D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Kādu mirkli Unkass izbaudīja savu triumfu, ar mierīgu smaidu noraudzīdamies šajā ainā. Tad, ar cēlu un lepnu rokas mājienu pavēlējis pūlim atkāpties, viņš kā karalis izgāja tautas priekšā un sāka runāt, liekot savai balsij pār­skanēt ļaužu satraukto sačukstēšanos,

— Leni-lenapu vīri! — viņš teica. — Mana dzimta ir pasaules balsts! Jūsu vājā cilts stāv uz manām bruņām. Vai delavaru kurtā uguns spētu sadedzināt manu senču pēcteci? — viņš piebilda, lepni norādīdams uz vienkāršo simbolu, kas rotāja viņa ādu. — Asinis, kas mantotas no šāda ciltskoka, noslāpētu jūsu liesmas! Mana dzimta ir visu tautu vectēvs!

— Kas tu esi? — jautāja Tamenunds un piecēlās kājās, vairāk Unkasa balss nekā .viņa teikto vārdu satraukts.

— Unkass, Cingačguka dēls, — gūsteknis atbildēja, pie­vērsdamies sirmgalvim un noliekdams galvu aiz cieņas

pret viņa gadiem un augsto stāvokli, s=a viens no lielā Unamis [16] dēliem.

— Tamenunda pēdējā stunda ir tuvu! — patriarhs iesau­cās. — Diena ir galā, nāk nakts! Es pateicos Manito par to, ka šeit nu ir viens, kas varēs ieņemt manu vietu pie apspriešanās ugunskura. Unkass Unkasa pēctecis ir at­rasts! Ļaujiet mirstoša ērgļa acīm palūkoties uzlecošā saulē!

Jauneklis vingri un lepni uzkāpa uz paaugstinājuma, paceldamies pāri satrauktajam un pārsteigtajam pūlim. Pieaicinājis viņu sev klāt, Tamenunds ilgi, ilgi raudzījās jaunekļa sejas smalkajos vaibstos, it kā atcerēdamies se­nās laimes dienas.

rrr Vai Tamenunds ir atkal jauneklis? — beidzot sirm­galvis izsaucās kā neizpratnē. — Vai tikai sapnī es redzēju šīs daudzās sniegotās ziemas, savu tautu izkaisītu kā smil­tis vējā, ingizus, kuru bija vairāk nekā kokiem lapu? Ta­menunda bulta vairs nespēj izbaidīt stirnu, viņa roka ir izžuvusi kā nokaltuša ozola zars, un gliemezis skrien ātrāk par viņu. Un tomēr viņa priekšā stāv Unkass — kā toreiz, kad viņi kopīgi devās kaujā ar bāl ģīmjiem! Unkass, savas cilts pantera, lenapu vecākais dēls, gudrākais mohikāņu sagamorsl [17] sakiet man, delavari, — vai Tamenunds simt ziemas ir gulējis miegā?

Dziļais, svinīgais klusums, kas iestājās pēc šie» vār­diem, liecināja par lielo godbijību, ar kādu tauta uzņēma patriarha teiktos vārdus. Neviens neiedrošinājās atbildēt, bet ar aizturētu elpu gaidīja, kas notiks tālāk. Tad Unkass, ar dēla mīlestību un cieņu raudzīdamies sirmgalvja sejā, sacīja:

— Kopš Tamenunda draugs veda savu tautu kaujā, četri viņa dzimtas karavīri ir dzīvojuši un miruši. Bruņu­rupuča asinis ritēja daudzu virsaišu dzīslās, bet visi tie ir atgriezušies zemes klēpī, no kurienes bija nākuši, izņemot Cingačguku un viņa dēlu.

— Tā tas ir, tā tas ir, — patriarhs teica, no tīkamu sapņu pasaules atgriezdamies īstenībā. — Mūsu gudrie vīri bieži tika stāstījuši, ka divi šās senās dzimtas karavīri dzī­vojot ingizu kalnos. Kādēļ viņu vietas pie delavaru ap­spriešanās ugunskuriem tik ilgi ir bijušas tukšas?

Dzirdot šos vārduff, jauneklis pacēla galvu, ko visu laiku bija turējis godbijīgi noliektu. Runādams skaļi, lai viņa teikto dzirdētu visi klātesošie, un tādējādi it kā reizi par visām reizēm izskaidrodams savas dzimtas rīcību un gai­tas, Unkass sacīja:

— Kādreiz mēs gulējām tur, kur varēja sadzirdēt, kā dusmās runā sāļais ezers. Toreiz mēs bijām zemes vald­nieki un sagamori. Bet, kad pie katra strauta parādījās bālģīmji, mēs devāmies līdzi briežiem atpakaļ uz savas tautas dzimto upi. Delavaru tur vairs nebija! Tikai daži karavīri bija palikuši dzert mīļotās straumes jīdeni. Tad mani tēvutēvi teica: «Šeit mēs medīsim. Šās upes ūdeņi plūst uz sāļo ezeru. Ja mēs dosimies uz rietošās saules pusi, tad nonāksim pie upēm, kas ieplūst lielajos saldā ūdens ezeros. Tur mohikānim jānomirst kā jūras zivīm dzidrā avotā. Kad Manito būs gatavs un teiks mums: «Nā­ciet!» — mēs iesim gar upi uz jūru un atkal paņemsim to, kas ir mūsu.» Tāda, delavari, ir Bruņurupuča bērnu ticība! Mūsu acis pievērstas uzlecošajai saulei, nevis rietošajai. Mēs zinām, no kurienes viņa nāk, bet nezinām, kurp aiziet. Tas viss.

Ļenapu vīri klausījās viņa vārdos ar godbijību, kādu iedveš māņticīgas bailes. Unkass uzmanīgi vēroja, kādu iespaidu uz klausītājiem atstās viņa stāsts. Redzēdams, ka noskaņojums ir labvēlīgs, viņš pārlaida skatienu klusajam pūlim, kas drūzmējās ap Tamenunda augsto sēdekli, un tikai tagad pamanīja sasieto Vanagaci. Strauji nokāpis no paaugstļņājuma, viņš izlauzās cauri drūzmai pie sava drauga, ar ātru, dusmīgu dunča cirtienu pārgrieza tā sai­tes un ar rokas mājienu pavēlēja pūlim dot ceļu. Indiāņi klusējot paklausīja un tad atkal nostājās ciešā lokā kā iepriekš. Unkass paņēma izlūku aiz rokas un aizveda patriarha priekšā.

— Tēvs, — viņš sacīja, — palūkojies uz šo bālģīmi! Viņš ir taisnīgs vīrs, delavaru draugs un makuasu naid­nieks.

— Kādu vārdu viņš ir guvis ar saviem varoņdarbiem?

— Mēs, delavari, viņu saucam par Vanagaci, — Unkass atbildēja, — jo viņa acs nekaji nekļūdās. Mingiem viņš labāk pazīstams kā strēlnieks, kura lodes atnesušas nāvi

ne vienam vien karavīram, — tie viņu dēvē par Garo Karabīni.

— Garā Karabīne! — iesaucās Tamenunds, atvērdams acis un bargi uzlūkodams izlūku. — Mans dēls nedara labi, saukdams viņu par draugu.

— Es saucu par draugu to, kurš darbos pierāda savu draudzību, — jaunais virsaitis ļoti mierīgi, bet noteikti atbildēja. — Ja Unkass delavariem ir tīkams viesis, tad Vanagacs atrodas savu draugu vidū.,

— Bālģīmis ir nokāvis manus jaunekļus. Viņa vārds ticis slavens ar ļauniem darbiem pret lenapiem.

— Ja kāds mings to iečukstējis delavariem ausīs, tad viņš tikai pierādījis, ka ir viltus putns, — izlūks sacīja, atzīdams, ka pienācis laiks pašam aizstāvēties pret tik aiz­skarošu apvainojumu. — Ka esmu nogalinājis makuasus, to nedomāju noliegt, jā, pat pie viņu pašu apspriešanās ugunskuriem. Bet, ka es būtu kādreiz pacēlis roku pret delavaru, tas nav tiesa, jo ar visu savu sirdi un prātu esmu pret viņiem draudzīgi noskaņots.

Karavīru vidū atskanēja atzinības izsaucieni. Viņi sa­skatījās cits ar citu kā cilvēki, kas tikai tagad sāk saprast savu maldīšanos.

— Kur ir huronis? — Tamenunds prasīja.

Magva droši iznāca patriarha priekšā.

— Taisnīgais Tamenunds, — viņš sacīja, — nepaturēs to, ko huronis palienējis.

— Saki man, mana brāļa dēls, — gudrais teica, neska­tīdamies Viltīgās Lapsas drūmajā sejā, — vai svešiniekam ir uzvarētāja tiesības pār tevi?

— Nekādu. Pantera var iekrist sievu izliktās lamatās, bet viņš ir stiprs un zina, kā no tām tikt ārā.

— Un Garā Karabīne?

— Viņš smejas par mingiem. Ej, huroņi, un pajautā savām sievietēm, kāds izskatās lācis!

— Svešinieks un baltā meitene, kuri kopā atnāca uz manu nometni?

— Viņiem jāiet brīvs ceļš.

— Bet sieviete, kuru huronis atstāja pie maniem kara­vīriem?

Unkass neatbildēja.

— Bet sieviete, kuru mings atveda uz manu nometni? — Tamenunds stingri atkārtoja.

— Viņa ir mana! — Magva iekliedzās, uzvaroši kratī­dams roku pret Unkasu. — Mohikāni, tu zini, ka viņa ir mana!

— Mans dēls klusē, — Tamenunds sacīja, pūlēdamies ieskatīties jaunekļa sejā, kas bija skumjās novērsta.

— Tā tas ir, — skanēja klusa atbilde.

Iestājās īsa, izteiksmīga pauze. Bija skaidri redzams, ar kādu nepatiku pūlis atzīst, ka minga prasība ir taisnīga. Beidzot gudrais, no kura vienīgā bija atkarīgs lēmums, stingrā balsī teica: