D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Dažus Lielais gars radīja ar ādu, kas spožāka un sār­tāka nekā saule pie debesīm, — Magva turpināja, izteik­smīgi norādīdams augšup uz blāvo spīdekli, kura stari lauzās cauri "horizonta dūmakai. —- Tiem viņš atdeva šo salu, kādu bija to radījis: mežiem apaugušu un bagātu ar medījumu. Saule un lieti briedēja viņiem augļus, vasarā tos spirdzināja vēji, bet ziemā zvēru ādas sargāja no sala. Ja viņi cīnījās savā starpā, tad tikai tāpēc, lai pierādītu, ka ir viri. Viņi bija drošsirdīgi. Viņi bija taisnīgi. Viņi bija laimīgi.

Te runātājs apklusa un atkal palūkojās apkārt, lai re­dzētu, vai viņa teiksma aizkustinājusi .klausītājus. Un visur viņa skatiens sastapa acis, kas cieši raudzījās viņā, izslietas galvas un ieplestas nāsis.

— Lielais gars deva saviem sarkanādainajiem bērniem dažādas valodas, — Magva turpināja klusā, skumju pilnā balsī, — lai visi zvēri varētu viņus saprast. Dažus viņš no­vietoja starp sniegiem kopā ar viņu brālēnu, lāci; citiem viņš vēlēja dzīvot rietošās saules tuvumā, kur aizved ceļš uz laimīgajiem medību laukiem; vēl citiem — novados pie lielā, saldā ūdens. Bet saviem dižākajiem un mīļākajiem bērniem viņš atdeva sāļā ezera smiltājus. Vai mani brāļi zina šās laimīgās tautas vārdu?

— Tie bija lenapi! — vienā mutē dedzīgi iesaucās kādi divdesmit vīri.

— Tie bija leni-lenapi, — Magva teica un nolieca galvu, it kā godinot viņu seno varenību. — Tās bija le- napu ciltis! Saule iznira no sāļā ūdens un nogrima saldajā ūdenī, nekad nepazuzdama viņu skatieniem. Bet kādēļ gan man, mežu huronim, stāstīt gudrai tautai par tās senatni? Kādēļ atgādināt tai* nodarītās netaisnības, tās seno vare­nību, tās varoņdarbus, slavu un laimi, tās ciešanas, sakā­ves un postu? Vai tad šeit nav neviena, kas to visu pats redzējis un zina, ka tā ir patiesība? Es beidzu. Mana mēle klusē, jo mana sirds ir smaga kā svins. Es klausos.

Kad runātāja balss apklusa, visu sejas un acis pagriezās uz godājamā Tamenunda pusi. No atnākšanas brīža līdz pat šim laikam viņa lūpas nebija pavērušās. Sakņupis aiz nespēka, viņš visu laiku bija sēdējis, neizrādīdams nekā­das dzīvības zīmes un acīmredzot nejuzdams, kas notiek viņam apkārt. Taču Magvas tīkamās, izteiksmīgās balss skaņas it kā pamodināja sirmgalvi, un pāris reižu viņš pat pacēla galvu kā klausīdamies. Bet, kad viltīgais huro­nis nosauca viņa cilts vārdu, vecais vīrs pavēra plakstus un paskatījās uz ļaužu pūli ār trulu, nedzīvu sejas izteik­smi, kādu mēdz piedēvēt spokiem. Pēc tam viņš mēģināja piecelties un, savu pavadoņu atbalstīts, uzslējās kājās, grīļodamies aiz nespēka, bet tomēr cēls un cieņas pilns.

— Kas te piemin lenapu bērnus? — viņš jautāja dobjā rīkles balsī, kas baismi atbalsojās sasprindzinātajā klu­sumā. — Kas runā par pagājušām dienām? Vai ola nekļūst par tārpu, tārps — par mušu un tad iznīkst? Kādēļ stāstīt delavariem par laimi, kura pagājusi? Labāk pateicieties Manito par to, kag vēl palicis,

— Tas ir vaiendots, .— Magva sacīja, pieiedams tuvāk paaugstinājumam, uz kura stāvēja sirmgalvis, — Tame- nunda draugs.

— Draugs? — atkārtoja gudrais, un viņa uzacis drūmi saraucās, piešķirot sejai bardzības izteiksmi. — Vai mingi ir zemes valdnieki? Kas atvedis šurp huroni?

— Taisnība. Viņa gūstekņi ir pie viņa brāļiem, un viņš nāk pēc tā, kas pieder viņam.

Tamenunds pagrieza galvu pret vienu no blakus stāvo­šajiem virsaišiem un uzklausīja tā īso paskaidrojumu. Tad viņš atkal pievērsās Magvam, kādu brīdi ļoti vērīgi tajā noraudzījās un beidzot klusā balsī it kā nelabprāt teica:

— Būt taisnīgam ir lielā Manito likums. Mani bērni, pa­ēdiniet svešinieku! Un tad, huroni, ņem to, kas tavs, un aizej!

Pavēstījis šo svinīgo spriedumu, patriarhs apsēdās un atkal aizvēra acis. Neviens delavars neiedrošinājās ieru­nāties vai kaut ko iebilst pret šādu lēmumu. Tiklīdz vecais vīrs bija to izteicis, četri vai pieci delavaru jaunekļi, pie­gājuši Heivardam un izlūkam no mugurpuses, veikli un ātri sasēja viņiem rokas ar siksnām.

Magva uzlūkoja klātesošos ar triumfējošu skatienu. Re­dzēdams, ka vīrieši vairs nav spējīgi pretoties, viņš pie­vērsa acis tai, kuru uzskatīja par savu dārgāko gūstekni. Sastopot Koras mierīgo, stingro skatienu, viņa apņēmība sašķobījās. Tad, atcerējies savu agrāk lietoto viltību, viņš paņēma uz rokām Alisi, ko atbalstīja kāds karavīrs, un, pamājis Heivardam sekot, deva zīmi, lai pūlis pašķir vi­ņam ceļu. Taču Kora nesteidzās līdzi māsai, kā Magva bija cerējis, bet nometās patriarham pie kājām un skaļā balsī iesaucās:

— Taisnīgais un godājamais delavar! Esi žēlsirdīgs mums savā gudrībā un varenībā! Neklausies uz šo viltīgo un cietsirdīgo briesmoni, kas saindē tavas ausis ar meliem, lai dzēstu savas slāpes pēc asinīm. Tu, kas esi nodzīvojis ilgu mūžu un pieredzējis pasaules ļaunumu, gan zināsi, kā remdināt nelaimīgo ciešanas.

Vecā vīra plaksti smagnēji pavērās, un viņš atkal pa­raudzījās uz pūli. Kad viņa ausīs ieskanējās Koras balss, tā acis lēnām pavērsās uz lūdzējas pusi un sāka cieši rau­dzīties viņā. Kora bija nometusies uz ceļiem. Sakrustotās rokas cieši piespiedusi pie krūtīm, viņa ar dziļu godbijību lūkojās augšup sirmgalvja novītušajos, bet vēl majestā­tiskajos vaibstos. Pamazām Tamenunda seja pārvērtās, kļuva izteiksmīgāka, un līdz ar izbrīnu tajā atspoguļojās prāta diženums, kas pirms gadsimta bija spējis jauneklīgā degsmē pulcināt ap sevi daudzos delavaru cilts ļaudis. Bez redzamas piepūles viņš piecēlās, neviena neatbalstīts, un, pārsteigdams klausītājus ar savas balss stiņgrību, no­prasīja:

— Kas tu esi?

— Sieviete. Tev nīstamas cilts — ingizu sieviete. Bet viņa nav darījusi tev nekā ļauna un, pat ja gribētu, neva­rētu kaitēt tavai tautai. Viņa lūdz tavu palīdzību,

— Sakiet man, mani bērni, — patriarhs aizsmakušā balsī turpināja, griezdamies pie apkārtstāvošajiem, bet arvien vēl nenovērsdams acu no ceļos nometušās Koras, — kur delavari pašreiz apmetušies?

— Irokēzu kalnos aiz Horikana dzidrajiem avotiem.

— Daudzas svelmainas vasaras ir atnākušas un aizgā­jušas, — Tamenunds sacīja, — kopš es dzēru savas dzim­tās upes ūdeni. Baltie cilvēki, kas dzīvo Horikana krastos, ir vistaisnīgākie no bālģīmjiem, bet viņi bija izslāpuši un paņēma sev mūsu upi. Vai viņi grib vajāt mūs arī šeit?

— Mēs nevienu nevajājam, mēs nekā nekārojam, — Kora atbildēja. — Pret savu gribu mēs kā gūstekņi eSaei atvesti pie jums un lūdzam tikai atļauju atgriezties mierā uz mājām. Vai tu neesi Tamenunds, šās tautas tēvs?

— Es esmu Tamenunds daudzu dienu ritumā.

— Pirms septiņiem gadiem viens no taviem ļaudīm krita baltā virsaiša gūstā uz šā novada robežām. Viņš tei­cās esam no krietnā un taisnīgā Tamenunda dzimtas. «Ej,» teica baltais vīrs, «cienīdams tavu ciltstēvu, es tev atdodu brīvību.» Vai tu atceries šā angļu karavīra vārdu?

— Atceros: kad es vēl biju bezbēdīgs zēns, — patriarhs sacīja, ar sirmam vecumam piemītošo savdabību aizklīz- dams atmiņās, — es stāvēju smilšainajā jūras krastā un redzēju, ka no saullēkta puses atpeldēja liela laiva, kurai spārni bija baltāki nekā gulbim un platāki nekā visvarer nākajam ērglim.

— Nē, nē! Es nerunāju par tik tālu pagātni, bet par žēl^ sirdību, ko nesen viens no maniem tuviniekiem parādīja tavam radiniekam.