D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Būda, kurā bija ieslodzīts Unkass, atradās pašā ciema vidū, tādā vietā, ka nepamanītam tai piekļūt vai no tās iziet bija ļoti grūti. Bet Vanagacs nolūkos nemaz nebija slēpties. Paļaudamies uz savu masku un prasmi atdarināt lāča kustības, viņš pilnīgi atklāti taisnā ceļā devās turp. Vēlā stunda šo soli padarīja mazāk bīstamu. Bērni jau gulēja saldā miegā, un arī visas sievietes un lielākā daļa karavīru bija aizgājuši uz savām būdām, lai dotos pie miera. Tikai kādi pieci vai seši indiāņi kavējās pie Unkasa cietuma durvīm, modri uzmanīdami gūstekni.

Ieraudzījuši nākam Gamutu kopā ar kādu, kas bija tērpies viņu slavenā burvja labi pazīstamajā maskā, sargi bez vilcināšanās pašķīra viņiem abiem ceļu, taču paši nemaz netaisījās iet projām. Taisni otrādi — viņus acīm­redzot tagad te vēl ciešāk saistīja vēlēšanās noskatīties buršanā, kas, pēc viņu domām, bija šā apciemojuma no­lūks.

Tā kā izlūks nemaz neprata huroņu valodu, viņš bija spiests uzticēt visu runāšanu Dāvidam vienam pašam. Ar visu savu vientiesību tas tik lieliski izpildīja sava skolo­tāja norādījumus, ka pat «pārspēja uz viņu liktās cerības.

— Delavari ir sievu dzimums! — Dāvids iekliedzās, griezdamies pie indiāņa, kas mazliet saprata viņa valodu. — Ingizi, mani dumjie tautieši, viņiem pavēlēja pacelt tomahaukus pret saviem Kanādas tēviem, un viņļ aiz­mirsa, ka ir vīri. Vai mans brālis grib redzēt, kā Ātrais Briedis raudās pie staba huroņu priekšā?

Izsauciens «ha!» vēstīja, kādu gandarījumu izjustu hu­ronis, redzēdams tādu ienaidnieka gļēvulību.

— Tad lai mans brālis paiet malā, un gudrais burvis uzpūtīs dvašu šim sunim.

Huronis pārtulkoja saviem biedriem Dāvida vārdus, un ari tie uzņēma šo priekšlikumu atzinīgi. Indiāņi mazliet atkāpās no ieejas un pamāja burvim, lai iet iekšā. Taču lācis nepaklausīja, bet palika uz vietas un ierūcās.

— Gudrais burvis baidās, ka viņa dvaša var skart viņa brāļus un atņemt arī tiem drošsirdību, — Dāvids turpināja. — Viņiem jāstāv tālāk nost.

Huroņi, kam šād-a varbūtība nozīmēja vislielāko nelaimi, kāda vien viņus var piemeklēt, visi barā tūliņ atkāpās un nostājās tādā attālumā, ka nevarēja va"irs nekā sadzirdēt, bet būdas ieeja palika viņiem labi redzama. It kā apmie­rināts, ka huroņi nu ir drošībā, izlūks piecēlās un lēnām iegāja būdā. Tā bija patumša un klusa, jo vienīgais tās iemītnieks bija gūsteknis un telpu apgaismoja tikai dzies­toša ugunskura ogles.

Unkass, atzvēlies pret sienu, sēdēja vistālākajā'būdas kaktā. Viņa rokas un kājas bija cieši sasietas ar stiprām klūgām, kas sāpīgi griezās miesā. Sākumā jaunais mohi­kānis pat nepaskatījās uz briesmīgo zvēru, kas pienāca viņam klāt. Dāvidu izlūks bija atstājis pie durvīm pār­baudīt, vai viņi netiek novēroti, un nolēma neatklāt sevi, kamēr nebūs pilnīgi drošs, ka neviena nav tuvumā. Tādēļ viņš nesāka tūlīt runāt, bet turpināja tēlot lāci, atdari­nādams kādu no šim zvēram raksturīgām jocīgām izda­rībām. Jaunais mohikānis pirmajā mirklī nodomāja, ka ienaidnieki, gribēdami gūstekni paspīdzināt un pārbaudīt viņa drosmi, ir ielaiduši būdā īstu zvēru. Bet drīz vien viņš pamanīja lāča kustības, kuras Heivardam bija liku­šās tik nevainojamas, zināmu nedabiskumu, kas tūlīt no­deva viltojumu. Ja Vanagacs būtu zinājis, cik zemu Un­kass novērtēja yiņa māku, viņš droši vien būtu mazliet pat apvainojies.

Tiklīdz Dāvids deva norunāto signālu, lāča draudīgie rūcieni apklusa un būdā atskanēja kluss šņāciens.

Unkass bija cieši piespiedies pie sienas un aizvēris acis, it kā negribētu skatīties uz nicināmo un nejauko radī­jumu. Bet, tiklīdz atskanēja čūskas šņāciens, viņš saslējās un sāka lūkoties sev apkārt, gan zemu noliekdams galvu, gan grozīdams to jautājoši uz visām pusēm, kamēr viņa vērīgais skatiens nonāca pie pinkainā briesmoņa un ap­stājās, kā burvības spēka piekalts. Atkal atkārtojās tās pašas skaņas — tās acīmredzot nāca no zvēra mutes. Vēl­reiz jaunekļa skatiens pārslīdēja būdas iekšpusei un atkal atgriezās pie lāča. Tad dobjā, klusinātā balsī viņš iesaucās kā parasti:

— Ha!

— Pārgrieziet viņa saites! — Vanagacs teica Dāvidam, kas tieši tajā brīdī pienāca klāt.

Dziedonis darīja, kā pavēlēts, un Unkasa locekļi atguva Drīvību. Tai pašā mirklī nograbēja sakaltusi dzīvnieka āda un Vanagacs nometa savu spalvaino ietērpu. To va­rēja izdarīt pavisam viegli — vajadzēja tikai atraisīt dažas ādas siksniņas. Pēc tam viņš izvilka garu, spožu dunci un ielika to Unkasam rokā.

— Sarkanie huroņi ir tepat ārā, — viņš teica. — Mums jābūt gataviem uz visu.

To teikdams, izlūks zīmīgi uzlika roku uz otra tāda paša dunča. Abus tos viņš bija iemantojis šajā vakarā, droš­sirdīgi cīnoties ar ienaidniekiem.

— Iesim! — Unkass sacīja.

— Uz kurieni?

— Pie Bruņurupučiem. Viņi ir manu senču bērni.

— Jā, manu zēn, — izlūks angliski nomurmināja, — es ticu, ka jūsu dzīslās rit vienas asinis, bet laiks un tālums ir mazliet pārmainījis to krāsu. Ko mēs iesāksim ar tiem .mingiem pie durvīm? Viņi ir seši, bet mums dziedoni nav vērts" skaitīt līdz.

— Huroņi ir lielībnieki, — Unkass nicīgi sacīja. — Viņu totēms ir alnis, bet viņi velkas .kā gliemeži. Delavari ir bruņurupuča bērni, bet skrien ātrāk par briedi.

— Jā, manu zēn, tev ir taisnība. Un es nešaubos, ka tu noskrietu visu viņu cilti. Bet baltā vīra spēks ir vairāk rokās nekā kājās. Kas attiecas uz mani, tad ātrumā es ar šiem neliešiem nevaru sacensties.

Unkass, kas jau bija ceļā uz durvīm, gatavs iet ārā pir­mais, tagad panācās atpakaļ un atkal nostājās būdas kaktā. Taču Vanagacs bija pārāk aizņemts pats ar savām domām, lai to pamanītu, un turpināja:

— Tā, Unkas, tu labāk drāzies projām, bet es atkal uz­vilkšu lāčādu un paļaušos uz viltību, jo izbēgt nevaru.

Jaunais mohikānis nekā neatbildēja, bet mierīgi sakrus­toja rokas un atspiedās pret stabu, kas balstīja būdas sienu.

— Nu, — izlūks sacīja, paskatījies uz viņu, — kāpēc tu kavējies? Man būs laika diezgan, jo šie nelieši vispirms metīsies gūstīt tevi.

— Unkass paliks, — skanēja mierīga atbilde.

Kāpēc?

— Lai cīnītos kopā ar sava tēva brāli un mirtu kopā ar delavaru draugu.

— Jā, manu zēn, — Vanagacs teica, saspiezdams Un­kasa roku savos dzelžainajos pirkstos, — tas izskatītos vairāk pēc minga, nevis mohikāņa, ja tu mani pamestu. Bet es domāju, ka man tas jāsaka, jo jaunībā parasti ļoti gribas dzīvot. Nu, ko nevar izdarīt ar drosmi atklātā kaujā, to nākas paveikt aplinku ceļā… Velc virsū ādu! Es nešaubos, ka tu varēsi nospēlēt lāci gandrīz tikpat labi kā es.

Unkass klusēdams veikli ietērpās zvēra ādā un gaidīja, ko tālāk liks darīt vecākais biedrs.

— Nu, draugs, — Vanagacs uzrunāja Dāvidu, — jums būs ļoti izdevīgi apmainīties ar apģērbiem, jo jūs neesat vēl lāgā pieradis pie mūžameža dzīves grūtībām. Še, ņe­miet manu* mednieka kreklu un cepuri un dodiet man savu seģeni un galvassegu. Jums būs jāuztic man arī sava grāmata un brilles, un vēl stabule arī. Ja mēs vēl kādreiz labākās dienās tiksimies, jūs visu to dabūsiet at­pakaļ ar lielu paldies piedevām.

Dāvids šķīrās no minētajiem priekšmetiem tik labprā­tīgi, ka tas darītu godu viņa devīgumam, ja vien nebūtu skaidri redzams, ka viņš ar šo maiņu ir visādā ziņā iegu­vis. Vanagacs steigšus uzvilka aiziienētos apģērba gaba­lus, un, kad viņa dzīvās acis bija paslēptas aiz brillēm un galvu nosedza trīsstūrainā cepure, zvaigžņu gaismā, viņu viegli varēja noturēt par dziedoni, jo augumā viņi bija apmēram vienādi.