D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Tajā rītā, kad Magva pie bebru dīķa ieveda mežā savu kluso karavīru pulciņu, delavaru ciemā jau ap saullēkta laiku valdīja dzīva rosība, it kā parastie priekšpusdienas darbi ritētu pilnā sparā. Sievietes skraidelēja no būdas uz būdu, dažas gatavoja rīta maltīti, taču tikai nedaudzām visas domas bija pie ikdienišķajiem mājas darbiem — lielākā daļa no viņām bieži apstājās, lai steidzīgi sačukstētos ar draudzenēm. Karavīri stāvēja bariņos domīgi un neru­nīgi. Ja arī kāds pateica dažus vārdus, tad bija jūtams, ka tie ir labi pārdomāti. Pie būdām visur bija redzami medību piederumi, taču neviens negrasījās doties prom. Šur tur kāds karavīrs pārbaudīja savu ieroci. Laiku pa lai­kam visu acis pievērsās lielajai, klusajai būdai ciema vidū, it kā tur atrastos viņu kopīgo pārdomu cēlonis.

Piepeši ciema teritorijas vistālākajā malā, kur izbeidzās kalna līdzenums, parādījās kāds vīrs. Viņš bija bez iero­čiem, un viņa sejai uztriepto karakrāsu nolūks bija notu­šēt, nevis pastiprināt jau tā bargo vaibstu skarbumu. Uz­kāpis kraujā, viņš apstājās un sveicināja delavarus ar draudzīgu žestu, paceldams roku pret debesīm un tad iz­teiksmīgi piespiezdams to pie krūtīm. Ciema iedzīvotāji atbildēja uz viņa sveicienu un laipni aicināja nākt tuvāk. Šādas uzņemšanas iedrošināts, melnīgsnējais vīrs atstāja dabiskās klinšu terases malu, kur uz mirkli viņa tumšais siluets bija asi iezīmējies pret sārtajām rīta debesīm, un cienīgā gaitā devās uz ciema vidu. Viņam tuvojoties, bija dzirdama vienīgi vieglo sudraba kareklīšu žvadzēšana, kuri bagātīgi rotaja viņa rokas un kaklu, un mazo zvārgu­līšu šķindoņa pie briežādas mokasīniem. Iedams garām vīriešiem, viņš visus laipni sveicināja, bet sievietēm ne­pievērsa nekādas uzmanības. Pienācis pie karavīru pulr ciņa, pēc kuru lepnās izturēšanās bija skaidri redzams, ka tie ir cilts ievērojamākie virsaiši, svešinieks apstājās, un tagad delavari šajā spēcīgajā, staltajā vīrā pazina huroņu virsaiti Viltīgo Lapsu.

Viņu sagaidīja klusējot, nopietni un piesardzīgi. Priekšā stāvošie karavīri pakāpās sānis, atbrīvodami ceļu labāka­jam delavaru oratoram, kas prata visas ziemeļu cilšu va­lodas.

— Lai sveicināts gudrais huronis! — delavars makuasu valodā sacīja. — Viņš ir atnācis, lai ēstu sakotašu [15] kopā ar saviem brāļiem — ezeru delavariem.

— Viņš ir atnācis, — atkārtoja Magva, noliekdams galvu tik cienīgi kā austrumzemju princis.

Izstiepis roku, virsaitis satvēra huroni aiz plaukstas locī­tavas, un viņi vēlreiz apmainījās ar draudzīgiem sveicie­niem. Tad delavars uzaicināja viesi ienākt viņa būdā un piedalīties rīta maltītē. Ielūgums tika pieņemts, un abi karavīri trīs vai četru vecāko vīru pavadībā rāmā gaitā devās projām, atstādami pārējos cilts locekļus mokošā

neziņā par tik neparasta apciemojuma iemesliem, taču ne­viens vārds, ne žests nenodeva viņu nepacietīgo ziņkāri.

Nelielās, vienkāršās maltītes laikā sarunās tika ievērota vislielākā piesardzība. Vienīgais temats bija Magvas pie­dzīvojumi nesenajās medībās, kaut gan visi klātesošie skaidri zināja, ka šis apciemojums ir saistīts ar kādu sle­penu nolūku, kas var būt visai nozīmīgs delavariem.

Kad visi bija apmierinājuši savu ēstgribu, sievietes no­vāca koka paplātes un ķirbju krūkas un abas puses sāka gatavoties sacensties atjautībā un viltībā.

— Vai mans lielais Kanādas tēvs atkal pievērsis savu vaigu huroņu bērniem? — delavaru virsaitis jautāja.

— Vai tad kādreiz tas ir bijis citādāk? — Magva atjau­tāja. •— Viņš manu tautu sauc par «vismīļoto».

Kaut gan delavars zināja, ka tā nav taisnība, viņš it kā piekrizdams pamāja ar galvu un turpināja: — Jūsu jauno vīru tomahauki ir bijuši ļoti sarkani!

— Tiesa, bet tagad tie ir spoži un neasi, jo ingizi ir beigti un delavari mūsu kaimiņi.

Virsaitis uzņēma šo samierinošo glaimu ar atzinīgu žestu, bet nekā neatbildēja. Tad Magva, it kā kaut ko at­cerējies, dzirdot pieminam neseno asinsizliešanu, jautāja:

— Vai mana gūstekne nesagādā raizes maniem brāļiem?

— Mums viņa ir tīkams viesis.

— Ceļš starp huroņiem un delavariem ir īss un brīvi ejams. Ja viņa sagādā raizes manam brālim, lai viņš sūta to pie manām sievām.

— Mums viņa ir tīkams viesis, — delavaru virsaitis at­bildēja, vēl vairāk uzsvērdams savus vārdus.

Labu brīdi Magva klusēja, nekā neizrādīdams savu ne­apmierinātību par to, ka viņa pirmais mēģinājums atdabūt Koru ticis noraidīts.

— Vai mani vīri atstāj delavariem diezgan vietas medī­bām kalnos? -— viņš beidzot turpināja.

-— Lenapi paši ir kungi pār saviem kalniem, — skanēja mazliet augstprātīga atbilde.

— Tas ir labi. Taisnīgums ir sarkanādaino tikums! Kā­dēļ gan viņiem jāspodrina tomahauki un jātrin dunči ci­tam pret citu? Vai tad šeit nav diezgan bālģīmju?

Magva mazliet nogaidīja, ļaudams saviem vārdiem no­mierinoši iedarboties uz delavariem, un tad turpināja: — Vai mežos nav redzēti sveši mokasīni? Vai mani brāļi nav manījuši balto vīru pēdas?

— Lai mans Kanādas tēvs nāk, — delavaru virsaitis izvairīgi atbildēja. — Viņa bērni to labprāt sagaidīs.

— Ja lielais virsaitis nāks, viņš to darīs tālab, lai iz­smēķētu pīpi kopā ar indiāņiem viņu vigvamos. Arī hu­roņi saka: lai viņš ir sveicināts! Bet ingiziem ir garas ro­kas un kājas, kas nepazīst noguruma. Maniem vīriem sap­ņos rādījies, ka viņi uzgājuši ingizu pēdas delavaru ciema tuvumā.

— Viņi nepārsteigs lenapus guļošus.

— Tas ir labi. Karavīrs, kam acis vaļā, var ieraudzīt savu ienaidnieku, — Magva sacīja un, saprazdams, ka ne­spēs nekā izvilkt no piesardzīgā delavara, atkal novirzīja sarunu uz citu pusi: — Es atnesu savam brālim dāvanas.

Tā pavēstījis savus nesavtīgos nolūkus, viltīgais virsai­tis piecēlās un svinīgi izlika saimnieku priekšā acis žilbi­nošas dāvanas. Tur bija galvenokārt mazvērtīgas rotas­lietas, ko huroņi bija nolaupījuši pie Viljama Henrija forta noslepkavotajām sievietēm. Sadalot šos nieciņus, vil­tīgais Magva rīkojās tikpat gudri, kā tos izvēloties. Ar vērtīgākajiem viņš apveltīja divus viscienījamākos kara­vīrus, bet, apdāvinādams pārējos, katram pateica tik pie­mērotu un tīkamu komplimentu, ka nevienam nebija pa­mata justies neapmierinātam.

Šis labi izdomātais un veiklais Magvas gājiens tūlīt pa­rādīja savu iedarbību. Nopietno svinīgumu delavaru sejās nomainīja sirsnīgāka izteiksme, un pats namatēvs, kādu brīdi ar īpašu gandarījumu aplūkojis savu bagātīgo gu­vumu, jūsmīgi iesaucās:

— Mans brālis ir gudrs virsaitis! Mēs priecājamies par viņa ierašanos!

— Huroņi mīl savus draugus delavarus, — Magva at­bildēja. — Un kāpēc gan lai viņi to nedarītu? Delavarus nokrāsojusi tā pati saule, un viņu taisnīgie vīri pēc nāves medīs tajos pašos medību laukos, kur huroņi. Sarkanādai- najiem jābūt draugiem un vaļējām acīm jāraugās uz bal­tajiem. Vai mans brālis nav manījis mežā viņu spiegus?

Delavars, kura vārds angliski nozīmēja «Cietā Sirds», aizmirsa savu nelokāmību. Viņa s^ja manāmi atmaiga, un tagad viņš atbildēja jau noteiktāk:

— Manas nometnes tuvumā bija sveši mokasīni. To pē­das izbeidzās pie manām būdām.

— Vai mans brālis aiztrieca šos suņus? — Magva jau­tāja.

— To neklājas darīt. Lenapa bērni arvien laipni uzņem svešinieku.