D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Vai jūs esat ļoti gļēvulīgs? — izlūks stingri noprasīja Dāvidam, gribēdams apsvērt visus apstākļus, pirms deva tālākus norādījumus.

— Mans amats ir miermīlīgs, un manā raksturā — kā es pazemīgi ceru — ir liela sliecība uz žēlsirdību un mīles­tību, — Dāvids atbildēja, mazliet aizskarts par tik tiešu uzbrukumu viņa vīrieša cieņai. — Bet neviens nevar teikt, ka es kādreiz, pat visspaidīgākājos apstākļos, būtu aiz­mirsis savu ticību tam kungam.

— Vislielākās briesmas jums draudēs tajā brīdī, kad mežoņi atklās, ka ir piekrāpti. Ja jums tūlīt neiedauzīs pauri, tad vienīgi tāpēc, ka viņi jūs uzskata par plānprā­tiņu, un tādā gadījumā jūs varēsiet būt drošs, ka mirsiet

pats savā gultā. Ja jūs paliksiet te, tad vajadzēs apsēsties šeit ēnā un tēlot Unkasu, kamēr viltīgie indiāņi atklās blēdību un, kā jau es teicu, pienāks jūsu pārbaudījuma brīdis. Tātad izvēlieties — bēgt vai palikt šeit!

— Tieši tā! — Dāvids apņēmīgi noteica. — Es palikšu šeit delavara vietā. Drosmīgi un augstsirdīgi viņš ir cīnī­jies manis labad. Es esmu gatavs darīt šo un vēl vairāk viņa dēļ.

— Jūs runājat kā vīrs. Nolieciet galvu un pievelciet kājas — tās ar savu garumu var pārāk ātri atklāt patie­sību. Klusējiet, cijk vien ilgi iespējams. Bet, kad sāksiet runāt, tad būtu prātīgāk uzreiz laist vaļā vienu no saviem meldiņiem — tas indiāņiem atgādinās, ka jūs neesat gluži par pilnu ņemams. Ja nu tomēr viņi jūs noskalpētu — kaut gan es esmu cieši pārliecināts, ka to viņi nedarīs, — tad paļaujieties uz mums: mēs ar Unkasu šo ļaundarību neaizmirsīsim, bet atriebsim, kā īstiem karavīriem un uz­ticamiem draugiem pienākas.

— Pag! — Dāvids ieteicās, saprazdams, ka tie ir atvadu vārdi un viņi taisās aiziet. Es esmu necienīgs un paze­mīgs tā sekotājs, kurš nemācīja briesmīgo atriebības likumu. Tādēļ, ja man nāktos krist, neupurējiet nevienu maniem pīšļiem, bet labāk piedodiet maniem slepkavām. Un, ja jūs viņus vispār pieminēsiet, tad lai tas būtu lūg­šanās par viņu gara apgaismošanu un mūžīgo svētlaimību.

Izlūks sastomījās un kļuva domīgs,

— Šāds uzskats, — viņš teica, ir svešs mežu liku­mam, taču skaists un cēls, ja tā padomā. — Smagi no­pūzdamies, viņš piebiļOia: —? Dievs lai jūs sargā, mans draugs! Man liekas, ķa jūsu ceļš nav pārāk nepareizs, ja tQ s l ; etu pienācīgi apsver un patur acīs mūžīgo dzīvošanu.

To teikdams, izlūks atgriezās un sirsnīgi paspieda Dāvi­dam roku. Pēc šā draudzības pierādījuma viņš nekavējo­ties izgāja no būdas, jaunā lāča tēlotāja pavadīts.

Tiklīdz Vanagacs pamanīja, ka huroņi viņus novēro, viņi izslēja savu garo augumu tikpat stīvi kā Dāvids, iz­stiepa roku, it kā takti rādīdams, un uzsāka kaut ko līdzīgu dziedāšanai. Par laimi, viņam bija darīšana ar ausīm, kas maz ko saprata no jauku skaņu melodijām, tādēļ šis pārdrošais pasākums varēja izdoties. Viņiem bija jāiet bīstami tuvu garām drūmajai mežoņu grupiņai. Tu­vojoties tai, izlūka balrs kļuva arvien skaļāka. Kad viņi ija jau pavisam klāt, huronis, kas prata angliski, izstiepa roku un apstādināja par dziedoni pārģērbušos mežinieku.

— Vai delavaru suns ir nobijies? — viņš jautāja, pa­liekdamies uz priekšu un cenzdamies pustumsā saskatīt otra sejas izteiksmi. — Vai huroņi dzirdēs viņa vaidus?

No zvēra mutes atskanēja tik nikns un nemākslots rū­ciens, ka jaunais indiānis nolaida roku un atlēca sānis, it kā izbijies, vai tikai viņa priekšā patiešām nav īsts lācis. Vanagacs, kas visu laiku bija bažījies, ka viņa balss viltīgajiem ienaidniekiem varētu likties aizdomīga, bija priecīgs par šo Unkasa iejaukšanos un atkal laida vaļā tik varenu muzikālu priekšnesumu, kas izsmalcinātākā publikā varbūt tiktu nosaukts par «kaķu koncertu». Taču viņa pašreizējo klausītāju vidū šī nemākulīgā dziedāšana tikai pastiprināja bijību, kādu indiāņi vienmēr jūt pret tiem, kurus uzskata par garā vājiem. Pulciņā stāvošie hu­roņi visi uzreiz atkāpās, lai dotu ceļu — kā viņi do­māja — burvim un tā iedvesmas pārņemtajam palīgam.

Unkasam un izlūkam vajadzēja ne mazums aukstasinī­bas, lai aizsoļotu garām būdām tādā pašā cienīgā un cēlā gaitā kā iepriekš, jo sevišķi vēl kopš tā brīža, kad viņi pamanīja, ka ziņkāre sargos ņēmusi virsroku pār bailēm un tie dodas uz gūstekņa cietumu, lai savām acīm redzētu buršanas iedarbību. Dāvida vismazākā neapdomīga vai nepacietīga kustība varēja viņus nodot, tādēļ nedrīkstēja zaudēt ne mirkli, kamēr izlūka viltība vēl nebija atklāta. Izdzirdējuši skaļo dziedāšanu, tuvējo būdu durvīs parādī­jās daudzi ziņkārīgie; pāris reižu, māņticības vai piesar­dzības mudināts, viņu ceļu šķērsoja kāds drūma izskata karavīrs. Tomēr neviens viņus neaizturēja — nakts tumsa un bezbailīgā rīcība bija viņu labākie'palīgi.

Bēgļi jau bija izgājuši cauri ciemam un ātri tuvojās mežam, kad no būdas, kurā nesen vēl bija ieslodzīts Un­kass, atskanēja skaļš un gari stiepts kliedziens. .Mohikā­nis sarāvās.

— Pag! — teica izlūks, satverdams draugu pie pleca. — Lai viņi nokaucas vēlreiz! Šis bija tikai pārsteiguma kliedziens.

Tikko viņš to bija pateicis, tūlīt atskanēja neskaitāmi kliedzieni jau būdas ārpusē, atbalsodamies pāri visam ciemam. Unkass nometa lāčādu. Vanagacs viegli uzsita viņam uz pleca un aizslīdēja uz priekšu.

— Lai šie velni tagad dzen mums pēdas! — izlūks sa­cīja, izvilkdams no kāda krūma divas šautenes un visu šaušanai nepieciešamo. Pavicinādams gaisā «briežu nāvi», viņš otru ieroci pasniedza Unkasam: — Vismaz divi no viņiem tad dabūs savu galu. *

Zemu nolaiduši šautenes kā mednieki, kas gatavi kuru katru mirkli izšaut, viņi traucās uz priekšu un drīz vien pazuda meža drūmajā tumsā.

Huroņi, kas bija palikuši Unkasa cietuma tuvumā, ne­varēja apvaldīt savu nepacietību, un, kā jau redzējām, tā pārspēja viņu bailes no burvja elpas. Drebošām sirdīm viņi uzmanīgi piezagās pie kādas spraugas, pa kuru spī­dēja blāva uguns gaisma. Dažus mirkļus viņi noturēja Dāvidu par gūstekni, bet tad notika tieši tas, ko Vanagacs bija paredzējis. Noguris turēt savas garās kājas tik cieši pievilktas, dziedonis pamazām ļāva tām izstiepties un ar vienu kroplīgo pēdu aizskāra un pagrūda dziestošā uguns­kura ogles. Sākumā huroņi domāja, ka burvības spēks tā izķēmojis delavaru. Bet, kad Dāvids, nezinādams, ka tiek novērots, pagrieza galvu un kļuva redzama viņa vientie­sīgā, labsirdīgā seja, tad pat mežoņi, lai būtu cik lētticīgi būdami, vairs nešaubījās. Viņi visi reizē iedrāzās būdā un, bez jebkādām ceremonijām sagrābuši savu gūstekni, tūlīt atklāja, ka ir piemānīti. Tad arī atskanēja pirmais kliedziens, ko dzirdēja bēgļi. Bet Dāvids, palikdams ne­lokāms savā apņēmībā segt draugu izbēgšanu, domāja, ka pienākusi viņa pēdējā stundiņa. Tā kā viņam vairs nebija ne grāmatas, ne stabules, tad nācās paļauties uz atmiņu, kas šādās lietās viņu reti kad pievīla. Skaļā balsī viņš visai izjusti nodziedāja pirmo pantu no kādas bēru dzies­mas, tā cenzdamies nolīdzināt sev ceļu uz viņpasauli. Tas indiāņiem īstā laikā atgādināja viņa plānprātību, un, iz­skrējuši ārā, tie uzmodināja visu ciemu.

Tikko atskanēja trauksmi vēstījošie kliedzieni, kādi divr simt vīri jau bija kājās, gatavi doties kaujā vai dzīties pakaļ ienaidniekam. Ziņa par Unkasa izbēgšanu ātri iz­platījās, un visi cilts locekļi sapulcējās pie apspriežu bū­das, nepacietīgi gaidīdami virsaišu rīkojumus. Šādā ārkār­tējā gadījumā, kas prasīja gudru rīcību, varēja ļoti noderēt viltīgā Magvas padoms. Daudzkārt dzirdēja pieminam viņa vārdu, un visi jautājoši raudzījās apkārt, brīnīda­mies, tāpēc viņš nenāk. Tad uz Magvas būdu aizsūtīja ziņnešus ar pavēli tūlīt ierasties.