D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Šauj! — atkārtoja jaunais delavars, kas stāvēja bla­kus izlūkam.

— Šauj! Ko tad, muļķi? — Vanagacs iesaucās, vēl ar­vien nikni vicinādams ieroci virs galvas. *

— Ja baltais vīrs ir tas, par ko uzdodas, — vecais vir­saitis sacīja, — tad lai viņš trāpa tuvāk mērķim.

Izlūks skaļi iesmējās un ļāva šautenei smagi nokrist iz­stieptajā kreisajā rokā. Norībēja šāviens, it kā ierocis būtu gājis vaļā no satricinājuma. Gaisā uz visām pusēm pajuka izšķīdušā trauka lauskas. Gandrīz tai pašā brīdī ar troksni pret zemi atsitās nicīgi nomestā šautene.

Pirmajā mirklī visi sastinga no izbrīna un sajūsmas. Tad pūlī sākās sačukstēšanās, kas kļuva arvien skaļāka. Dašļ atklāti izteica savu apbrīnu par tik nedzirdētu veiklību^ bet vairākums sliecās domāt, ka trāpīgais šāviens bijis gluži vienkārši nejaušība. Heivards nekavējās atbalstīt to uzskatu, kas pašreiz viņam bija izdevīgāks.

— Tas bija tikai laimes gadījums! -— viņš iesaucās. — Neviens nevar šaut bez notēmēšanas!

— Gadījums! — Vanagacs uztraucies atkārtoja, nemaz nelikdamies redzam Dankena slepenos mājienus nenodot sevi. — Vai tur tas melīgais huronis arī domā, ka tas bija gadījums? Iedodiet viņam otru šauteni un nostādiet mūs tieši pretī vienu otram bez jebkāda aizsega un paslēptu­ves, un tad lai liktenis un mūsu pašu acis izšķir strīdu.

— Ka huronis ir melis, tas ir pilnīgi skaidrs, — Hei­vards vēsi iebilda. — Jūs pats dzirdējāt viņu apgalvojam, ka Garā Karabīne esot jūs.

Grūti pateikt, kādu trakulīgu priekšlikumu vēl stūrgal­vīgais izlūks būtu izdomājis, par katru cenu gribēdams pierādīt savu personību, ja atkal neiejauktos vecais dela­vars.

— Vanags, kas nolaižas no mākoņiem, var atkal aiz­lidot, kad vēlas, — viņš teica. — Atdodiet viņiem šautenes!

Šoreiz izlūks kāri satvēra ieroci, un Magvam, kas neuz­ticīgi vēroja viņa izturēšanos, nebija vairs nekāda pamata baidīties^

— Nu, pierādīsim tagad šās delavaru cilts priekšā, kurš ir labākais šāvējs! — izlūks kliedza, uzsizdams šautenes laidei ar pirkstu, kas tik daudzreiz bija liktenīgi nospiedis gaili. — Major, vai jūs redzat ķirbi, kas karājas tur kokā? Ja jūs esat strēlnieks, kas cienīgs apsargāt robežas, tad jūs to sašausiet.

Dankens paskatījās uz norādīto priekšmetu un sagatavo­jās jaunai sacensībai. Mērķis bija no ķirbja izgatavots mazs trauks, kādus parasti lieto indiāņi. Tas bija piesiets ar briežādas siksnu pie nelielas priedītes nokaltušā zara veselu simt jardu attālumā.

Kā jau redzējām, Heivards nepavisam nebija slikts šā­vējs, un tagad viņš cieši apņēmās godam parādīt savas spējas. Ja no šā šāviena būtu atkarīga viņa dzīvība, arī tad viņš netēmētu rūpīgāk un apdomīgāk. Viņš izšāva, un trīs vai četri indiāņu jaunekļi, kas aizskrēja pie priedes, ar skaļu kliedzienu paziņoja, ka lode trāpījusi kokā maz­lietiņ sānis no mērķa. Karavīri izteica savu prieku ar vien­balsīgu izsaucienu un tad jautājoši uzlūkoja Dankena sān­censi.

<���— Tā var šaut karaliskās amerikāņu armijas zaldāti, — Vanagacs sacīja, iesmiedamies savus nedzirdamos, sirsnī­gos smieklus. — Bet, ja mana šautene būtu bieži aizšāvusi tādu gabaliņu garām mērķim, tad ne viena vien cauna, no kuras ādas tagad izšūdināts dāmas uzrocis, vēl lēkātu pa mežu un ne viens vien asinskārs mings, kas uz visiem lai­kiem šķīries no šās pasaules, vēl šodien darītu savas ne­lietības. Es ceru, ka šā ķirbja īpašniecei tas nav vienīgais trauks.

Runādams izlūks bija jau iebēris pulveri un uzvilcis gaili. Tagad viņš atspēra vienu kāju atpakaļ un ar no­svērtu, vienmērīgu rokas kustību lēnām sāka celt stobru uz augšu. Kad šautene atradās acu augstumā, tā uz mirkli nekustīgi sastinga, un izskatījās, it kā cilvēks un ierocis būtu izcirsti no akmens. Šajā brīdī no stobra izšāvās žilbi­noši spoža uguntiņa. Atkal indiāņu jaunekļi metās uz priekšu, bet viņu satrauktā meklēšana un pievīlies izskats rādīja, ka nav atrodamas nekādas lodes pēdas.

— Ej! — vecais virsaitis teica izlūkam, un viņa balsī skanēja dziļa nepatika. — Tu esi vilks suņa ādā. Es ru­nāšu ar ingizu Garo Karabīni.

— Eh! Ja man būtu tas šaujamais, kura vārdu jūs man piedēvējat, tad es būtu pacenties pāršaut siksnu ūn nozagt ķirbi veselu! — izlūks atbildēja, nemaz neuztraukdamies par delavaru noskaņojumu. — Muļķi, ja jūs gribat atrast laba šāvēja lodi, tad taču jums jāskatās pašā mērķī, nevis apkārt tam.

Indiāņu jaunekļi tūlīt saprata teikto, jo šoreiz viņš ru­nāja delavaru valodā, un, norāvuši ķirbi no koka, ar gavi­lējošu kliedzienu pacēla to augstu gaisā, rādīdami lodes izurbto caurumu. Lode bija iegājusi pa krūkas kaklu un, caursitot tās dibenu, izlidojusi ārā. Redzot tik negaidītu iznākumu, pār klātesošo karavīru lūpām izlauzās skaļi un vētraini piekrišanas saucieni. Šis veiksmīgais šāviens iz­šķīra strīdu un pilnīgi pierādīja Vanagacs tiesības uz bīs­tamo Garās Karabīnes vārdu. Ziņkārie un sajūsminātie skatieni, kas pirms mirkļa bija pievērsušies Heivardam, atkal atgriezās pie saulē un vējos norūdītā izlūka stāva. Kad pēkšņais, trokšņainais saviļņojums bija mazliet nori­mis, vecais virsaitis atsāka izprašņāšanu..

— Kālab tu gribēji apmānīt manas ausis? — viņš jau­tāja, griezdamies pie Dankena. — Vai delavari ir tādi muļķi, ka neatšķirs panteras mazuli no kaķa?

— Gan viņi vēl redzēs, kāds viltus putns ir huronis, — Dankens sacīja, cenzdamies runāt tikpat tēlaini kā ieze­mieši.

— Labi. Mēs gribam redzēt, kas var ar meliem samulsi­nāt vīru ausis. Brāli, — virsaitis piebilda, paskatīdamies uz Magvu, — delavari klausās.

Tik nepārprotami uzaicināts izklāstīt savus nolūkus, hu­ronis piecēlās un, ļoti cienīgā, nosvērtā gaitā izgājis ļaužu loka vidū, nostājās pretī gūstekņiem oratora ppzā. Taču viņš nesteidzās sākt runāt, bet lēnām pārlaida acis apkārt- stāvošo nopietnajām sejām, it kā pārlikdams, kāds izteik­smes veids šiem klausītājiem būtu vissaprotamāks, Vanag- aci viņš apveltīja ar skatienu, kas pauda naidu, bet arī zināmu cieņu, Heivardu uzlūkoja kā nesamierināms ienaid­nieks; trīcošajai Alisei viņa skatiens nevērīgi pārslīdēja pāri, bet, uzlūkojot stalto, pašapzinīgo un tai pašā laikā skaisto Koru, viņa acīs parādījās izteiksme, kurai būtu grūti atrast īsto apzīmējumu. Pēc tam, savu tumšo nolūku mudināts, viņš sāka runāt kanādiešu valodā, labi zinā­dams, ka to saprot vairākums klausītāju.

— Gars, kas radīja cilvēkus, deva tiem dažādu krāsu, — viltīgais huronis iesāka. -— Daži ir melnāki par lempīgo lāci. Tiem, viņš teica, jābūt vergiem. Un viņš pavēlēja tiem vienmēr strādāt kā bebriem. Kad pūš dienvidu vējš, jūs varat sadzirdēt viņu vaidus, kas pārskan bifeļu māvie- nus tur- dižā sāļā ezera krastā, kur piebrauc lielās laivas • un bariem ved tos projām. Citiem viņš piešķīra sejas, bal­tākas nekā meža sermuliņš. Tiem viņš pavēlēja būt tirgo­ņiem un savu vergu vilkiem. Šai tautai viņš deva baloža spārnus, kas nekad nepiekūst, tik daudz bērnu kā kokiem lapu un alkatību aprīt visu pasauli. Viņš deva tiem mēli, tik viltīgu kā meža kaķim, viņš deva tiem trusīša sirdi, cūkas — ne lapsas — gudrību un rokas, kas garākas par aļņa kājām. Ar savu mēli baltais cilvēks mulsina indiāņu ausis, viņa viltība tam māca, kā saraust zemes labumus, un viņa rokas sagrābj visu zemi no sāļā ūdens krastiem līdz lielā ezera salām. Lielais gars devis tam jau diezgan, bet viņš grib visu. Tādi ir bālģīmji.