D. F. Kūpers: PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

—.Jā, ej! — iekliedzās Dankens, nododams Alisi kādas indiāņu meitenes rokās. —-.Ej, Magva, ej! Šiem delava­riem ir savi likumi, kas liedz viņiem tevi aizturēt. Bet mani nekas nesaista. Ej ļaunais briesmoni! Ko tu kavējies?

Būtu grūti aprakstīt izteiksmi, ar kādu Magva noklausī­jās šos jaunekļa draudus sekot viņam. Sākumā viņa sejā spēji atplaiksnījās ļauns prieks, bet jau nākamajā mirklī to izdzēsa viltīgs dzedrums.

— Mežā visiem brīvs ceļš,— viņš skopi atbildēja.

Dāsnā Roka var nākt.

— Pagaidiet! — iekliedzās Vanagacs, satverdams Heivardu aiz rokas un ar spēku viņu atturēdams. — Jūs ne­zināt, cik viltīgs ir šis velns, Viņš jūs .ievilinās lamatās, un jūsu nāve …

— Huroni, — viņu pārtrauca Unkass, kas, ievērodams savas tautas stingrās paražas, līdz šim bija tikai no malas uzmanīgi un nopietni vērojis notiekošo. — Huroni, dela­varu taisnīgums nāk no Manito. Paraugies uz sauli! Tā pašreiz spīd caur priežu augšējiem zariem. Tavs ceļš ir īss, un tas ir brīvs. Kad saule pacelsies pār koku galot­nēm, pa tavām pēdām dosies vīri.

— Es dzirdu vārnas ķērcienu! — Magva iesaucās un nicinoši iesmējās. — Nāciet vien! — viņš piebilda, nikni kratīdams roku pret pūli, kas bija lēni pašķīries, atbrīvo­dams viņam ceļu. — Vaiendotus nebaida delavaru bultas un šāvieni. Suņi, truši, zagļi — es spļauju uz jums!

Viņa zaimojošie vārdi izskanēja ļaunu vēstījošā kapa klusumā. Neviena neaizturēts, Magva kopā ar savu pade­vīgo gūstekni devās uz mežu — viņu sargāja nepārkāpja­mais indiāņu viesmīlības likums.

Kamēr vēl ienaidnieks un viņa upuris bija redzami, pū­lis stāvēja nekustīgs, gluži kā sastindzis, bet, tiklīdz huro­nis nozuda skatienam, ļaužu masa spēji saviļņojās neval­dāmā, kaislā niknumā. Unkass palika stāvam uz paaugsti­nājuma, nenovērsdams acu no Koras, kamēr viņas tērps saplūda ar meža lapotni. Tad viņš nokāpa zemē un, klu­sēdams izgājis cauri drūzmai, nozuda tajā pašā būdā, no kuras nesen bija iznācis. Daži nopietnākie un vērīgākie karavīri, kas bija pamanījuši jaunā virsaiša acīs dusmu zibeņus, sekoja viņam. Pēc tam aizveda Tamenundu un Alisi, bet sievietēm un bērniem pavēlēja izklīst. Kādu stundu visa nometne līdzinājās satrauktu bišu spietam, kuras tikai gaida parādāmies savu vadoni, lai dotos viņam līdzi kādā tālā un svarīgā lidojumā.

Beidzot no Unkasa būdas iznāca kāds jauns karavīrs, svinīgā, nosvērtā gaitā piegāja pie mazas priedītes, kas auga klints terases plaisā, noplēsa tai mizu un tad, netei­cis ne vārda, iegāja atpakaļ būdā. Drīz vien pēc viņa pa­rādījās otrs, kas aplauza kociņam visus zarus, atstādams tikai kailo, nomizoto stumbru. Trešais to nokrāsoja ar tumši sarkanām svītrām. Visas šīs pazīmes, kas liecināja par cilts vadoņa kareivīgajiem nodomiem, ārpusē stāvošie vīri uzņēma, drūmi un draudīgi klusēdami. Beidzot atkal parādījās pats mohikānis. Viņš bija izģērbies pilnīgi kail.+ paturot tikai jostu un stilbsargus, un pusi no viņa skaistās sejas klāja baismīgs, melns krāsojums.

Lēnā, cienīgā gaitā Unkass piegāja pie izkrāsotā staba un tūliņ sāka ritmiskām kustībām soļot tam apkārt kā kādā senā dejā, tai pašā laikā uzsākdams savas karadzies- mas mežonīgo, saraustīto melodiju. Dziesmā bija maz vārdu, un tie bieži atkārtojās:

— Manito! Manitol Manito!

Tu esi liels, tu esi labs, tu esi gudrs!

Manito! Manito!

Tu esi taisnīgs!

Debesīs, mākoņos, ak, es redzu

Daudz ēnu — daudz tumšu, daudz sārtu;

Debesīs, ak, es redzu

Daudz mākoņu!

Un mežos un gaisā, ak, es dzirdu

Kliedzienus, kaucienus, vaidus;

Un mežos, ak, es dzirdu

Skaļu kaucienu!

Manito! Manito! Manitol

Es esmu vājš, tu esi stiprs …

Manito! Manito!

Palīdzi man!

Trīs reizes Unkass atkārtoja šo dziesmu un - tikpat reižu dejodams apgāja stabam apkārt.

Pēc pirmā apļa viņam piebiedrojās kāds nopietna iz­skata augsti godāts lenapu virsaitis, dziedādams pats savus vārdus, bet līdzīgā melodijā. Cits pēc cita karavīri pievie­nojās dejai, līdz beidzot ņudzošajā barā, kas griezās ap stabu, bija visi ievērojamākie un cienījamākie cilts locekļi. Tas bija baismīgs skats. Šaušalīgā aurošana dīvainā rīkles balsī padarīja virsaišu niknās, draudīgās sejas vēl bries­mīgākas. Tad Unkass dziļi iecirta stabā savu tomahauku un izgrūda kliedzienu, kuru varētu nosaukt par viņa īpašo kaujas saucienu. Tas nozīmēja, ka viņš uzņēmies galveno vadību nodomātajā karagājienā.

Šis signāls pamodināja visas delavaru snaudošās kais­lības. Kāds simts jaunekļu, kuri līdz šim bija kautrīgi tu­rējušies malā, kā tas viņu gados pieklājās, tagad mežonīgā barā metās pie staba, kas simbolizēja viņu ienaidnieku, un sašķaidīja to skaidu pa skaidai, kamēr no koka pāri palika tikai saknes.

Iecirtis stabā savu tomahauku, Unkass tūlīt izgāja no bara un paraudzījās uz sauli, kas pašreiz cēlās pāri koku galotnēm. Tas nozīmēja, ka pamiers ar Magvu izbeidzies. Kad Unkass ar zīmīgu žestu un attiecīgu kliedzienu to pa­vēstīja, viss uzbudinātais pūlis, spalgi iekaukdamies aiz prieka, pameta savu kara spēli, lai sagatavotos daudz bīs­tamākām kara gaitām īstenībā.

Vienā mirklī nometnes izskats pārmainījās. Karavīri, kas jau bija apbruņojušies un izkrāsojušies, kļuva tik mierīgi, it kā viņiem katra vētraina jūtu izpausme būtu sveša. Turpretī sievietes aši izmetās no būdām, skandinādamas dziesmas, kurās tik dīvaini sajaucās prieks ar žēlabām, ka grūti būtu bijis pateikt, kuras no šīm jūtām ir pārsvarā. Taču neviens nestāvēja dīkā. Daži nesa savas vērtīgākās mantas, daži savus bērnus, citi veda vecos uņ neveselos ģimenes locekļus uz mežu, kas kā spoži zaļš paklājs aiz­stiepās gar kalna sienņ. Turp devās arī Tamenunds — mierīgs un apvaldīts — pēc īsas un laizkustinošas atvadī­šanās no Unkasa, no kura gudrais šķirās tik nelabprāt kā tēvs, kam jāatstāj sen pazaudēts un tikko atgūts dēls. Pa to laiku Dankens bija nogādājis Alisi drošā vietā un tagad uzmeklēja izlūku. Viss jaunekļa izskats rādīja, - ar kādu nepacietību arī viņš gaida priekšā stāvošo cīņu.

Turpretī Vanagacs bija tā pieradis pie iezemiešu kara- dziesmām un gatavošanās kaujai, ka neizrādīja par notie­košo nekādu interesi. Viņš tikai šad un tad paraudzījās uz karavīriem, kas pulcējās ap Unkasu. Redzēdams, ka jaunā virsaiša spēcīgais raksturs iekvēlinājis katra karotāja sirdi un tie visi ir gatavi doties viņam līdz, izlūks jutās apmie­rināts. Pēc tam viņš aizsūtīja kādu indiāņu zēnu pēc «briežu nāves» un Unkasa šautenes, kuras viņi, šurp nā­kot, bija paslēpuši mežā delavaru nometnes tuvumā, lai gadījumā, ja paši tiktu sagūstīti, ieročus nepiemeklētu tāds pats liktenis. Izraudzīdams cilvēku, kas uzmeklētu viņa slaveno šauteni, izlūks rīkojās ar savu parasto pie­sardzību. Viņš zināja, ka Magva nebija šurp atnācis viens pats, un zināja arī to,' ka huroņu spiegi gar visu mežmalu uzmanīgi seko katrai savu jauno ienaidnieku kustībai. Tā­dēļ, ja viņš pats būtu mēģinājis doties uz mežu, tas varētu beigties visai liktenīgi, labāk neklātos arī kādam delavaru karavīram, bet zēnam varēja draudēt briesmas tikai tad, ja viņa nolūks tiktu atklāts. Kad pienāca Heivards, izlūks aukstasinīgi gaidīja, kā izdosies šis pasākums.

Pilns lepnuma par tik lielu uzticību un jauneklīgas god­kārības un cerību spārnots, zēns devās pāri klajumam it kā bez kāda sevišķa nolūka un iegāja mežā netālu no tās vietas, kur bija paslēptas šautenes. Bet, tiklīdz tā melnīg­snējo stāvu aizsedza krūmu lapotne, viņš nogūlās un sāka līst kā čūska uz kārotā dārguma pusi. Laimīgi to sasnie­dzis, jau nākamajā mirklī viņš, turēdams katrā rokā pa šautenei, aši. kā bulta drāzās pāri šaurajam klajumam, kas šķīra klints terasi, uz kuras atradās delavaru ciems, no meža. Viņš jau bija sasniedzis klints pamatni un neticami veikli rāpās augšup pa tās izciļņiem, kad no meža puses atskanēja šāviens, apliecinot, cik pareizs bijis izlūka sprie­dums. Zēns atbildēja šāvienam ar klusu, bet nicinošu iekliegšanos, un tūlīt pat no citas meža puses nospindza otra viņam tēmēta lode. Nākamajā mirklī zēns jau parādī­jās virs klints un, triumfējoši pacēlis gaisā atnestās šau­tenes, ar uzvarētāja lepnumu devās pie slavenā mednieka, kas bija viņu pagodinājis ar tik svarīgu uzdevumu.