D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Šai grūtajā kaujas brīdī Vanagacs pamanījās nostāties aiz tā paša koka, aiz kura slēpās Heivards. Lielākā daļa viņa vīru atradās sauciena attālumā mazliet pa labi un visu laiku nepārtraukti, bet veltīgi apšaudīja paslēpušos ienaidniekus.

— Jūs esat jauns cilvēks, major, — izlūks teica, no­laizdams «briežu nāves» laidi zemē un atbalstīdamies pret stobru, — un kādreiz nākotnē jums varbūt būs lemts vadīt armiju pret šiem nolādētajiem mingiem. Redziet, galve­nais te ir droša roka, asa acs un laba paslēptuve. Nu, ja jums te būtu karaliskās armijas nodaļa, ko jūs" viņiem liktu šādā gadījumā darīt?

— Durklis atbrīvotu ceļu.

— Jā, jūsu vārdos skan baltā cilvēka spriedums. Bet šajā mūžamežā, komandierim jājautā sev, cik dzīvību viņš var ziedot.

— Šo jautājumu mēs varētu labāk pārrunāt kādu citu reizi, — Heivards sacīja. — Vai mēs neiesim uzbrukumā?

— Es neredzu tur nekā aplama, ja cilvēks savu atelpas brīdi pavada lietderīgās pārdomās, — izlūks atteica. — Bet, kas attiecas uz uzbrukumu, —- man tas diez kā nepatīk, jo tad parasti jāzaudē pāris skalpu par neko. Un tomēr, — viņš piebilda, pieliekdams galvu un ieklausīdamies tālajos kaujas trokšņos, — ja mēs gribam Unkasam palīdzēt, tad jātiek galā ar šiem neliešiem.

Spēji un apņēmīgi pagriezies, izlūks kaut ko skaļi uz­sauca indiāņiem viņu valodā. Uz šiem vārdiem karavīri atbildēja ar kliedzienu, un pēc dotā signāla visi veikli apmetās apkārt katrs savam kokam. Huroņi, ieraugot vienā mirkli acu priekšā pavīdam tik daudz tumšu stāvu, izšāva, taču steigā nevienam netrāpīja. Bez kavēšanās de­lavari slaidiem lēcieniem īrietās uz meža pusi gluži kā panteras, kas uzbrūk laupījumam. Visiem pa priekšu skrēja Vanagacs, vicinādams rokā briesmīgo šauteni un aizraudams pārējos ar savu piemēru. Daži vecākie un gudrākie huroņi, kā jau izlūks baidījās, bija aptvēruši pretinieka kaujas viltību — tīšām izsaukt pārsteidzīgu uguni -— un tikai tagad notēmēja un izšāva. Viņu lodes nogalināja trīs priekšējos karavīrus. Taču zaudējums ne­spēja mazināt trieciena sparu. Kā viesulis delavari iebruka biezoknī, kur slēpās huroņi, un jebkurš pretošanās mēģi­nājums bija veltīgs.

Tuvcīņa ilga tikai īsu brīdi. Tad huroņi steigšus atkā­pās uz biezokņa pretējo malu, kur arī palika, un sāka pretoties ar izmisīgu neatlaidību. Sai kritiskajā momentā, kad uzvaras izredzes delavariem atkal kļuva nedrošas, huroņiem aizmugurē norībēja šāviens un no bebru mītņu puses, kas atradās klajumā viņpus biezokņa, spindzēdama atlidoja lode, kam sekoja skaļš un šausminošs kaujas kliedziens.

— Tur runā sagamors! — iesaucās Vanagacs un atbil­dēja kliedzienam ar savu vareno balsi. — Tagad tie ir starp mums kā spīlēs!

Šis šāviens satrieca huroņus kā zibens spēriens. Negai­dītais uzbrukums no aizmugures laupīja viņiem drosmi, un, nedomādami vairs ne par ko citu, karavīri visi barā metās bēgt pāri klajumam. Daudzus nogalināja vajājošo delavaru lodes un sitieni.

Mēs neapstāsimies, lai sīkāk aprakstītu izlūka un Čin­gačguka sastapšanos vai vēl aizkustinošāko Dankena un Monro atkalredzēšanos. Satikušies draugi dažos vārdos ātrumā pastāstīja, kā katram gājis, un tad Vanagacs, no­rādīdams savas nodaļas vīriem uz sagamoru, nodeva gal­veno vadību mohikāņu virsaitim. Cingačguks uzņēmās šo pienākumu ar pieredzējuša karotāja nopietnību un cieņu. Viņš aizveda nodaļu atpakaļ cauri biezoknim uz līdzenu

noriņu, kurā bija pietiekami daudz koku, lai viņi varētu paslēpties, un šeit deva pavēli apstāties. Tālāk uz priekšu sākās diezgan stāva nogāze, un lejā jūdzēm tālu aizstiepās šaura, ar mežu aizaugusi grava. Šai biezajā, tumšajā mežā Unkass vēl cīnījās ar huroņu galvenajiem spēkiem.

Mohikānis un viņa draugi piegāja pie kraujas malas un ar ievingrinātu ausi ieklausījās kaujas trokšņos. Daži putni, aizbiedēti no savām vientuļajām ligzdām, laidelējās pār gravas lapoto ieplaku, un šur tur pāri kokiem pacēlās viegli dūmu mākonīši, rādīdami, ka tajās vietās cīņa rit sevišķi sīvi.

— Kauja tuvojas nogāzei, — Dankens teica, norādīdams uz to pusi, kur. atskanēja jauna šāvienu zalve. — Mēs esam tieši pretī un no šejienes nevaram neko lielu palīdzēt.

— Huroņi nogriezīsies aizā, kur mežs ir biezāks, — izlūks sacīja, — un tad mēs būsim viņiem flangā. Ej, sa- gamor, tu tikko pagūsi laika izkliegt kaujas saucienu un aizvest turp savus karavīrus. Es palikšu šeit. Mohikāni, tu mani pazīsti: neviens huronis netiks pāji kalnam tavā aiz­mugurē bez «briežu nāves» ziņas.

Indiāņu virsaitis vēl kādu mirkli uzkavējās, vērodams kauju, kas tagad strauji virzījās augšup pa nogāzi. Tā bija droša zīme, ka dc!avari gūst virsroku. Taču viņš negāja projām līdz pat tam brīdim, kamēr kā draugu, tā ienaid­nieku tuvumu atcādināja delavaru lodes, kas pakšķēda­mas sāka krist uz sausām lapām klātās zemes gluži kā krusas graudi, kcs vēstī negaisu. Vanagacs un viņa trīs biedri atkāpās dažus soļus un, paslēpušies aiz kokiem, nogaidīja kauja': iznākumu.

Drīz vien šāvieni vairs neatbaisojās tik skanīgi kā mežā un izklausījās, ka apšaudīšanās notiek jau klajākā vietā. Tad šur un tur parādījās pa karavīram, kas bēga uz meža malu, bet klajuma priekšā apstājās, it kā atjēgušies, ka te ir pēdējā vieta, kur vēl iespējams pretoties. Šiem drīz vien pievienojās citi, līdz beidzot melnīgsnējie stāvi izveidoja garu ķēdi, kas ar izmisīgu neatlaidību vēl turējās koku aizsegā. Heivards sāka izrādīt nepacietību un bažīgi palū­kojās uz Cingačguka pusi. Virsaitis bija apsēdies uz klints un vēroja notiekošo ar tādu mieru, it kā viņa vienīgais uzdevums būtu sekot kaujas norisei.

— Ir pienācis laiks delavaram sist ienaidnieku! — Heivārds sacīja.

— Nē, vēl ne! — izlūks atbildēja. — Kad delavars jutīs savus draugus tuvumā, viņš tiem darīs zināmu, ka ir šeit. Re, re! Šie nelieši sadrūzmējas tai priežu pudurī kā bites pēc spietošanas. Jā, nudien, jebkura indiāņu sieva varētu ielaist lodi šā mingu pūļa vidū!

Šajā mirklī atskanēja kaujas kliedziens un kāds ducis huroņu nogāzās no Čingačguka un viņa vīru raidītās zal­ves. Kā atbilde uz to no meža puses atskanēja īpatnējais Unkasa kaujas sauciens, un gaisu pāršķēla tik skaļš kau­ciens, it kā tas nāktu no tūkstoš rīklēm reizē. Huroņi pār­bijās, viņu ķēde vidū pārtrūka, un caur šo pārrāvumu no meža iznāca Unkass, vezdams aiz sevis kādus simt kara­vīrus.

Jaunais virsaitis pamāja pa labi un pa kreisi, dodams zīmi saviem karavīriem vajāt ienaidnieku abos virzienos. Sakautie huroņi atkal meklēja patvērumu mežā, kur vi­ņiem uz pēdām sekoja uzvaru izcīnījušie lenapu karavīri. Jau pēc brītiņa troksnis attālinājās uz dažādām pusēm un, kļūdams arvien neskaidrāks, pamazām saplūda ar meža šalkoņu. Taču viens mazs bariņš huroņu, kam pašlepnums nebija ļāvis meklēt glābiņu mežā, tagad sadrūmuši lēnām atkāpās augšup pā krauju, kuru tikko bija atstājis Cingač­guks ar savu nodaļu. To vidū tūlīt dūrās acīs Magva ar savu nikno, ļauno seju un augstprātīgo, valdonīgo izturē­šanos.

Gribēdams ātrāk sakaut ienaidnieku, Unkass bija aizsū­tījis gandrīz visus savus karavīrus vajāt bēgošos huroņus, bet, ieraugot Viltīgo Lapsu, viņš aizmirsa katru piesar­dzību. Ar savu kaujas kliedzienu atsaucis atpakaļ kādus sešus septiņus delavarus, viņš metās virsū Magvas nodaļai, nebēdādams par spēku nevienlīdzību.