D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Ar neizsakāmi dziļu godbijību un mīlestību tauta uz­ņēma sirmgalvja negaidīto ierašanos. Pēc pietiekami ilga un pazemīga klusuma brīža galvenie virsaiši piecēlās un, piegājuši pie patriarha, godbijīgi uzlika viņa rokas sev uz galvas, acīmredzot lūgdami-svētību. Jaunākie apmierinā­jās ar to, ka varēja pieskarties viņa drēbēm vai pat tikai pieiet viņam tuvāk un elpot vienu gaisu ar šo veco, tais­nīgo un drošsirdīgo vīru. Taču arī to atļāvās tikai izcilā­kie no jaunākajiem karavīriem. Visi pārējie cilts locekļi jutās pietiekami laimīgi, ka varēja raudzīties šā dievinātā un bezgala mīlētā cilvēka sejā. Kad šī mīlestības un cie­ņas izrādīšanas ceremonija bija pabeigta, virsaiši atgriezās savās vietās un visā nometnē iestājās dziļš klusums.

Pēc maza laiciņa daži jaunekļi, kuriem viens no Tame­nunda pavadoņiem bija kaut ko iečukstējis, piecēlās, izgāja caur pūli un nozuda būdāj kas, kā jau tika minēts, visu šo rītu bija saistījusi ciema ļaužu uzmanību. Pēc brīža viņi atkal parādījās, vezdami uz tiesas vietu tos, kuru dēļ bija notikusi visa šī svinīgā gatavošanās. Pūlis pašķīrās, dodot ceļu, un, kad visa grupiņa bija izgājusi cauri, atkal saslēdzās kopā, izveidojot blīvu loku apkārt gūstekņiem.

Kora stāvēja pašā priekšā, turēdama Alises rokas savē­jās. Kaut gan viņu no visām pusēm ielenca briesmīgā, draudīgā indiāņu ierinda, cēlsirdīgā jaunava nedomāja par savu likteni, bet» acu nenovērsdama, lūkojās drebošās Alises bālajā, izbiedētajā sejā. Cieši viņai blakus stāvēja

Heivards. Vanagacs bija nostājies mazliet aizmugurē, jo pat šajā brīdī, kad viņi visi atradās vienādā stāvoklī, ne­aizmirsa cieņu pret augstākas kārtas ļaudīm. Unkasa tur nebija.

Atkal iestājās pilnīgs klusums. Pēc parastās ilgās un izteiksmīgās pauzes viens no vecākajiem virsaišiem, kas sēdēja blakus patriarham, piecēlās un ļoti skaidrā angļu valodā jautāja:

— Kurš no maniem gūstekņiem ir Garā Karabīne?

Ne Heivards, ne izlūks neatbildēja. Dankens pārlaida acis drūmi klusējošo indiāņu pūlim un, ieraudzījis Magvas ļauno seju, neviļus soli atkāpās. Jauneklis uzreiz saprata, ka viņu izvešana cilts sapulces priekšā ir kaut kādā sa­karā ar šā viltīgā huroņa ierašanos, un nolēma darīt visu iespējamo, lai izjauktu Magvas neģēlīgos nodomus. Viņš jau bija pats savām acīm redzējis, cik ātri spriež tiesu indiāņi, un tagad baidījās, ka izlūks yar kļūt par viņu nā­kamo upuri. Ilgi nedomādams, Dankens pēkšņi apņēmās glābt savu krietno draugu, kaut arī tas maksātu viņa paša dzīvību. Taču, pirms viņš paguva ierunāties, virsaitis at­kārtoja savu jautājumu vēl skaļākā balsī un skaidrāk iz­runādams vārdus.

— Dodiet mums ieročus, — jauneklis augstprātīgi atbil­dēja, — un nostādiet mūs tur mežmalā. Lai mūsu darbi runā mūsu vietā!

Tad šis ir tas karavīrs, kura vārds tik labi pazīstams mūsu ausīm! — iesaucās virsaitis, vērdamies Heivārdā ar tādu ziņkāri un interesi, kādu izjūt katrs, pirmoreiz ierau­got cilvēku, ko padarījuši slavenu nopelni vai gadījums, labi vai ļauni darbi, ** Kas gan ir atvedis balto vīru uz delavaru nometni?»

— Vajadzība. Es gribēju atrast barību, pajumti un draugus.

— Tas nevar būt. Mežos netrūkst medījuma. Karavīram nevajag citas pajumtes kā skaidras debesis virs galvas, un delavari nav ingizu draugi, bet ienaidnieki. Nav tiesa — tava mute runā, bet sirds klusē.

Mazliet apmulsis un nezinādams, ko tālāk teikt, Dan­kens klusēja, bet izlūks, kas visu laiku bija uzmanīgi klausījies, tagad droši iznāca priekšā.

— Es neatsaucos uz Garās Karabīnes vārdu, bet ne jau aiz kauna vai bailēm, —- viņš teica, — jo godavīram tādas jūtas ir svešas. BeJ, es uzskatu, ka mingiem nav tiesību šācļi nosaukt cilvēku, kuram draugi viņa spēju dēļ ir de­vusi citu vārdu. Turklāt šis apzīmējums ir tīrie meli, jo «briežu nāve» ir garstobrene, nevis karabīne. Bet es tie­šām esmu tas cilvēks, kuru vecāki nosaukuši par Nata- nielu, savas dzimtās upes krastos dzīvojošie delavari go­dina par Vanagaci un irokēzi nepamatoti dēvē par Garo Karabini.

Visu klātesošo acis, kas līdz šim bija nopietni pētījušas Heivardu, nu uzreiz pievērsās Vanagacs staltajam, musku­ļotajam stāvam. Neviens sevišķi nebrīnījās par to, ka atra­dās divi, kas kāroja pēc šā lielā goda, jo tamlīdzīgi vilt- vārži, kaut gan reti, gadījās arī iezemiešu vidū. Daži no vecajiem vīriem klusu apspriedās un acīmredzot nolēma iztaujāt savu viesi.

— Mans brālis sacīja, ka manā nometnē ielīdusi čūska, — virsaitis teica Magvam. — Kurš tas ir?

Huronis norādīja uz izlūku.

— Vai gudrais delavars ticēs vilka "riešanai? — Dankens iesaucās vēl vairāk pārliecināts par sava vecā ienaidnieka ļaunajiem nolūkiem. — Suns nekad nemelo, bet vai ir dzirdēts, ka vilks kādreiz runātu patiesību?

Magvas acis nikni iezibējās, bet, pēkšņi atcerējies, ka nepieciešams saglabāt aukstasinību, viņš klusā nicībā no­vērsās, būdams drošs, ka indiāņu asais prāts pratīs nekļū­dīgi izdibināt, kam taisnība. Viņš nebija maldījies, jo pēc īsas apspriešanās piesardzīgais delavars atkal pievērsās viņam un, izteikdamies visai uzmanīgi, paziņoja virsaišu lēmumu.

— Manu brāli nosauca par meli, — viņš sacīja. — Viņa draugi ir sadusmoti un pierādīs, ka viņš runāja patiesību. Dodiet maniem gūstekņiem šautenes, un mēs tūlīt redzē­sim, kurš no viņiem ir Garā Karabīne.

Magva izlikās, ka uzņem teikto kā komplimentu, un piekrītoši pamāja, ļoti apmierināts ar to, ka viņa vārdu patiesīgumu tūlīt apstiprinās tāds izveicīgs šāvējs kā iz­lūks. Abiem draugiem, kam vajadzēja sacensties, tūlīt iedeva šautenes un pavēlēja šaut pāri sēdošo cilvēku gal­vām māla traukā, kas tobrīd atradās uz celma kādu piec­desmit jardu attālumā no tās vietas, kur viņi stāvēja.

Heivards pie sevis pasmaidīja, iedomājoties, ka viņam jāsacenšas ar izlūku, bet nolēma turpināt šo viltīgo spēli, kamēr būs uzzinājis Magvas īstenos nolūkus. Sasprindzi­nājis visu savu uzmanību, viņš pacēla šauteni, trīs reizes notēmēja un izšāva. Lode ieurbās kokā dažas collas no trauka. Atzinīgie izsaucieni vēstīja, ka šis šāviens tiek novērtēts kā izcilas šāvēja mākslas pierādījums. Pat Va­nagacs pamāja ar galvu, it kā gribētu teikt, ka tas izdevies labāk, nekā viņš cerējis. Taču viņš nemaz netaisījās sa­censties ar veiksmīgo strēlnieku, bet labu brīdi stāvēja, atspiedies pret savu šauteni, it kā dziļās domās iegrimis.. No šīm pārdomām viņu drīz iztraucēja kāds no indiāņu jaunekļiem. Aizskardams izlūku pie pleca, tas lauzītā an­gļu valodā jautāja:

— Vai bālģīmis var trāpīt?

— Jā, huroņi! — izlūks iesaucās, paceldams labajā rokā īso šauteni un kratīdams to pret Magvu tik viegli kā niedri. — Jā, huroņi, es tagad varētu tevi nošaut, un ne­kas pasaulē nespētu mani aizkavēt! Kā dūja nevar izbēgt lidojoša vanaga nagiem, tā pašreiz tu esi manā varā, ja es gribētu ietriekt lodi tavā sirdī! Kāpēc es to nedarīšu? Kāpēc? Tikai tāpēc, ka ar to es varētu iegrūst postā mai­gas, nevainīgas būtnes!

Izlūka piesarkusi seja, dusmīgais skatiens un stalti iz- slietais stāvs iedvesa slepenas bailes visiem, kas dzirdēja viņa vārdus. 'Delavari gaidās aizturēja elpu, bet pats Magva, kaut arī neticēja, ka ienaidnieks spēs noturēties neizšāvis, palika mierīgi un nekustīgi stāvam pūļa vidū kā piekalts.