D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Man tas loti patīk! — iesaucās Dankens, saprazdams, ka Koras atbrīvošana ir galvenais izlūka mērķis. — Man tas ļoti patīk. Nekavējoties sāksim rīkoties.

Pēc īsas apspriešanās plānu vēl precizēja, lai katrai no­daļai būtu pilnīgi skaidrs tās uzdevums, tad tika norunāti sazināšanās signāli, un virsaiši devās katrs uz norādīto vietu.

Kad Vanagacs mazā nodaļa bija sastādīta, viņš paņēma šauteni un, devis signālu sekot, aizveda savus vīrus krietnu gabalu atpakaļ pie nelielā strauta, kuru viņi, šurp nākot, bija šķērsojuši. Te izlūks apstājās, nogaidīja, ka­mēr visi karavīri sapulcējās ap viņu, un tad delavaru va­lodā jautāja:

— Vai kāds no maniem jaunekļiem zina, kurp šī straume mūs aizvedīs?

Kāds delavars pastiepa roku ar diviem ieplestiem pirk­stiem un, norādīdams vietu, kur tie pie plaukstas savieno­jās, atbildēja:

— Pirms vēl saule būs nogājusi savu ceļu, mazais ūdens ieplūdīs lielajā.

— Es jau tā spriedu, — izlūks sacīja, palūkodamies augšup starp koku galotnēm, — pēc strauta virziena un kalnu stāvokļa. Vīri, mēs turēsimies tā krastu aizsegā, ka­mēr saodīsim huroņus.

Viņa biedri izteica savu piekrišanu ar parasto aprauto izsaucienu, bet, redzēdami, ka izlūks jau gatavs stāties nodaļas priekšgalā un doties ceļā, viens vai divi ar zīmēm rādīja, ka kaut kas nav kārtībā. Sapratis viņu brīdinošos skatienus, Vanagacs pagriezās un ieraudzīja, ka viņiem līdz atnācis arī dziedāšanas skolotājs.

— Vai jūs zināt, draugs, — nopietni un ar mazu lep­numa pieskaņu balsī izlūks jautāja, — ka šī nodaļa sastāv no drosmīgiem sirotājiem un to vada cilvēks, kas neliks viņiem stāvēt dīkā? Ja ne pēc piecām, tad, vēlākais, pēc trīsdesmit minūtēm mūsu kājas mīdīs huroņus, dzīvus vai mirušus.

— Es gan netiku vārdos brīdināts par jūsu nodo­miem, — atbildēja Dāvids, kura seja bija mazliet pietvī­kusi un parasti mierīgās, neizteiksmīgās acis trauksmaini

mirdzēja. — Bet es esmu nogājis tālu ceļu un piedzīvojis daudz laba un Jauna kopā -ar šo jaunavu, kuru jūs meklē­jat. Kaut arī neesmu kareivīgi noskaņots cilvēks, es tomēr ar prieku apjoztu savus gurnus un uztrītu zobenu, lai cī­nītos viņas labad.;

Izlūks brīdi vilcinājās, it kā sevī pārlikdams, vai ir kāda jēga pieņemt šo dīvaino brīvprātīgo, un tad sacīja:

— Jūs taču neprotat rīkoties ne ar kādu ieroci.

— Kaut gan es neesmu lielīgais, asinskārais Goliāts, — Dāvids atbildēja, izvilkdams no sava raibā, salasītā ap­ģērba metamo lingu, — es neesmu aizmirsis, kā cīnījās ganu zēns Dāvids. Ar šo senlaicīgo kara rīku es jaunībā tiku daudz vingrinājies, un varbūt šī māka vēl nebūs man galīgi zudusi.

— Jā, — Vanagacs sacīja, nievājoši aplūkodams briež­ādas lingu, — varbūt šī lietiņa noderētu, cīnoties ar bul­tām un dunčiem, bet šos mingus franči ir apgādājuši ar labām šautenēm. Taču, kā liekas, jums piemīt spējas ne­skartam staigāt pa uguns līniju, un, tā kā līdz šim jums ir laimējies.Major, jūsu šautene ir uzvilkta, bet viens vienīgs šāviens pirms laika nozīmētu bez kādas jēgas zau­dēt tieši divdesmit skalpu.. Dziedoni, jūs varat nākt līdz — varbūt jūsu skaļā rīkle mums vēl noderēs.

— Es jums pateicos, draugs! — atbildēja Dāvids, lasī­dams savai lingai akmentiņus no strauta. — Kaut arī mans gars nenesas uz nonāvēšanu, es justos gauži apbēdināts, ja jūs mani sūtītu projām.

— Atcerieties, — izlūks piebilda, zīmīgi piesizdams sev pie galvas tajā vietā, kas Gamutam vēl nebija gluži sadzi­jusi, —- mēs ejam cīnīties, nevis muzicēt. Kamēr nebūs atskanējis kaujas kliedziens, runās tikai šautenes.

Dāvids palocīja galvu par zīmi, ka pieņem šos noteiku­mus. 'Tad Vanagacs, vēlreiz pārlaidis vērīgu skatienu sa­viem vīriem, deva signālu iet uz priekšu.

Kādu jūdzi viņi gāja gar pašu strauta gultni. Kaut gan stāvie, bieziem krūmiem apaugušie krasti diezgan droši pasargāja viņus no novērotāju acīm, tomēr netika aizmir­sta piesardzība, ko parasti ievēro indiāņi, dodoties uzbru­kumā. Katrā malā gāja, pareizāk sakot, zagās pa karavī­ram, kas šad un tad vērīgi ielūkojās mežā. Ik pēc brītiņa nodaļa apstājās, saspringti ieklausīdamās, vai nav dzir­dams kāds aizdomīgs troksnis. Netraucēti viņi sasniedza

vietu, kur mazais strauts ietecēja lielākā, un šeit izlūks atkal apstājās, lai uzmanīgi pavērotu mežu.

— Liekas, ka būs laba diena kaujai, — viņš angliski sacīja Heivardam, priecīgi palūkodamies augšup uz mā­koņiem, kas platiem vāliem slīdēja pa debesim. — Spoža saule un zibošs stobrs traucē kārtīgi notēmēt. Viss runā mums par labu: vējš pūš no tās puses un atnesis šurp viņu trokšņus un arī dūmus — un tas ir ļoti svarīgi. Turpretī mēs jau būsim izšāvuši, kad viņi tikai atjēgsies, kas par lietu. Bet te nu beidzas mūsu aizsegs. Ap šo upīti bebri dzīvojuši simtiem gadu, un, kā redzat, viņu zobi te atstā­juši tikai apgrauztus stumbeņus, bet maz dzīvu koku.

Tiklīdz karavīri bija iznākuši klajumā, viņiem aizmu­gurē norībēja kāds ducis šāvienu, un viens delavars, pa- lēcies augstu gaisā kā ievainots briedis, nokrita zemē beigts.

— Tā! Es jau baidījos, ka viņi pastrādās kādu velniš­ķību! — izlūks angliski izsaucās un tūlīt iekliedzās dela­varu valodā: — Slēpieties, vīri! Uzbrukumā!

Acumirklī karavīri izklīda, un Heivards vēl nepaguva attapties no pārsteiguma, kad jau bija palicis stāvam mež­malā viens pats ar Dāvidu. Par laimi, huroņi bija jau atkāpušies un to šāvieni viņus vairs neapdraudēja, taču nebija domājams, ka šāds stāvoklis turpināsies ilgi. Izlūks pirmais metās pakaļ ienaidniekam, šaujot slapstīdamies aiz kokiem un spiezdams huroņus lēnām atkāpties.

Likās, ka šo pēkšņo uzbrukumu bija izdarījusi pavisam maza huroņu grupiņa, bet, atkāpjoties tuvāk savējiem, tā arvien pieauga, un drīz vien, spriežot pēc pretuguns, ienaidnieku bija gandrīz tikpat daudz kā uzbrūkošo dela­varu. Heivards metās līdzi cīnītājiem un, slēpdamies aiz koku stumbriem tāpat kā pārējie, raidīja šāvienu pēc šāviena. Kauja iedegās arvien karstāk un sīvāk. Ievainoto bija maz, jo abas puses, cik vien iespējams, turējās koku aizsegā. Taču pamazām kaujas laime novērsās no Vanag­acs un viņa .vīriem. Vērīgais izlūks redzēja draudošās briesmas, bet nezināja, kā no tām izvairīties. Viņš saprata, ka atkāpties pašreiz ir vēl bīstamāk nekā palikt uz vietas, kaut gan huroņi sāka apiet viņus no sāniem un atrast aizsegu pret ienaidnieku lodēm kļuva tik grūti, ka dela­vari bija spiesti gandrīz pavisam pārtraukt šaušanu. Šai kritiskajā brīdī, kad varēja domāt, ka nupat jau viņus aplenc visa naidīgā cilts, pēkšņi zem koku lapotajām vel­vēm atbalsojās kaujas kliedzieni un ieroču žvadzoņa, kas nāca no tās puses, kur bija palicis Unkass.

Šis uzbrukums acumirkli mainīja stāvokli par labu iz­lūkam un viņa draugiem. Likās, ka ienaidnieks, pārvērtē­dams Vanagacs nodaļas spēkus, bija atstājis pārāk maz karavīru, lai spētu atsist jaunā mohikāņa straujo uzbru­kumu. Izlūka pretinieku skaits manāmi saruka, jo lielākā daļa huroņu aizsteidzās palīgā noturēt galveno aizsardzī­bas punktu.

Vanagacs tagad deva komandu ar visu sparu mesties virsū ienaidniekam un uzmundrināja savus vīrus gan ar saucieniem, gan paša piemēru. Viņa pavēle nekavējoties un veiksmīgi tika izpildīta. Huroņi bija spiesti atkāpties, un drīz vien kauja no paretā meža, kur tā bija sākusies, pārvietojās uz biezokni, kura aizsegā bēgošajiem bija vieglāk pretoties. Šeit atkal cīņa iedegās jo sīvi, un ne­varēja zināt, kam tā nesīs uzvaru, jo delavari, kaut gan neviens no viņiem vēl nebija kritis, savu neizdevīgo pozī­ciju dēļ sāka noasiņot.