D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Kaut gan Vanagacs visu laiku bija izrādījis vislielāko interesi par sava sūtņa likteni, prieks par atgūto «briežu nāvi» pirmajā mirklī lika viņam aizmirst visu citu. Viņš vispirms uzmanīgi aplūkoja šauteni, reižu desmit vai piec­padsmit atvēra un atkal aizsita pulvera kapsulas vāciņu, rūpīgi pārbaudīja, vai aizslēgs kārtībā, un tikai tad pie­vērsās zēnam, ļoti laipnā tonī apjautādamies, vai viņš nav ievainots. Zeņķis lepni paraudzījās izlūkam sejā, bet nekā neatbildēja.

— Ahā! Es redzu, puis, šie nelieši tev sadīrājuši roku! — izlūks sacīja, paceldams augšup vīrišķīgā cietēja ievainoto locekli. — Bet saberzta alkšņa miza darīs brīnu­mus. Līdz tam es tev to apsiešu ar vampumvirkni! Agri tu esi uzsācis karavīra gaitas, manu drosmīgo puisēn, un droši vien kapā tu aiznesīsi sev līdz krietni daudz godā­jamu rētu. Es pazīstu ne vienu vien jaunu karavīru, kas ir ieguvis skalpus, bet nevar parādīt tādu zīmi kā šī. Ej tagad, — viņš piebilda, apsējis zēnam roku, — tu būsi virsaitis

Zēns aizgāja, lepodamies ar savu asiņaino brūci vairāk nekā visiedomīgākais galminieks ar savu sārto zīda lenti, un piebiedrojās citiem pusaudžiem.

Šajā brīdī, kad bija veicami tik daudzi nopietni un sva­rīgi uzdevumi, zēna drošsirdīgā rīcība neieguva vispārēju ievērību un pelnīto atzinību, kā tas būtu bijis mierīgākos apstākļos. Taču tā atklāja delavariem ienaidnieka pozīci­jas un nolūkus. Tūlīt tika izsūtīta karavīru grupa ar uzde­vumu padzīt uzglūnošos huroņus. Tas drīz vien bija izda­rīts, jo lielākā daļa no viņiem paši atkāpās, kad redzēja, ka ir atklāti. Sekodami ienaidniekam, delavari aizgāja diezgan tālu no savas nometnes, bet tad apstājās, lai no­gaidītu pavēli, kā rīkoties, jo baidījās, ka huroņi viņus var ievest lamatās. Tā kā abas karotāju puses paslēpās, mežā atkal iestājās jauka vasaras rīta vientulīgais, dziļais klusums.

Mierīgais, bet nepacietīgais Unkass tagad sapulcināja virsaišus un sadalīja pilnvaras un pienākumus. Viņš stā­dīja priekšā Vanagaci kā daudzās kaujās pārbaudītu kara­vīru un uzticēja viņam vadīt divdesmit cilvēku lielu no­daļu. Aptuveni paskaidrojis delavariem, kāda dienesta pa­kāpe ir Heivardam ingizu karaspēkā, viņš piedāvāja tam tikpat svarīgu posteni savējā. Taču Dankens no tā atsacī­jās un izteica vēlēšanos kā brīvprātīgais iet kopā ar izlūka vadīto grupu. Pēc tam-jaunais mohikānis norīkoja vairā­kus iezemiešu virsaišus dažādu 'atbildīgu uzdevumu veik­šanai un nekavējoties deva pavēli iziet no nometnes. Vai­rāk nekā divsimt vīru ar prieku, bet klusēdami viņam pa­klausīja.

Viņi iegāja mežā pilnīgi netraucēti un nesastapa nevie­nas dzīvas dvēseles, kamēr nonāca pie savu izlūku slēptu­ves. Te tika dota pavēle apstāties, un virsaiši sapulcējās, lai klusti apspriestos. Izteiktie priekšlikumi un plāni bija dažādi, bet neviens no tiem dedzīgajam vadonim nebija īsti pa prātam. Unkasam ar savu straujo raksturu būtu gribējies riskēt un nekavējoties vest karavīrus uzbrukumā, lai tūlīt visu izšķir kaujas laime, bet tas nozīmētu rīkoties pret savu ciltsbrāļu uzskatiem un paražām. Tādēļ viņš no­lēma ievērot piesardzību.

Kad apspriešanās bez panākumiem bija turpinājusies jau krietnu brīdi, no ienaidnieka puses pēkšņi parādījās kāds vientuļš nācējs. Viņa steidzīgā gaita vedināja uz do­mām, ka tas varbūt ir sūtnis, kam uzdots vest miera saru- ff

nas. Taču, pienācis apmēram simt jardu attālumā no bie­zajiem krūmiem, kuru aizsegā bija sapulcējušies delavaru virsaiši, svešinieks palēnināja soļus, it kā nevarēdams iz­šķirties, uz kuru pusi doties, un beidzot pavisam apstājās. Visu acis pievērsās Unkasam, it kā gaidot viņa norādī­jumu, ko darīt.

— Vanagacs, — jaunais virsaitis klusu sacīja, — viņš nekad vairs nedrīkst runāt ar huroņiem.

— Viņa stunda ir situsi, — lakoniski noteica izlūks, iz­bāzdams savas šautenes garo stobru caur lapām un rūpīgi notēmēdams uz nāvei nolemto mērķi. Bet, nenospiedis gaili, viņš atkal nolaida šauteni un sāka nevaldāmi smie­ties savus īpatnējos, neskanīgos smieklus.

— Es noturēju to zelli par mingu! — viņš sacīja. — Bet, kad manas acis aptaustīja viņa ribas, meklējot vietu, kur ielaist lodi, — iedomājies tikai, Unkas! — es ieraudzīju muzikanta stabuli! Nu, tātad tas ir cilvēks, ko sauc par Gamutu, un viņa nāve nevienam nav vajadzīga, bet, dzīvs būdams, viņš var mums pašiem noderēt, ja vien viņa mēle bez dziedāšanas prot arī vēl ko citu. Ja skaņas nav zau­dējušās savu iedarbību uz viņu, tad es drīz vien sarunāšos ar šo krietno puisi tādā balsī, kas viņam liksies daudz pa­tīkamāka par «briežu nāves» valodu.

To teikdams, Vanagacs nolika nost savu šauteni un sāka līst caur krūmiem uz priekšu. Piezadzies Dāvidam pietie­kami tuvu, lai tas varētu viņu sadzirdēt, mežinieks mēģi­nāja atkārtot tos muzikālos vingrinājumus, kas viņu tik droši un laimīgi bija izveduši no huroņu nometnes.

Gamuta smalkās ausis nevarēja apmānīt — reiz jau dzirdējis šīs skaņas, viņš tūlīt zināja, no kā rīkles tās nāk, un, patiesību sakot, neviens cits kā Vanagacs arī nebūtu spējīgs sacelt līdzīgu troksni. Nabaga cilvēks acīmredzot izjuta lielu atvieglojumu un, iedams šās balss virzienā, kaut gan to darīt viņam bija gandrīz tikpat grūti kā do­ties pretī veselai baterijai, drīz vien atrada paslēpušos izlūku.

— Man gribētos zināt, ko par to domās huroņi! — Va­nagacs smiedamies sacīja, paņemdams Dāvidu aiz rokas un vezdams pie citiem. — Ja šie nelieši ir tuvumā un dzir­dēja manu dziedāšanu, viņi teiks, ka te ir nevis viens, bet divi plānprātiņi! Taču šeit mēs esam drošībā, — viņš pie­bilda, norādīdams uz Unkasu un viņa biedriem.

— Tagad pastāstiet mums par mingu nodomiem skaidrā angļu valodā bez jebkādas balss izlocīšanas.

Mēms no brīnumiem, Dāvids blenza apkārtstāvošajos virsaišos, kas izskatījās visai mežonīgi, bet, pārliecinājies, ka te ir arī pazīstamas sejas, viņš drīz vien tiktāl atjēdzās, ka varēja saprātīgi" atbildēt.

— Šie pagāni ir iznākuši no nometnes krietni lielā skaitā, — Dāvids sacīja — un es baidos, ka ar ļauniem nolūkiem. Pēdējās stundas laikā pie viņiem notika tik bez­dievīga kaukšana un ķecerīga ālēšanās, ka es, patiesību sakot, atbēgu pie delavariem meklēt mieru.

— Jūsu ausis nebūtu diez ko ieguvušas, ja jūs būtu pasteidzies ātrāk, — izlūks mazliet paasi noteica. — Bet lai nu tas tagad paliek. Kur ir huroņi?

— Viņi ir paslēpušies mežā, ceļā no sava ciema uz še­jieni. IJn viņu ir tik daudz, ka saprātīgāk būtu, ja jūs tūlīt grieztos atpakaļ.

Unkass ar gandarījumu pārlaida acis koku rindai, kuru aizsegā bija apmetušies viņa karavīri, un jautāja:

— Un Magva?

«— Kopā ar viņiem. Viņš atveda jaunavu, kas pirmāk bija apmetusies pie delavariem, un, atstājis to alā, pats kā saniknots vilks nostājās savu mežoņu priekšgalā. Es ne­zinu, kas viņu tik varen nokaitinājis.

— Jūs sakāt, viņš Koru atstāja alā? — iejaucās Hei­vards. — Cik labi, ka mēs zinām, kur viņa atrodas. Vai nebūtu iespējams kaut ko darīt, lai viņu tūlīt atbrīvotu?

Unkass nopietni paskatījās uz Vanagaci un tad jautāja:

— Ko saka Vanagacs?

— Dodiet man divdesmit apbruņotu vīru, es nogriezīšos pa labi gar strautu un pie bebru mītnēm sastapšos ar sa­gamoru un pulkvedi. Tad no tās puses jūs dzirdēsiet kau­jas kliedzienu. Pa vējam tas viegli atskanēs veselu jūdzi. Pēc tam tu, Unkas, uzbrūc viņiem no priekšpuses. Kad viņi pienāks mums šāviena attālumā, mēs tiem tā uzdosim, ka viņu ierinda salieksies kā'oša loks. Pēc tam mēs ieņem­sim viņu nometni, ielauzīsimies alā un atbrīvosim mis Monro. Un tad pabeigsim izrēķināties ar šo cilti vai nu pēc balto vīru kaujas paņēmiena ar triecienu un uzvaru, vai arī pēc indiāņu paraduma — ar uzglūnēšanū un slēp­šanos. Varbūt šajā plānā nav diez kādu gudrību, major, bet ar drosmi un pacietību to visu var izdarīt.