D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Daži no virsaišiem bija ierosinājuši slepus un pēkšņi uzbrukt delavaru nometnei, ieņemt to un pie viena at­dabūt savus gūstekņus. Magvam nenācās grūti atspēkot šos plānus, kuru īstenošana bija saistīta ar lielu risku, bet iznākumu neviens nevarēja droši paredzēt. Pēc tam viņš nāca klajā pats ar savu plānu.

Vispirms Magva paglaimoja klausītāju patmīlībai. Pie­minējis daudzus un dažādus gadījumus, kad huroņi pa­rādījuši savu drosmi un varonību, viņš sāka cildināt gud­rības tikumu. Viņš teica,~1ca gudrība ir galvenais, ar ko bebrs atšķiras no citiem zvēriem, cilvēki no-zvēriem un, beidzot, huroņi no pārējās cilvēces. Pietiekami uzslavējis savu ciltsbrāļu apdomību, viņš ņēmās skaidrot, cik tā ne­pieciešama arī pašreizējos apstākļos. No vienas puses, Magva teica, viņu baltais tēvs, Kanādas valdnieks, ir sācis raudzīties dusmīgām acīm uz saviem bērniem, kopš viņu tomahauki kļuvuši tik sarkani; no otras puses, tauta, kas ir tikpat liela kā viņējā, bet runā citā valodā un domā citas domas, huroņus nemīl un ar prieku izmantotu katru ieganstu, lai sanaidotu viņus ar lielo balto virsaiti. Pēc tam Magva runāja par huroņu dzīves grūtībām; par dā­vanām, ko viņiem tiesības gaidīt par izdarītajiem pakalpo­jumiem; par to, ka viņi atrodas tik tālu no saviem īsta­jiem medību laukiem un dzimtajiem ciemiem; par nepie­ciešamību tik kritiskos apstākļos vairāk klausīt prātam, mazāk jūtām. Pamanījis, ka vecie vīri gan atbalsta viņa mērenību, bet daudzi no karstasinīgākajiem un izcilāka­jiem karotājiem klausās drūmi sarauktām pierēm, Magva tūlīt sāka runāt par pilnīgu ienaidnieka sakāvi un uzvaru. Viņš pat netieši deva mājienu, ka, rīkojoties ar vajadzīgo piesardzību, varbūt galu galā būs iespējams iznīcināt vi­sus, ko viņiem ir pamats ienīst. Vārdu sakot, viņš tā sa­vij a kareivīgus aicinājumus ar viltīgiem aplinku mājie­niem, ka izdabāja abām pusēm un deva katrai no tām cerības, kaut gan neviena nevarēja teikt, ka skaidri izprot Magvas nodomus.

Nav nekāds brīnums, ka Magva panāca savu. Huroņi nolēma rīkoties piesardzīgi un vienprātīgi uzticēja visa šā pasākuma vadību virsaitim, kurš bija atradis tik gudru un saprātīgu izeju.

Magva tagad bija sasniedzis savas viltības un cenša­nās galveno mērķi. Zaudētā cieņa ciltsbrāļu acīs bija pil­nīgi atgūta, un viņš pat bija kļuvis par vadoni. Likdams saprast, 'ka apspriešanās beigusies, viņš pieņēma svinīgu pavēlnieka izskatu, lai iedvestu vēl lielāku cieņu pret savu stāvokli.

Dažādos virzienos tika izsūtīti izlūki. Tiem pavēlēja doties arī uz delavaru nometni un izošņāt, kas tur notiek. Karavīrus atlaida mājās, piekodinot, ka viņu pakalpojumi drīz vien būs vajadzīgi. Sievietēm un bērniem pavēlēja izklīst un izturēties klusu. Šādi izrīkojis ļaudis, Magva ap­staigāja ciemu, iegriezdamies te vienā, te otrā būdā, kur, pēc viņa domām, apciemojums varēja būt saimniekam glaimojošs. Viņš stiprināja savu draugu paļāvību, pārlie­cināja šaubīgos, uzmundrināja visus. Pēc tam viņš devās pats uz savu būdu. Sieva, kuru huroņu virsaitis bija pa­metis, kad viņu padzina no cilts, bija mirusi. Bērnu viņam nebija, un tagad viņš dzīvoja savā būdā pilnīgi viens pats. Tas bija tas pats pussabrukušais miteklis, kurā Va­nagacs sastapa Dāvidu. Tajos retajos brīžos, kad viņi sa­tikās, Magva bija pacjetis tā klātbūtni ar nicinošu vien­aldzību. ,

Visi citi gulēja, bet Magva ir nedomāja doties pie miera. Ja ziņkārība kādu būtu pamudinājusi novērot, ko dara jaunievēlētais vadonis, viņš redzētu to sēžam būdas kaktā un pārdomājam savus nākotnes plānus; tur tas no­sēdēja līdz pat laikam, kad karavīriem bija noteikts atkal sapulcēties. Dažbrīd pa būdas šķirbām iespraucās vējš r-s un virs ugunskura oglēm lēkājošās, mazās liesmiņas ar trīcošu gaismu apspīdēja vientuļā huroņa drūmo seju.

Līdz rītausmai vēl bijā tālu, kad Magvas nomaļajā būdā jau cits pēc cita ieradās karavīri, kamēr sapulcējušos skaits sasniedza divdesmit. Katram no viņiem bija šau­tene un visi pārējie kaujas piederumi, kaut gan seju krā­sojums visiem bija miermīlīgs. Magva nelikās manām šo mežonīgā izskata vīru ienākšanu. Daži apsēdās ēnā, citi palika stāvam nekustīgi kā statujas, kamēr bija sanākusi visa grupa.

Tad Magva piecēlās un deva zīmi doties ceļā. Viņš pats soļoja pa priekšu, un karavīri viņam sekoja pa vienam tajā labi zināmajā kārtībā, kas ieguvusi nosaukumu «in­diāņu ierinda». Viņi izgāja no nometnes bez trokšņa un nemanīti, vairāk līdzinādamies klusi slīdošiem rēgiem nekā karavīriem, kas kāro iegūt slavu ar pārdrošiem va­roņdarbiem.

Magva neveda savus vīrus pa taisnāko ceļu uz delavaru nometni, bet nogāja kādu gabalu lejup gar līkumoto upīti uz mazā bebru ezeriņa pusi. Jau sāka svīst gaisma, kad viņi iznāca klajumā, ko bija izveidojuši šie gudrie un čak­lie dzīvnieki. Magva bija tērpies savā vecajā ģērētas ādas apmetnī, uz kura varēja redzēt lapsas attēlu, bet vienam virsaitim viņa grupā uz apģērba bija attēlots bebrs kā viņa dzimtas īpašais simbols jeb totēms. Tā būtu sava veida ķecerība, ja šis vīrs paietu garām tik lielai savu iedomāto radinieku apmetnei, neizrādījis tiem nekādu cie­ņas zīmi. Tādēļ viņš apstājās un laipni un draudzīgi tos uzrunāja, it kā grieztos pie saprātīgām būtnēm. Viņš no­sauca bebrus par saviem brālēniem un atgādināja, ka, tikai pateicoties viņa aizbildniecībai, tos neviens neaiz­skar, kaut gan daudzi alkatīgi tirgoņi skubina indiāņus at­ņemt bebriem dzīvības. Viņš apsolījās turpmāk tos tāpat aizstāvēt un aplinkus izteica cerību, ka tie piešķirs arī radiniekam daļu savas gudrības.

Pārējie huroņi noklausījās šo dīvaino uzrunu visai no­pietni un uzmanīgi, jo biedra daiļrunība viņiem likās paš­reiz ļoti vietā. Pāris reižu virs ūdens parādījās tumšas ēnas, un huronis jutās iepriecināts, domādams, ka nav veltīgi runājis. Tiklīdz viņš bija beidzis, no kādas pussa­gruvušās bebru mītnes, kas huroņiem bija šķitusi neapdzī­vota, pabāzās laukā liela bebra galva. Šādu ārkārtīgu uz­ticēšanos no dzīvnieka puses runātājs uzskatīja par sevišķi labvēlīgu zīmi un, kaut arī bebrs steigšus vien atkal pa­slēpās, neskopojās ar pateicību un cildinājumiem.

Kad Magvam šķita, ka karavīra radniecisko jūtu izpaus­mei veltīts pietiekami daudz laika, viņš deva signālu tur­pināt ceļu. Līdzko indiāņu grupiņa attālinājās, ejot tik klusiem soļiem, ka parasta cilvēka auss tos nesaklausītu, tas pats cienīgā izskata bebrs vēlreiz iedrošinājās izbāzt galvu no slēptuves. Ja kāds no huroņiem būtu atskatījies, viņš redzētu, ka dzīvnieks noraugās tiem pakaļ ar tādu interesi un vērīgumu kā saprātīga būtne. Patiešām — četr- kājaiņa izturēšanās bija tik mērķtiecīga un gudra, ka pat ļoti pieredzējis novērotājs būtu nesaprašanā, ko par to domāt, ja tajā brīdī, kad huroņi iegāja mežā, viss neno­skaidrotos: dzīvnieks iznāca no būdas, un spalvainā maska atsedza Čingačguka nopietno seju.

Delavaru ciltī jeb, pareizāk sakot, tajā viņu cilts atza­rojumā, kura pašreizējā nometne atradās tik tuvu huroņu ciemam, bija apmēram tikpat daudz karavīru kā huro­ņiem. Tāpat kā kaimiņi, viņi bija sekojuši Monkalmam uz Anglijas karalistei piederošām teritorijām un tagad nesau­dzīgi siroja pa mohauku medību novadiem, taču, iezemie­šiem tik raksturīgās noslēpumainās atturības vadīti, bija atteikušies atbalstīt frančus tad, kad tiem visvairāk vaja­dzēja viņu palīdzības. Monkalma sūtņiem delavari bija pa­teikuši, ka viņu karacirvji ir kļuvuši neasi un vajadzīgs laiks, lai tos uztrītu. Tālredzīgais Kanādas pavēlnieks bija atzinis, ka izdevīgāk ir piekāpties un paturēt pasīvu draugu nekā ar pārsteidzīgu bardzību pārvērst to atklātā ienaidniekā.