D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Pa to laiku dažiem veiklākajiem un piesardzīgākajiem jaunekļiem uzdeva pa meža malu slepus apiet visapkārt klajumam, lai pārbaudītu, vai aizdomās turētajiem kaimi­ņiem — delavariem nav kas slikts padomā. Sievietes un bērni skraidelēja šurp un turp, un visā nometnē atkal valdīja mežonīgs sajukums. Taču pamazām satraukums aprimās, un pēc maza laiciņa vecākie un cienījamākie virsaiši sapulcējās būdā, lai nopietni apspriestos.

Drīz vien daudzbalsīga klaigāšana pavēstīja, ka tuvojas kāda izlūku grupa. Pūlis pašķīrās, un vairāki karavīri iegāja būdā, nesdami nelaimīgo burvi, kas līdz pat šim laikam bija gulējis, Vanagacs sasiets.

Kaut gan'huroņu nostāja pret šo cilvēku bija dažāda — vieni akli ticēja viņa spēkam, bet citi viņu turēja par krāpnieku — tagad visi viņu uzklausīja ar vislielāko uz­manību. Kad burvis beidza savu īso stāstu, priekšā iznāca slimās sievietes tēvs un savukārt pastāstīja, ko zināja. Tagad huroņiem bija skaidrs, kādā virzienā jāturpina meklēšana, un viņi sāka rīkoties ar indiāņiem raksturīgo piesardzību.

No virsaišu vidus izvēlēja desmit visgudrākos un droš­sirdīgākos vīrus, kam vajadzēja pārmeklēt alu. Tā kā ne­drīkstēja zaudēt laiku, tie tūlīt piecēlās un klusēdami iz­gāja no būdas. Sasnieguši alas ieeju, jaunākie palaida pa priekšu vecākos, un visi aizsoļoja pa zemo, tumšo eju, pilni kareivīgas apņēmības ziedot sevi vispārības labā, bet tai pašā laikā juzdamies satraukti pirms sastapšanās ar nezināmo ienaidnieku.

Pirmā alas telpa bija klusa un tumša. Slimā sieviete gulēja savā vietā agrākajā pozā, kaut gan daži no klāt­esošajiem apstiprināja, ka redzējuši «balto ļaužu dakteri» aiznesam viņu uz mežu. Visu acis pievērsās slimnieces tēvam. Noskaities par šo mēmo pārmetumu un neizpro­tamā gadījuma satraukts, virsaitis piegāja pie guļvietas un pieliecies neticīgi ielūkojās sievietes sejā, it kā apšaubi- : dams, ka tā tiešām varētu būt viņa. Virsaiša meita bija mirusi.

Uz mirkli skaudras tēva sirdssāpes lika aizmirst visu citu, un vecais karavīrs aizsedza seju, Atguvis pašsavaldīanos, viņš uzlūkoja biedrus un, norādīdams uz līķi, huroņu valodā sacīja;

-- Mana karavīra sieva ir mūs atstājusi. Lielais gars dusmojas uz saviem bērniem.

Vīri uzklausīja bēdīgo vēsti, drūmi klusēdami. Pēc maza brītiņa viens no vecākajiem indiāņiem gribēja kaut ko teikt, bet piepeši no blakustelpas izvēlās kāds tumšs priekšmets. Nezinādami, ar ko viņiem te būs jāsastopas, karavīri mazliet atkāpās un izbrīnā blenza uz savādo būtni, kamēr tā izkļuva gaišākā vietā, un viņi ieraudzīja nedabiski sašķobīto, bet arvien vēl niknuma un stūrgal­vības pilno Magvas seju. Šis atklājums bija tik pārstei­dzošs, ka visi vienā mutē iekliedzās.

Taču, tiklīdz huroņi apjēdza patieso stāvokli, kādā no­kļuvis viņu virsaitis, uzreiz parādījās vairāki dunči, un ātri vien tā locekļi un mēle atguva brīvību. Magva pie­cēlās kājās un nopurinājās kā lauva, izejot no midzeņa. Viņš neteica ne vārda, tikai roka nervozi spēlējās ar dunča spalu un glūnošais skatiens nopētīja visus klāteso­šos, it kā meklēdams piemērotu upuri savai atriebības kārei.

Tā bija Unkasa un izlūka, un pat Dāvida laime, ka viņus šajā brīdī Magvas roka nevarēja sasniegt. Huronis smaka vai nost aiz niknuma. Redzēdams visapkārt tikai draugu sejas, viņš skaļi grieza zobus un centās apvaldīt savas ārprātīgās dusmas, jo nebija neviena, uz ko tās izgāzt. Visi redzēja, cik ļoti viņš satracināts, un, baidīdamies vēl vairāk sakaitināt jau tā gandrīz līdz trakumam novesto virsaiti, vairākas minūtes neviens neteica ne vārda. Kad bija pagājis krietns brīdis, ierunājās visvecākais no kara­vīriem.

— Mans draugs ir sastapies ar ienaidnieku, —» viņš teica, Vai tas ir tuvumā, un vai huroņi varēs viņam atriebties?

— Lai delavars mirst! Magva iekliedzās pērkona balsī.

Atkal iestājās ilgs un izteiksmīgs klusums, ko, tāpat kā iepriekš, ievērodams vajadzīgo piesardzību, pārtrauca tas pats runātājs.

— Mohikānim ir ātras kājas, — viņš sacīja, — bet mani jaunekļi ir viņam uz pēdām.

— Vai viņš izbēdzis? — Magva noprasīja dobjā, gār­dzošā balsī, kas šķita nākam no pašiem krūšu dziļumiem.

— Ļauns gars ir bijis mūsu vidū, un delavars apmānījis mūsu acis.

— Ļauns gars! — Magva izsmejoši atkārtoja. Tas ir tas pats gars, kas laupījis dzīvības tik daudziem huroņiem,

' gars, kas nokāva manus jaunekļus pie krāčainās upes, no- skalpēja viņus pie dziedinošā avota un tagad sasēja Vil­tīgajai Lapsai rokas!

— Par ko mans draugs runā?

— Par suni, kam zem baltās ādas slēpjas huroņa drosme un viltība — par Garo Karabīni.

Šis briesmīgais vārds atstāja uz klausītājiem parasto sa­traucošo iespaidu. Bet pēc kāda brīža, kad karavīri attapās un iedomājās, ka šis nīstais un bezbailīgais ienaidnieks pat bijis pašā viņu nometnē, pārsteiguma vietā stājās šaus­mīgs niknums, un visas mežonīgās dziņas, kas nupat bija trakojušas Magvas krūtīs, pēkšņi pārņēma arī viņa bied­rus. Daži sāka aiz dusmām griezt zobus, daži savu nik­numu izpauda ar kaucieniem, vēl citi dauzīja ar dūrēm tukšu gaisu tik zvērīgi, it kā viņu sitieni birtu pār ienaid­nieka galvu. Bet tikpat ātri šis piepešais dusmu uzliesmo­jums aprimās, un visi atkal kļuva drūmi apvaldīti un nerunīgi kā parasti savos bezdarbības brīžos.

Magva pa to laiku bija paguvis apsvērt stāvokli un tagad izturējās apvaldīti un cienīgi kā cilvēks, kas ap­zinās jautājuma nopietnību un pratīs pienācīgi rīkoties.

— Iesim pie manas tautas, — viņš teica, — tā gaida mūs.

Viņa biedri klusēdami piekrita. Huroņu grupiņa izgāja no alas un atgriezās apspriežu būdā. Kad atnācēji bija apsēdušies, visas acis pievērsās Magvam, liekot viņam sa­prast, ka viņa pienākums ir izstāstīt, kas ar viņu noticis. Magva piecēlās un pastāstīja visu, neko nepārspīlēdams un nenoklusēdams. Heivarda un Vanagacs viltība, pro­tams, tika pilnīgi atklāta, un pat vismāņticīgākajiem cilts locekļiem vairs nepalika nekādu šaubu par neseno noti­kumu īsto būtību. Kļuva skaidrs, ka viņi ir apmānīti gau­žām apvainojošā un nekaunīgā veidā. Kad Magva bija beidzis un atkal apsēdies, klātesošie — varētu teikt, visa huroņu cilts, jo te bija sapulcējušies visi pieaugušie vī­rieši, — kādu brīdi sēdēja, raudzīdamies cits citā, mēmi aiz pārsteiguma par ienaidnieka pārdrošību un veiksmi. Taču drīz vien visu domas pievērsās atriebības plāniem.

- Vispirms nosūtīja bēgļiem pa pēdām vēl vienu grupu vajātāju, un tad virsaiši sāka nopietni apspriesties. Vecā­kie karavīri pēc kārtas izteica daudzus un dažādus priekš­likumus, un Magva tos visus noklausījās, godbijīgi klu­sēdams. - Viltīgais huronis bija atguvis pašsavaldīšanos un atjautību un tagad tiecās sasniegt savu mērķi ar parasto piesardzību un izmaņu. Tikai pēc tam, kad visi, kas vēlē­jās, bija izteikuši savas domas, viņš gatavojās izklāstīt pats savus apsvērumus. Tie ieguva jo lielāku nozīmību tāpēc, ka tobrīd daži no izlūkiem jau bija atgriezušies un pavēstījuši svarīgus jaunumus. Ienaidnieku pēdas bija iz­sekotas pietiekami tālu, lai varētu droši teikt, ka viņi meklējuši patvērumu kaimiņu nometnē pie huroņu ne visai uzticamajiem sabiedrotajiem — delavariem. Izman­todams visu savu daiļrunību un viltību, Magva apdomīgi iepazīstināja biedrus ar savu plānu, un, kā jau varēja sa­gaidīti tas tika vienbalsīgi pieņemts.