D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Svešinieku, bet ne spiegu!

Vai ingizi sūtītu kā spiegu savas sievietes? Vai hu­roņu virsaitis neteica, ka viņš sievietes sagūstījis kaujā?

— Viņš nemeloja. Ingizi ir izsūtījuši savus izlūkus. Tie bija manos vigvamos, bet neatrada tur neviena, kas viņus

. laipni uzņemtu. Tad viņi aizbēga pie delavariem, jo viņi saka: delavari ir mūsu draugi, viņi ir novērsušies no sava Kanādas tēva!

Šis mājiens trāpīja īstajā vietā, un civilizētākā sabied­rībā tas Magvam būtu sagādājis veikla diplomāta slavu. Delavari paši labi zināja, ka nesenā viņu cilts atteikšanās piedalīties kaujās ir radījusi lielu neapmierinātību franču sabiedroto vidū, un Magvas vārdi tagad lika saprast, ka turpmāk tie pret viņiem izturēsies ar neuzticību un aiz­domām. Nebija grūti paredzēt, ka šāda nelabvēlīga attiek­sme delavariem var sagādāt lielas raizes. Viņu tālīnie ciemi, medību vietas un simtiem viņu sieviešu un bērnu atradās franču teritorijā. Tādēļ Magvas satraucošie vārdi, kā jau viņš bija cerējis, tika uzņemti ar acīm redzamu nepatiku, pat ar nopietnām bažām.

— Lai mans tēvs ielūkojas manā sejā, — Cietā Sirds sacīja. — Viņš neredzēs tajā nekādu pārmaiņu. Tiesa, mani jaunie vīri neizgāja uz kara ceļa. Viņi nosapņoja, ka to nevajag darīt. Bet viņi mīl un godā lielo balto virsaiti.

— Vai baltais virsaitis tam ticēs, kad uzzinās, ka viņa bērnu nometnē mielojas viņa lielākais ienaidnieks? Kad viņam pastāstīs, ka asinskārs ingizs pīpē pie jūsu uguns­kura un bālģīmis, kas nokāvis tik daudzus viņa draugus, jūtas pie delavariem kā mājās? Ak nē, mans lielais Kanā­das tēvs nav muļķis!

— Kas ir tas ingizs, no kura baidās delavari un kurš nokāvis manus jaunekļus? — virsaitis jautāja. — Kurš ir mana lielā tēva nāvīgākais ienaidnieks?

— Garā Karabīne.

Delavaru karavīri satrūkās, izdzirdējuši labi pazīstamo vārdu. Viņu pārsteigums liecināja, ka viņi tikai tagad pir­moreiz dzird, ka to varā atrodas cilvēks, kas kļuvis tik, slavens starp franču sabiedrotajiem indiāņiem.

— Ko mans brālis ar to grib teikt? — Cietā Sirds izbrī­nījies jautāja.

*

— Huronis nekad nemelo, — Magva vēsi atbildēja, at­spiezdams galvu pret būdas sienu un savilkdams vieglo apmetni pār melnīgsnējām krūtīm. — Lai delavari saskaita savus gūstekņus. Viņi atradīs vienu, kura āda nav ne sar­kana, ne balta.

Iestājās ilgs, pārdomu pilns klusums. Virsaitis apsprie­dās ar savējiem un aizsūtīja ziņnešus, lai tie ataicinātu šurp vēl citus cilts ievērojamākos vīrus.

Karavīri ieradās cits pēc cita, un visi pēc kārtas tika iepazīstināti ar svarīgo jaunumu, ko nupat bija pavēstījis Magva. Tas bija pārsteigums visiem. Ziņa no mutes mutē izplatījās pa ciemu un sacēla vispārēju uztraukumu. Sie­vietes pārtrauca savus darbus, lai kāri uztvertu katru ne­jauši skaļāk izteiktu vārdu no karavīru sarunām. Zēni pameta rotaļas un, droši maisīdamies lielajiem pa vidu, ar ziņkāres pilnu sajūsmu uzlūkoja savus tēvus, izdzirdē­juši aprautos izsaucienus, kas pauda indiāņu neslēpto iz­brīnu par nīstā ienaidnieka pārdrošību.

Kad uztraukums bija mazliet aprimies, vecie vīri sāka nopietni apspriesties, kā būtu jārīkojas šai kutelīgajā un sarežģītajā gadījumā, lai neciestu cilts gods un drošība. Magva nelikās manām visu šo kņadu un saviļņojumu, bet palika sēžam savā vietā tai pašā pozā kā iepriekš, nekus­tīgi atspiedies pret būdas sienu, turklāt ar tik vienaldzīgu izskatu, it kā viņu nemaz neinteresētu, kas notiks tālāk. Labi pazīdams šo ļaužu raksturu, ar kuriem viņam bija darīšana, Magva jau iepriekš paredzēja, ko tie nolems; gandrīz varētu teikt, ka viltīgajam huronim virsaišu no­domi bija zināmi, pirms vēl viņi paši tos apzinājās. ^

Delavaru apspriede nevilkās ilgi. Kad tā bija beigusies, vispārējā rosība liecināja, ka tūlīt sekos svinīga un cere­moniāla visas cilts sapulce. Tādas mēdza notikt reti un tikai sevišķi svarīgos gadījumos.

Viltīgais huronis izgāja no būdas un klusēdams devās uz laukumu ciema priekšā, kur jau sāka pulcēties karavīri.

Pagāja apmēram kāda pusstunda. Kad saule pacēlās pāri kalna virsotnei, kura piekājē delavari bija uzcēluši savu nometni, lielākā daļa ciema iemītnieku jau bija sa­nākuši. Bet, kad tās spožie stari sāka spraukties cauri koku lapotnēm, kas ietvēra klints terasi, sapulcējušos skaits pārsniedza tūkstoti.

Tikai visvecākajiem un pieredzējušākajiem vīriem bija tiesības pavēstīt tautai apspriežamo jautājumu. Kamēr neviens no viņiem nebija to darījis, nekādi kauju varoņ­darbi, dabas doti talanti vai oratora slava neattaisnotu ne mazāko pieņemtās kārtības pārkāpumu. Šoreiz vecais ka­ravīrs, kam pienācās gods runāt pirmajam, ilgi klusēja — acīmredzot jautājums bija tik svarīgs, ka viņš nevarēja atrast īstos vārdus. Kavēšanās ieilga. Sen jau bija pagājis parastais klusuma brīdis, kas vienmēr ievada indiāņu sa­pulces, taču pat visjaunākie zēni neizrādīja ne mazāko nepacietību. Vairākums sapulcējušos visu laiku raudzījās uz zemi, un tikai brīžiem viens otrs pacēla acis un palūko­jās uz kādas ciema būdas pusi, kas no citām atšķīrās vie­nīgi ar to, ka bija sevišķi rūpīgi nodrošināta pret sliktiem laika apstākļiem.

Beidzot pūlī atskanēja klusa balsu murdoņa, un visi uz­reiz piecēlās kājās. Šajā mirklī minētās būdas durvis atvē­rās, pa tām iznāca trīs vīri un lēni tuvojās sapulces lauku­mam. Viņi visi bija veci, vecāki par jebkuru klātesošo sirmgalvi, bet tam, kurš gāja vidū, abu pārējo atbalstīts, aiz muguras bija tāds gadu skaits, kādu retam cilvēkam ļemts piedzīvot. Viņa stāvs, kādreiz slaids un stalts kā ciedra, tagad bija salīcis zem vairāk nekā simt gadu nas­tas. No vieglās, elastīgās indiāņu gaitas vairs nebija ne miņas — lēnītiņām, solīti pa solītim viņš ar pūlēm virzī­jās uz priekšu. Melnīgsnējā, grumbainā seja dīvaini kon­trastēja ar garajām, baltajām matu šķipsnām, kas krita pār pleciem.

Šā patriarha apģērbs bija krāšņs un iespaidīgs, taču stingri atbilda cilts paražām. Tas bija darināts no vislabā­kajām ādām, kam miecējot spalva bija nodzīta, lai tērpu varētu izgreznot ar hieroglifu veida zīmēm, kas attēloja idažādus senus kauju varoņdarbus. Viņa krūtis klāja me­daļas, dažas bija no masīva sudraba un kāds pāris pat no zelta. Tās viņš savā garajā mūžā bija saņēmis kā dāvanas no dažādiem balto valdniekiem. Arī roku un kāju sprā­dzes viņam bija no zelta. Galvu, ko viscaur klāja mati, jo viņa karavīra gaitas sen jau bija beigušās, rotāja sudra­bota diadēma. Tās spožie izgreznojumi vizuļoja starp trīs zīdainām, nokarenām strausa spalvām, kas bija nokrāsotas ogļu melnas un asi izdalījās pret sirmgalvja sniegbaltajām matu cirtām. Viņa tomahauku gandrīz nevarēja saskatīt aiz sudraba rotājumiem un dunča spals spīdēja kā masīvs Želta rags.

Tiklīdz pirmais prieka vilnis par godājamā sirmgalvja ierašanos bija mazliet aprimis, no mutes mutē atskanēja čukstoši izrunāts Tamenunda vārds. Magva bija bieži dzir­dējis slavinām šo gudro un taisnīgo delavaru.

Vecā vīra acis bija aizvērtas, it kā tās būtu nogurušas, tik ilgus gadus skatot cilvēcisko kaislību savtīgo spēli. Viņa ādas krāsa izskatījās tumšāka nekā vairākumam pā­rējo, jo gandrīz visu viņa ķermeni klāja sarežģītu un to­mēr skaistu tetovējumu smalkās, savstarpēji savijušās līni­jas. Nepievērsis nekādas uzmanības Magvam, kas klusē­dams vēroja notiekošo, Tamenunds pagāja viņam garām un, savu cienījamo pavadoņu atbalstīts, devās cauri pūlim uz paaugstinājumu, kur apsēdās savas tautas vidū kā dižs monarhs un gādīgs tēvs.