelietā ala šķita līdzīga pazemes valstībai.

Unkass nenolaida acu no Magvas, it kā tas būtu viņa dzīves vienīgais mērķis. Heivards ar izlūku vēl arvien sekoja viņam cieši uz pēdām, gan varbūt ne tik dedzīgi, bet tādu pašu jūtu vadīti. Virzīties uz priekšu pa tum­šajām, drūmajām ejām kļuva arvien grūtāk, un bēgošie karavīri bieži nozuda viņu skatieniem. Vienu mirkli jau šķita, ka viņi ir. pazaudējuši pareizo ceļu, bet tad kādas ejas pašā galā, kura acīmredzot izveda kalna virspusē, pa­vīdēja balts tērps.

— Tā ir Kora! — iesaucās Heivards, un viņa balsī ska­nēja reizē šausmas un prieks.

— Kora! Kora! — atkārtoja Unkass, strauji kā briedis traukdamies uz priekšu.

— Tā ir viņai — kliedza izlūks. — Drosmi, lēdij! Mēs nākam! Mēs nākam!

Ieraugot gūstekni, vajātāju dedzība desmitkārt pieauga, un pakaļdzīšanās turpinājās ar jaunu sparu. Bet ceļš bija nelīdzens,, šķēršļu pilns un vietām gandrīz necaurejams. Unkass nometa savu šauteni un ātriem lēcieniem aizdrā­zās uz priekšu. Heivards tūlīt sekoja viņa piemēram, bet jau nākamajā mirklī abi saprata, ka rīkojušies neprātīgi, jo klinšu ejā nodārdēja bēgošo huroņu raidītais šāviens un tā lode viegli ievainoja jauno mohikāni.

— Mums jātiek viņiem "klāt! — nokliedza izlūks, izmi­sīgiem lēcieniem aizdrāzdamies garām saviem draugiem. — Šādā attālumā tie nelieši nokniebs mūs visus. — Re­dzat! Viņi paši slēpjas no mūsu lodēm aiz jaunavas!

Kaut gan biedri izlūka vārdus neievēroja vai, pareizāk sākot, nedzirdēja, visi tomēr sekoja viņa piemēram. Ar neticamu piepūli viņiem izdevās piekļūt bēgļiem tādā at­tālumā, lai varētu saskatīt, ka abi. kara vīri ved Koru, bet Magva izrīko, pa kuru ceļu bēgt. Šajā brīdī visi četri stāvi asi iezīmējās pret debesīm alas izejā un tad nozuda. Sarūg­tināti un pārskaitušies Unkass ar Heivardu vēl vairāk sa­sprindzināja spēkus, kas jau tā šķita pārcilvēciski, un pa­guva izkļūt no alas kalna virspusē vēl īstajā laikā, lai redzētu, ka vajātie huroņi dodas augšup kalnā, kur sekot tiem bija ne mazāk grūti un bīstami.

Unkass gāja pirmais, viņam sekoja Heivards, bet izlūks, kuram kāpšanu traucēja šautene, turējās mazliet iepakaļ. Neticamā ātrumā viņi pārvarēja klintis, stāvas kraujas un visādus šķēršļus, kas citā reizē un citos apstākļos būtu šķituši nepārvarami. Ar gandarījumu dedzīgie jaunekļi redzēja, ka attālums starp viņiem un huroņiem arvien samazinās, jo tiem bēgšanu apgrūtināja Kora.

— Apstājies, vaiendotu suns! — Unkass kliedza, drau­dēdams Magvam ar savu spožo tomahauku. — Delavars tev pavēl: apstājies!

— Es neiešu tālāk! — Kora iesaucās, pēkšņi apstāda­mās uz klints malas, kas kārās pāri dziļai aizai. — Noga­lini mani, ja gribi, riebīgais huroņi, bet tālāk es neiešu!

Indiāņi, kas veda jaunavu, tūlīt atvēzējās ar saviem tomahaukiem, bet Magva apstādināja viņu paceltās rokas. Tad viņš izvilka pats savu dunci un pa.griezās pret gūs­tekni.

— Sieviete, — viņš sacīja, — izvēlies: Viltīgās Lapsas vigvams vai viņa duncis!

Kora pat nepaskatījās-uz viņu, bet, nokrizdama ceļos, pacēla rokas pret debesīm un iesaucās:

— Dievs, palīdzi man!

— Sieviete! — Magva aizsmakušā balsī atkārtoja, vel­tīgi pūlēdamies uztvert Koras skaidro, mirdzošo acu ska­tienu. — Izvēlies!

Bet Kora nelikās dzirdam viņa vārdus. Huronis nodre­bēja un augstu pacēla roku, bet tad atkal to nolaida, ap-, mulsis un it kā šaubīdamies. Pēc īsas iekšējas cīņas viņš atkal pacēla aso ieroci, bet tieši šajā mirklī virs viņiem atskanēja griezīgs kliedziens un parādīj4s Unkass, kas no baismīga augstuma trakā lēcienā lidoja lejup uz klints nokāri. Magva atrāvās soli atpakaļ, un viens no huro­ņiem, izmantodams gadījumu, iegrūda savu dunci Korai krūtīs.

Kā tīģeris Magva metās virsū savam ciltsbrālim, kas bija viņu tā apvainojis, bet Unkass, nokrizdams vidū, tos izšķīra. Tikko redzētās slepkavības satracināts, Magva ietrieca savu dunci zemē guļošā mohikāņa mugurā, iz­grūzdams šaušalīgu kliedzienu. Taču Unkass vēl pielēca kājās, kā ievainota pantera uzklupa Koras slepkavam un, saņēmis pēdējos spēkus, nogāza to beigtu gar zemi. T^d viņš pagriezās un uzlūkoja Viltīgo Lapsu ar bargu, ciešu skatienu, kurš pauda visu to, ko viņš būtu darījis, ja spēki nebūtu galā. Magva sagrāba mohikāņa bezspēcīgo roku un trīs reizes iegrūda savu dunci viņa krūtīs. Vēl arvien ne­novērsdams neizdzēšama nicinājuma pilno skatienu no sava ienaidnieka, Unkass nokrita beigts viņam pie kājām.

— Esi žēlīgs, huroni, esi žēlīgs! — aiz šausmām pār­vērstā balsī no augšas kliedza Heivards. — Esi žēlsirdīgs, un tu pats tiksi apžēlots!

Griezdams ap galvu asiņaino dunci, uzvarējušais Magva izgrūda tik skaļu un zvērīgu ļauna prieka kliedzienu, ka viņa mežonīgā triumfa skaņas aizsniedza pat to ausis, kuri cīnījās ielejā, tūkstoš pēdu zem viņa. Kā atbilde uz to skanēja izlūka kliedziens: staltais mežinieks ātri tuvojās Magvam, lēkdams pāri bīstamajām klinšu šķautnēm tik droši un pārgalvīgi, it kā. spētu lidot pa gaisu. Bet, kad viņš sasniedza nežēlīgās slepkavības vietu, uz klints vairs bija tikai mirušie.