D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Vismaigākajiem vārdiem viņas pavēstīja Unkasam, ka zina tā sirds noslēpumu. Delavaru meitenes nebija ieman­tojušas viņa labvēlību. Viņš bija cēlies no dzimtas, kas kādreiz valdījusi sāļā ezera krastos, un ilgas viņu sauca atpakaļ pie tautas, kura dzīvoja viņa senču kapu tuvumā. Un kādēļ gan viņš nedrīkstētu sapņot par balto meiteni? To visi redzēja, ka viņa nebaidījās briesmu un bija pie­mērota dzīvei mežā, — Bet tagad, — turpināja meitenes, — gudrais zemes pavēlnieks viņu aiznesis uz mūžīgās svētlaimes valstību.

Tad, pārmainījušas melodiju, -delavaru meitenes savā dziesmā pieminēja. jaunavu, kas lej asaras tuvējā būdā. Viņas salīdzināja to ar sniegpārsliņu — tik tīra, balta un trausla bija šī svešā meitene. Un viņas arī zināja, ka tās skaistums valdzina jauno balto virsaiti.

Delavari klausījās kā apburti. Viņu izteiksmīgās sejas skaidri pauda dziļu un patiesu līdzjūtību. Pat Dāvida ausīm bija tīkamas šīs liegās skaņas, un dziedāšana vēl nebija beigusies, kad viņa skatiens jau liecināja par dziļu dvēseles saviļņojumu. "

Izlūks, kas vienīgais no baltajiem saprata vārdus, it kā nokratīja savas smagās pārdomas un pielieca galvu, lai labāk varētu uztvert dziesmas jēgu. Bet, kad meitenes dziedāja par Koras un Unkasa nākamo dzīvi, viņš pakra­tīja galvu kā cilvēks, kas zina, cik maldīga un naiva ir šī ticība, un, ieņēmis savu agrāko pozu, palika tā stāvam, kamēr beidzās apbedīšanas ceremonija.

Čingačguks bija vienīgais no iezemiešiem, kas neizrā­dīja nekādu interesi par to, kas notika apkārt. Visu laiku viņš nekustīgi raudzījās dēlā, un pat vissatricinošākajos un vētrainākajos tautas bēdu izpausmes brīžos viņa tum­šajā, sastingušajā sejā nenodrebēja ne muskulīti.s. Šķita, ka viņš viss ir pārakmeņojies, dzīvas vienīgi acis, kas pēdējo reizi lūkojas mīļotajos vaibstos, kas tagad uz mūžu zudīs viņa skatienam.

Kad dziedāšana beidzās, no pūļa lēnām iznāca barga izskata karavīrs, kas bija slavens ar saviem kauju varoņ­darbiem, un nostājās blakus mirušajam.

— Kādēļ tu mūs. atstāji, delavaru lepnums? — viņš uz­runāja Unkasu. — Tavs mūžs bija kā saule, kas tikko vēl ceļas pār kokienl, tava slava spožāka par viņas gaismu pusdienā. Vai kāds, kas redzēja tevi kaujā, varēja iedo­māties, ka tu mirsi? Tavas kājas bija kā ērgļa spārni, tava roka smagaka par krītošu priedes zaru, un tava balss līdzi­nājās Manito balsij, kad viņš runā no mākoņiem. Tu, de­lavaru lepnums, kādēļ tu mūs atstāji?

Šim runātājam noteiktā kārtībā sekoja citi, kamēr gan­drīz visi cilts ievērojamākie karavīri vai nu dziesmā, vai atvadu runā bija izteikuši savu cildinājumu mirušajam virsaitim. Atkal iestājās dziļš, sasprindzināts klusums.

Pēc kāda brīža to pārtrauca klusas, dobjas skaņas, it kā tālumā tik tikko dzirdami spēlētu mūzika, bet nebija iespējams saklausīt, no kurienes tās nāk. Taču skaņas plūda un plūda, pieņemdamās spēkā un uzviļņodamas. ar­vien augstāk, līdz varēja jau izšķirt gari stieptus izsau­cienus, kas bieži atkārtojās, un beidzot arī vārdus. Čin­gačguka lūpas bija pavērušās — tēvs dziedāja pēdējo dziesmu savam dēlam. Kaut arī neviens skatiens nepavēr- sās uz viņa pusi, pēc ļaužu paceltajām galvām bija re­dzams, ka viņi klausās sagamora balsī ar tādu uzmanību, kādu līdz šim vienīgi pats Tamenunds bija spējis iemantot. Taču veltīgi viņi sasprindzināja savu dzirdi. Tik tikko pirmie dziesmas vārdi aizskanēja līdz viņu ausīm, kad skaņas atkal kļuva klusākas, ietrīcējās un izdzisa, it kā tās būtu aiznesusi garāmskrejoša vēja pūsma. Sagamora lūpas aizvērās, un viņš apklusa. Delavari saprata, ka viņu draugs nespēj pārvarēt savas neremdināmās ciešanas, un, iedzimtas smalkjūtības vadīti, tagad pievērsa visu uzma­nību svešās jaunavas apbedīšanai.

Viens no vecākajiem virsaišiem deva zīmi meitenēm. Tās uzcēla Koras līķi uz pleciem un nesa projām, iedamas lēniem, mierīgiem soļiem un uzsākdamas jaunu apraudā­šanas dziesmu par godu mirušajai. Gamuts, kas visu laiku bija uzmanīgi vērojis ceremoniju, tagad pieliecās pie pus- nemaņā ieslīgušā tēva un čukstēja:

— Viņas aiznes tava bērna mirstīgās atliekas. Vai mēs neiesim līdz un neparūpēsimies par kristīgu apbedīšanu?

Monro sarāvās. Pametis ātru, satrauktu skatienu visap­kārt, viņš piecēlās un sekoja bēru gājienam. Viņu pava­dīja draugu pulciņš, kuru bēdas bija daudz dziļākas par līdzjūtību. Pat jaunais francūzis devās līdzi procesijai, acīmredzot tik skaistas meitenes pāragrās, skumjās nāves aizkustināts. Tiklīdz pēdējā cilts sieviete bija piebiedroju­sies Koras pavadītājiem, lenapu vīri atkal nostājās ciešā lokā apkārt Unkasam tikpat klusi, svinīgi, un nekustīgi kā iepriekš.

Koras kapa vieta bija izraudzīta nelielā uzkalniņā, kur auga jaunas priedītes, ar saviem zaru vainagiem skumīgi apēnodamas zemi. Te nonākušas, meitenes nolika savu ne­samo. Vanagacs, kas vienīgais zināja indiāņu paražas, delavaru valodā sacīja:

— Manas meitas ir labi darījušas. Baltie ļaudis viņām pateicas.

Apmierinātas par šo uzslavu, meitenes ielika mirušo zārkā, kas bija prasmīgi izgatavots no bērza tāss, un no­laida viņu tumšajā pēdējā mājoklī. Tikpat klusi viņas aiz­bēra kapu un nosedza svaigo zerm ar lapām un ziediem. Tiktāl paveikušas savu skumjo pienākumu, labās meitenes apstājās, acīmredzot nezinādamas, vai viņām pienāktos te vēl ko darīt. Izlūks atkal viņas uzrunāja.

— Manas jaunavas ir diezgan darījušas, — viņš sacīja.

— Bālģīmja garam nevajag ne barības, ne drēbju… Es redzu, — viņš turpināja, palūkodamies uz Dāvidu, kas bija atvēris savu grāmatu, gatavs uzsākt kādu svētu dziesmu,

— ka viens, kam kristiešu tikumi labāk zināmi, grib runāt.

Sievietes kautri nostājās malā, lai tagad pazemīgi un uzmanīgi nolūkotos, kā tālāk noritēs apbedīšanas ceremo­nija, kurā līdz šim viņas pašas bija bijušas galvenās per­sonas. Visu laiku, kamēr Dāvids izlēja savas dievbijīgās jūtas, viņas ne ar žestu, ne skatienu neizrādīja savu iz­brīnu vai nepacietību, bet klausījās tik vērīgi, it kā sa­prastu svešajā' valodā dziedātos vārdus un tie viņas dziļi aizkustinātu.

Tikko redzētais skats bija ļoti saviļņojis dziedāšanas skolotāju, un šoreiz viņš pārspēja pats sevi. Svinīgi klusēdami, klātesošie noklausījās viņa korāli no sākuma līdz beigām.

Bet, kad bija izskanējis pēdējais dziesmas akords, klau­sītāju pulks sakustējās un nedroši skatieni slepus pievēr­sās nelaiķes tēvam. Monro pacēla sirmo galvu un palūko­jās uz sievietēm, kas, bikli klusēdamas, stāvēja ap viņu. Tad, pamājis izlūkam, viņš teica:

— Pasakiet šīm labajām sievietēm, ka sāpju sagrauzts sirmgalvis viņām pateicas

Monro galva atkal noslīga uz krūtīm, un viņu sāka pār­ņemt jauns grūtsirdības uzplūdums, bet šajā brīdī jau iepriekš minētais francūzis viegli pieskārās viņa elkonim. Kad satriektais sirmgalvis jautājoši viņu uzlūkoja, tas no­rādīja uz grupu indiāņu jaunekļu, kas tuvojās ar vieglām, bet cieši nosegtām nestuvēm, un tad izteiksmīgi pacēla roku pret sauli.

— Es jūs saprotu, ser, — Monro māksloti stingrā balsī atbildēja. — Es jūs saprotu. Tā ir debesu griba, un es tai pakļaujos. Kora, mans bērns, ja tēva salauztās sirds lūgšanas spētu atvieglināt tavas gaitas, cik laimīgai tev tagad vajadzētu būtU?* Iesim, džentlmeņi, — viņš pie­bilda, cienīgi palūkodamies apkārt, kaut gan dvēseles mo­kas, kas atspoguļojās viņa grumbotajā sejā, nebija ap­slēpjamas. — Mūsu pienākums šeit ir galā. Dosimies ceļā!