D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Huroni, ej projām!

— Vai lai aizeju, tāpat kā atnācis, taisnīgo Tame- nund? — slīpētais Magva jautāja. — Vai arī delavaru uz­ticības apbalvots? Viltīgās Lapsas vigvams ir tukšs. Dari viņu stipru, atdodams to, kas viņam pieder.

Sirmgalvis uz brīdi iegrima domās. Tad, pievērsies vie­nam no saviem godājamajiem pavadoņiem, viņš jautāja:

— Vai šis mings ir virsaitis?

— Pirmais savā ciltī.

— Meitene, ko tu vēl gribi? Dižens karavīrs ņem tevi par sievu. Ej, tava dzimta neiznīks.

— Tūkstošreiz labāk, ja notiktu tā, — iesaucās šausmu pārņemtā Kora, — nekā ciest šādu pazemojumu!

— Huroni, viņas domas mīt savu tēvu teltīs. Ar varu paņemta sieva neienes laimi vigvamā.

— Viņa runā ar savas sugas mēli, — Magva atbildēja, ar rūgtu ironiju uzlūkodams savu upuri. — Viņa ir no tir­gotāju cilts un kaulēsies pat laipna skatiena dēļ. Lai Ta­menunds saka savu vārdu!

— Ņem vampumvirkni par viņu, un mūsu draudzība pavadīs tevi.

— Magva ņems tikai to, ko pats ir šeit atvedis.

— Tad ņem, kas tev pieder, un ej savu ceļu! Lielais Manito aizliedz delavaram būt netaisnīgam.

Magva piegāja pie savas, gūsteknes un cieši sagrāba viņu aiz rokas. Delavari klusēdami atkāpās, un Kora, it kā apzinādamās, ka visi iebildumi veltīgi, bez pretošanās pa­devās savam liktenim.

— Pagaidi, pagaidi! — iekliedzās Dankens, paskriedams uz priekšu. — Huroni, esi žēlīgs! Viņas izpirkšanas maksa padarīs tevi par visbagātāko cilvēku, kāds jebkad dzīvojis tavā ciltis

-»- Magva ir sarkanādainais. Viņam nevajag bālģīmju vizuļu.

— Zelts, sudrabs, šaujampulveris un lodes — viss, kas vajadzīgs karavīram, būs tavā vigvamā, viss, kas pienākas dižākajam virsaitim.

— Viltīgā Lapsa ir ļoti stiprs! — Magva kliedza, nikni purinādams roku, kas turēja padevīgo Koru. — Viņš at­riebjas!

— Varenais likteņu pavēlnieki — Dankens iesaucās, izmisumā lauzīdams rokas. — Vai tu to pieļausi? Taisnī­gais Tamenund, no tevis es lūdzos žēlastību!

— Delavars ir savu pateicis, — patriarhs atbildēja, aiz­vērdams acis un atslīgdams savā sēdeklī. — Vīri nerunā divreiz.

— Tas ir gudri un saprātīgi, ka virsaitis netērē laiku, lai atsauktu, ko vienreiz pateicis, — Vanagacs sacīja, pa­mājis Dankenam, lai viņš klusē. — Bet arī tas ir saprātīgi, ja karavīrs labi apdomā, pirms paceļ savu tomahauku pret gūstekni. Huroņi, es tevi nemīlu un nevaru # arī teikt, ka mana roka būtu kādreiz visai saudzējusi mingus. Jāsaka atklāti: ja šis karš drīz nebeigsies, vēl daudziem taviem karavīriem nāksies mežā ar mani sastapties. Tādēļ apdomā labi, vai tev izdevīgāk aizvest gūstā uz savu nometni šo jaunavu vai tādu cilvēku kā es.

— Vai Garā Karabīne atdos savu dzīvību par sie­vieti? — apstādamies jautāja Magva, kas ar savu gūstekni jau grasījās atstāt sapulces vietu.

— Nē, nē, to es neesmu teicis, — Vanagacs atbildēja un piesardzīgi atkāpās, pamanījis, ar kādu alkatību Magva uzņem viņa priekšlikumu. — Tā būtu nevienlīdzīga maiņa: atdot karavīru, kas ir pašā spēku briedumā, pret krietnāko sievieti visā pierobežas novadā. Bet es būtu ar mieru aiz­iet uz ziemas mītni jau tagad, kad vēl vismaz sešas nedē­ļas līdz lapkritim, — ar noteikumu, ka tu atlaidīsi šo jau­navu.

Magva nicīgi papurināja galvu un nepacietīgi pamāja pūlim atkāpties.

— Nu labi, — izlūks domīgi piebilda, it kā nebūtu vēl galīgi izšķīries, — es dodu vēl klāt «briežu nāvi». Tici pie­redzējuša mednieka vārdam: visās kolonijās nav otras tādas šautenes.

Magva vēl arvien neturēja par vajadzīgu atbildēt, *bet neatlaidīgi centās izspraukties cauri pūlim.

— Varbūt, — izlūks piemetināja, zaudēdams savu šķie­tamo, aukstasinību, — ja es apņemtos iemācīt jūsu. jaunek­ļus apieties ar šo šauteni, kā nākas, tas izdzēstu mūsu ma­zās domstarpības?

Viltīgā Lapsa nikni uzkliedza delavariem, lai dod ceļu, jo tie arvien vēl ieslēdza viņu ciešā lokā, cerēdami, ka huronis pieņems draudzīgo priekšlikumu.

— Kam lemts notikt, tam agri vai vēlu jānotiek, — Vanagacs skumji un padevīgi turpināja, pievērsdamies Unkasam. — Šis nelietis apzinās savu varu un neatteiksies no tās! Dievs lai tevi svētī, manu zēn! Tu esi atradis drau­gus starp saviem asinsradiniekiem, un es ceru, ka viņi būs tev tikpat uzticami, kāds biju es. Bet, kas attiecas uz mani, — agri- vai vēlu man jāmirst. Par laimi, maz ir to, kas mani apraudās. Galu galā — droši vien šie velni kād­reiz tik un tā būtu dabūjuši manu skalpu, tā ka diena šurp vai turp nekā liela nenozīmē. Dievs lai tevi svētī! — skar­bais mežinieks atkārtoja, noliekdams galvu, bet tūlīt atkal nopietni uzlūkoja jaunekli un piebilda: — Es mīlēju jūs abus — tevi un tavu tēvu, Unkas. Pasaki sagamoram, ka savā visgrūtākajā brīdī es pieminēju viņu. Un tu pats iedomā par mani kādreiz, kad iesi pa laimīgu taku. Manu šauteni tu atradīsi tajā vietā, kur noslēpām. Ņem to - un paturi sev par piemiņu no manis. Un klausies, zēn: tā kā jūsu tikumi neaizliedz atriebību, tad izrēķinies ar mingiem tā mazliet stingrāk. Tas varbūt palīdzēs remdēt bē­das par mani un nomierinās tavu prātu … Huroni, es pie­ņemu tavu priekšlikumu. Atbrīvo sievieti! Es esmu tavs gūsteknis.

Šo augstsirdīgo lēmumu pūlis uzņēma ar apspiestu, bet nepārprotami atzinīgu murmināšanu. Pat vismežonīgākie no delavaru karavīriem neslēpa savu sajūsmu par vīriš­ķīgo uzupurēšanos. Magva klusēja un kādu brīdi it kā svārstījās, bet tad, uzmetis Korai skatienu, kurā dīvaini sajaucās nežēlība ar apbrīnu, galīgi izšķīrās.

Savu nicinājumu par izlūka priekšlikumu viņš izpauda, lepni atmezdams galvu, un stingrā, nosvērtā balsī sacīja: Viltīgā Lapsa ir dižens virsaitis. Viņš neatkāpjas no saviem vārdiem. Nāc! — viņš piebilda, familiāri uzlikdams roku uz savas gūsteknes pleca. — Huronis nav pļāpa. Mēs aizejam.

Kora atrāvās, juzdamās aizskarta savā sievietes paš­cieņa. Viņas tumšās acis dusmās iekvēlojās un sejā līdz pat deniņiem iesitās sārtums kā norietošas saules atblāzma.

— Es esmu jūsu gūstekne un, kad pienāks laiks, būšu gatava jums sekot, pat iet nāvē. Bet nav vajadzīgs lietot spēku, — viņa vēsi sacīja un, tūlīt pavērsdamās pret Va- nagaci, piebilda: — Augstsirdīgais mednieki No visas sirds jums pateicos! Jūsu upuris ir veltīgs, un es arī neva­rētu to pieņemt. Bet jūs tomēr varat man pakalpot, pat vēl vairāk nekā ar savu cēlo priekšlikumu. Paraugieties uz šo saļimušo, biklo bērnu! Nepametiet viņu, kamēr tā būs no­kļuvusi pie savējiem. Es neteikšu, — viņa turpināja, cieši paspiezdama izlūka raupjo roku, — ka viņas tēvs jūs at­algos, jo tādi cilvēki kā jūs negaida atalgojuma, bet viņš jums pateiksies un svētīs jūs. Ak dievs, kaut man būtu ļauts šai šausmīgajā brīdī dzirdēt svētību no viņa lū­pām! — Koras balss aizlūza, ūn kādu brīdi viņa klusēja. Tad, pieiedama tuvāk Dankenam, kas atbalstīja paģībušo Alisi, viņa klusākā balsi teica: — Man nav jums jāsaka, lai glabājat dārgumu, kas jums piederēs. Viņa ir jauka, maiga, mīļa un laba, kāda .vien var būt mirstīga būtne. Viņas dvēselē un ārienē nav neviena traipiņa, kas varētu likt novērsties vislepnākajam no jums visiem. Viņa ir skaista, ak, cik ārkārtīgi skaista! — Skumjā aizkustinā­jumā Kora uzlika savu glīto'bet mazliet tumšāko roku uz Alises marmorbaltās pieres un atglauda zeltainos matus, kas gūlās pār uzacīm. — Un viņas dvēsele ir skaidra un tīra. Es varētu vēl daudz ko teikt, bet saudzēšu jūs un sevi…— Kora apklusa un noliecās pār māsu. Pēc ilga, kvēla skūpsta viņa piecēlās ar nāves bālu seju, bet bez asarām drudžaini mirdzošajās acīs, pagriezās pret huroņi un, atkal pieņemdama agrāko lepno toni, sacīja: — Tagad, ser, ja vēlaties, es jums sekošu.