D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Vai tas bija tad, kad ingizi un holandi karoja dela­varu medību lauku dēļ? Toreiz Tamenunds bija virsaitis un pirmoreiz apmainīja loku pret bālģīmju zibeni…

— Nē, toreiz vēl ne, — Kora viņu pārtrauca. — Daudz, daudz vēlāk. Es runāju par vakardienu. Tu nevari būt to aizmirsis.

— Vēl vakar, — vecais vīrs turpināja aizkustinoši svi­nīgi, — lenapa bērni bija pasaules valdnieki. Sāļā ezera zivis, putni un meža zvēri atzina viņus par saviem saga- moriem.

Kora sarūgtināta uz brīdi nolieca galvu, vīlusies cerībās un4)ēdu nomākta. Tad, atkal pacēlusi savu skaisto seju ar mirdzošajām acīm, viņa turpināja:

— Saki — vai Tamenunds pats ir tēvs?

Sirmgalvis palūkojās viņā no sava paaugstinājuma ar labsirdīgu smaidu grumbotajā sejā, pēc tam lēnām pār­laida skatienu visiem sanākušajiem un atbildēja:

— Visas tautas tēvs.

— Sev es nelūdzu nekā un esmu gatava ciest par savu senču grēkiem. Bet tur tā jaunava nekad līdz šim nav izjutusi debesu dusmu bardzību. Viņas tēvs ir vecs un ne­spēcīgs vīrs, kura dzīves dienas tuvojas vakaram. Daudzi, ļoti daudzi mīl šo jaunavu un ir laimīgi lās tuvumā. Viņa ir pārāk laba, pārāk dārga, lai kļūtu par šā neģēļa upuri.

— Es zinu, ka bālģīmji ir lepna un alkatīga cilts. Es, zinu, ka viņi ne tikai tīko sagrābt visu zemi, bet visne­krietnāko savas krāsas radījumu tur labāku par sarkan- ādaino virsaišiem. Visi viņu cilts suņi un vārnas, — vecais virsaitis nopietni turpināja, — rietu un ķērktu, ja viņi uzņemtu savos vigvamos sievieti, kuras āda nav sniega krāsā. Bet. lai viņi nelielās pārāk skaļi Manito priekšā! Viņi ienāca šai zemē no saullēkta puses un var aiziet līdzi rietošajai saulei! Es esmu daudzreiz redzējis, ka siseņi noēd kokiem lapas, bet jaunā pavasarī tie ir atkal izplau­kuši.

— Tā tas ir, — Kora teica, dziļi ievilkdama elpu, it kā pamostos no transa. — Bet te ir vēl viens cilvēks, kas pieder pie tavas cilts. Viņu neizveda tavā priekšā. Pirms tu ļauj huronim aiziet kā uzvarētājam, uzklausi, ko tas teiks.

Pamanījis, ka Tamenunds sāk jautājoši lūkoties apkārt, viens no viņa pavadoņiem sacīja:

— Tā ir čūska — sarkanādainais, ko uzpirkuši ingizL Mēs viņu atstājām, lai spīdzinātu. —r- Lai viņš nāk, — sirmgalvis teica. Pēc tam viņš atkal atslīga savā sēdeklī, un, kamēr jau­nie karavīri aizgāja izpildīt viņa īso pavēli, pūlī valdīja tik dziļš klusums, ka skaidri varēja sadzirdēt lapu čaboņu tuvējā mežā.

Sasprindzinātais klusums ilga labu brīdi. Tad pūlis sa­kustējās, pašķīrās un atkal saslēdzās. Ļaužu loka vidū stā­vēja Unkass. Visas acis, kas nupat vēl bija uzmanīgi vē­rojušas gudrā sirmgalvja sejas pantus, tagad ar klusu ap­brīnu pievērsās gūstekņa staltajam, vingrajam stāvam.; Taču ne atrašanās cilts sapulces priekšā, ne sevišķā uzma­nība, kādu izraisīja viņa parādīšanās, nespēja satricināt jaunā mohikāņa savaldību. Viņš vērīgi un nopietni parau­dzījās visapkārt, uzlūkodams naidīgā izteiksmē sastingu­šās virsaišu sejas tikpat mierīgi kā ziņkāres pārņemtos bērnus. Bet, kad jaunekļa augstprātīgais, pētījošais ska­tiens beidzot apstājās pie Tamenunda, viņš lēniem, nedzir­damiem soļiem devās uz paaugstinājumu un nostājās tio& patriarha priekšā. Tā viņš tur stāvēja, uzmanīgi vērodams, kas notiek apkārt, kamēr viens no virsaišiem pateica sirmgalvim, ka gūsteknis ir klāt.

— Kādā valodā gūsteknis runā ar Manito? — acis neat­vēris, Tamenunds jautāja.

— Tāpat kā viņa tēvi, — Unkass atbildēja. —- Viņš ir delavars.

Šo pēkšņo, negaidīto vēsti pūlis uzņēma ar klusu, niknu ierēkšanos, ko varētu salīdzināt ar lauvas rūcienu. Tikpat spēcīgi tā iedarbojās uz Tamenundu, bet viņa jūtas izpau­dās citādi. Aizsedzis acis ar roku, it kā gribētu tās pasar­gāt no kaunpilnā skata, viņš savā klusajā rīkles balsī at­kārtoja tikko dzirdēto vārdu.

— Delavars! Man savā mūžā ir nācies piedzīvot, ka lenapu ciltis tika padzītas no saviem apspriešanās uguns­kuriem un izkaisītas pa irokēzu kalniem kā izkliedēts briežu bars! Es esmu redzējis, ka svešinieku cirvji nolīž mežus ielejās, kuras debesu vēji bija saudzējuši! Zvērus, kas skraida pa kalniem, un putnus, kas laidelējas pār ko­kiem, es esmu redzējis mitināmies cilvēku vigvamos. Bet nekad neesmu sastapis delavaru, kas būtu tik zemisks, ka ielīstu savas tautas nometnē kā indīga čūska.

— Viltus putni ir atdarījuši savus knābjus, — Unkass sacīja, ļaujot ieskanēties savas melodiskās balss vismaigā­kajiem toņiem. — Un Tamenunds ir klausījies viņu dziesmā.

Gudrais sarāvās un pielieca galvu uz sāniem, it kā cenz­damies uztvert kādas tālas melodijas dziestošās skaņas.

— Vai Tamenunds sapņo? — viņš iesaucās. — Kas tā par balsi skan viņam ausīs? Vai ziemas ir aizritējušas, kā nebijušas? Vai atkal pie lenapu bērniem nāks vasara?

Šiem nesakarīgajiem vārdiem, kas izlauzās pār delavaru pravieša lūpām, sekoja svinīgs, cieņas pilns klusums. Cilts ļaudis ticēja, ka Tamenunds bieži mēdz sarunāties ar kādu augstāku varu, un arī tagad domāja, ka viņa nesaprota­mais vārdu savārstījums ir viena no šīm noslēpumainajām sarunām. Dziļā godbijībā visi pacietīgi gaidīja atklāsmes sekas. Pēc krietna brīža tomēr viens no virsaišiem, redzē­dams, ka gudrais aizmirsis, kas viņam jāizlemj, iedrošinā­jās atkal atgādināt gūstekņa klātbūtni.

— Viltus delavars trīc aiz bailēm dzirdēt Tamenunda vārdus, — viņš sacīja. — Tas ir suns, kas kaukdams skrien pa ingizu norādītām pēdām.

— Un jūs, — Unkass atbildēja, bargi palūkodamies ap­kārt, — jūs esat suņi, kas smilkst aiz prieka, kad francū­zis jums pamet brieža atliekas!

Kā atbilde uz šo dzēlīgo un varbūt arī pelnīto apvaino­jumu gaisā pazibēja kādi divdesmit dunči un tikpat daudz karavīru pietrūkās kājās, taču viens no virsaišiem ar ro­kas mājienu apvaldīja viņu dusmu uzliesmojumu. Šajā brīdī Tamenunds sakustējās — bija redzams, ka viņš atkal grib runāt.

— Delavar! — gudrais sacīja. — Tu neesi sava vārda cienīgs! Mana tauta ilgas ziemas nav redzējusi spožu sauli, bet karavīrs, kas pamet savu cilti nebaltā dienā, ir divkāršs nodevējs. Manito likums ir taisnīgs. Tā tas ir. Kamēr upes tek un kalni stāv savā vietā, kamēr kokiem plaukst ziedi un birst — tam tā jābūt. Viņš ir jūsu, mani bērni. Rīkojieties ar viņu pēc taisnības!

Ne mazākā kustība, pat ne dziļāks vai skaļāks elpas vil­ciens neizpauda ļaužu noskaņojumu, kamēr no Tamenunda mutes atskanēja šā galīgā sprieduma pēdējais vārds. Bet

tad uzreiz pār visu cilts locekļu lūpām lielā vienotībā iz­lauzās šausmīgs atriebības kliedziens, kas vēstīja par viņu j nežēlīgajiem nodomiem. Vēl arvien skanot šiem stiepta­jiem, mežonīgajiem kaucieniem, viens no virsaišiem skaļā balsī pavēstīja, ka gūsteknim nolemts ciest briesmīgu sodu — spīdzināšanu ar uguni. Ļaužu loks izjuka, un, prie­cīgas klaigāšanas pavadīta, sākās rosīšanās un kņada, ga­tavojoties Unkasa sodīšanai. Heivards nikni cīnījās ar sargiem, pūlēdamies izrauties no viņu rokām; Vanagacs satrauktais skatiens sāka raudzīties apkārt ar neparastu ~ nopietnību, bet Kora atkal nometās pie patriarha kājām, vēlreiz lūgdamās žēlastību.

Šai šausmīgajā brīdī vienīgi pats Unkass saglabāja aukstasinību un mierīgi noraudzījās uz indiāņu rosīšanos. Stalts un nesalaužams viņš sagaidīja savus riiocītājus. Viens no tiem, kas bija vēl niknāks nekā pārējie, sagrāba jaunā karavīra medību kreklu un vienā rāvienā to no­plēsa. Tad, mežonīgā priekā iekaukdamies, viņš pielēca klāt savam upurim, lai vestu to pie moku staba. Bgt tad viņš piepeši atteicās no sava nodoma, it kā par Unkasu būtu iestājies kāds pārdabīgs spēks. Likās, ka delavara acis izsprāgs no pieres, viņa mute iepletās un stāvs sa­stinga no pārsteiguma. Lēnām pacēlis roku, viņš norādīja ar pirkstu uz gūstekņa krūtīm. Izbrīnījušies apkārt sadrūzmējās viņa biedri, un visu acis palika kā pienaglotas pie mazā bruņurupuča attēla, kas ar koši zilu krāsu bija skaisti ietetovēts uz gūstekņa krūtīm.