D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Viltīgā Lapsā ir dižens virsaitis, — indiānis sacīja. — Viņi ies un atvedīs savus jaunekļus, lai tie paskatās, cik bezbailīgi bālģīmis spēj smieties par mocībām.

To pateicis, Magva apgriezās un devās uz eju, pa kuru bija ienācis Dankens, bet pēkšņi draudīgs rūciens lika viņam apstāties. Durvīs parādījās lācis. Attupies uz pakaļ­kājām, tas, kā parasti, nemierīgi klanījās no vienas puses uz otru. Kādu brītiņu Magva to uzmanīgi aplūkoja. Pa­zinis burvja labi zināmo ietērpu un būdams brīvs no savas cilts tumsonīgās māņticības, viņš ar vēsu nievājumu sejā gribēja paiet tam garām. Bet atkal viņu apstādināja vēl skaļāks un draudīgāks rūciens. Tad, it kā" nolēmis izbeigt šo jokošanos, Magva apņēmīgi devās uz priekšu. Lācis lēni atkāpās līdz durvīm un, saslējies pakaļkājās, sāka nikni kuļāt ķetnas pa gaisu.

— Muļķi! — virsaitis huroņu valodā izsaucās. — Ej spēlējies ar bērniem un sievām!

Viņš vēlreiz mēģināja paiet garām zvēram, kuru turēja par burvi, neuzskatīdams par vajadzīgu pat izskata pēc padraudēt tam ar savu dunci vai tomahauku, kas karājās pie jostas. Piepeši zvērs izstiepa rokas, pareizāk sakot — 1 ķetnas, un ieslēdza viņu tādā apkampienā, kas spēka ziņā varētu sacensties ar īstu lāča apkampienu. Ar aizturētu elpu Heivards bija vērojis notiekošo. Redzēdams, ka iz­lūks ar dzelžainu spēku piespiedis ienaidniekam abam ro­kas gar sāniem, viņš paķēra briežādas siksnu,_ar ko bija pārsiets kāds sainis, un metās draugam palīgā. Ātrāk, nekā mēs spētu to aprakstīt, Magvas rokās un kājas desmit kārtām apvija siksnas loki. Kad bīstamais huronis bija pienācīgi sasiets, izlūks palaida viņu vaļā un Heivards no­guldīja savu pilnīgi bezpalīdzīgo ienaidnieku uz muguras.

Magva bija nikni pretojies šim pēkšņajam uzbruku­mam, kamēr pārliecinājās, ka pretinieks ir daudz stiprāks par viņu, taču visu laiku nebija izdevis ne skaņas. Bet, kad Vanagacs, gribēdams īsi un skaidri atklāt savas rīcības iemeslus, atbīdīja zvēra galvu un huroņa acu priekšā parādījās viņa skarbā, nopietnā seja, tas zaudēja savu aukstasinību un izgrūda parasto:

— Ha!

— Ahā! Tu esi atguvis valodu, — mierīgi teica uzvarē­tājs. — Nu, lai tu ar to mūs neiegrūstu postā, man nāksies aizbāzt tev muti.

Nekavējoties padarījis arī šajā ziņā ienaidnieku pilnīgi nekaitīgu, izlūks jautāja:

— Pa kurieni šis velns ienāca? Kopš jūs mani atstājāt, man nepagāja garām neviena dzīva dvēsele.

Dankens norādīja uz durvīm, pa kurām Magva bija ienācis.

— Nu, tad paskūbiniet jaunavu, — viņa draugs sacīja, — Mums steigšus jātiek laukā pa otru izeju un jādodas uz mežu.

— Tas nav iespējams! — Dankens iesaucās. — No pār­ciestajām bailēm viņa ir zaudējusi spēkus. Alise! Mana dārgā, mana vienīgā Alise, piecelieties — nu ir laiks bēgt! Veltīgi! Viņā dzird, bet nespēj paiet. Ejiet, mans cēlais, krietnais draugs! Glābieties un atstājiet mani manam lik­tenim!

— Katrai takai ir gals, un katra nelaime kaut ko iemāca! — izlūks atbildēja.*— Lūk, ietiniet viņu šajās in­diāņu drēbēs. Paslēpiet pilnīgi viņas mazo augumiņu. Nē, šai kājai nav otras līdzīgas mūsu mežos, tā viņu nodos. Nosedziet pilnīgi visu. Un tegad ņemiet viņu uz rokām un sekojiet man!

Dankens steidzīgi vien paklausīja, un, kad izlūks beidza runāt, viņš jau pacēla Alises vieglo augumu uz rokām un sekoja biedram pa pēdām. Slimā sieviete vēl arvien gulēja priekštelpā viena pati, viņi pagāja tai garām un ātri devās uz priekšu pa dabas izveidoto galeriju uz alas izeju. Kad viņi pienāca pie mazajām mizas durvīm, klusa murminā­šana ārpusē liecināja, ka tur sapulcējušies slimnieces draugi un tuvinieki, pacietīgi gaidot uzaicinājumu ieiet pie viņas.

— Ja es atdarīšu muti un sākšu runāt, — Vanagacs čukstēja, — pec manas angļu valodas šie nelieši sapratīs, ka viņu vidū ir ienaidnieks. Jums, major, jārunā ar viņiem savā mēlē. Sakiet, ka mēs ļauno-garu ieslodzījām alā un tagad nesam slimo sievieti uz mežu, lai uzmeklētu spēci­nošas saknes. Laidiet darbā visu savu viltību!

Durvis mazliet pavērās, it kā kāds no ārpuses klausītos, kas notiek iekšpusē, un izlūkam bija jāpārtrauc savas pa­mācības. Bargs rūciens atbaidīja šo ziņkārīgo, un tad iz­lūks droši atgrūda durvis un izgāja no alas, atkal atdari­nādams lāča gaitu. Dankens turējās viņam cieši aiz mu­guras un drīz vien atradās satraukto tuvinieku un draugu pulka vidū.

Pūlis mazliet pašķīrās, dodams ceļu sievietes tēvam un vēl otram indiānim, kas acīmredzot bija viņas vīrs.

— Vai mans brālis aizdzina ļauno garu? — jautāja tēvs. — Kas tas ir viņam uz rokām?

— Tavs bērns, — Dankens svinīgi atbildēja. — Sērga izgāja no viņas, tā ir ieslodzīta kalnā. Es aiznesīšu sievieti tālāk prom un padarīšu viņu stipru, lai slimība tai vairāk nespēj kaitēt. Kad atkal atnāks saule, viņa būs sava vīra vigvamā.

Kad tēvs bija pārtulkojis svešinieka vārdus huroņu va­lodā, klusa murmināšana vēstīja, ka šī ziņa tiek uzņemta ar apmierinājumu. Pats virsaitis pamāja Dankenam doties tālāk un skaļā, stingrā balsī bravūrīgi iesaucās:

— Ej! Es esmu vīrs — es ieiešu kalnā un cīnīšos ar ļauno garu!

Heivards priecīgi bija paklausījis mājienam un jau pa­gājis garām ļaužu pulciņam, kad šie satraucošie vārdi lika viņam apstāties.

— Vai mans brālis ir prātu zaudējis? — jauneklis iesau­cās. — Viņš sastaps sērgu, un tā iemājos viņā. Vai arī viņš iztrieks sērgu laukā — un tā aizdzīs viņa meitu pro- jāin mežā. Nē! Lai mani bērni gaida tepat ārpusē un, kad ļaunais gars parādīsies, nosit to ar rungām. Viņš ir viltīgs un paslēpsies kalnos, ja redzēs, ka tik daudz ļaužu ir ga­tavi ar viņu cīnīties.

Šis dīvainais brīdinājums atstāja vēlamo iespaidu. Tēvs un vīrs vairs netaisījās doties alā, bet izvilka tomahaukus un nostājās pie izejas, gatavi atriebties savas slimās tuvi­nieces iedomātajam mocītājam. Tādā pašā nolūkā sie­vietes un bērni lauza zarus no krūmiem un paņēma rokās akmeņus. Šai izdevīgajā momentā viltus burvji pamanījās nozust.

Vanagacs līdz šim gan bija paļāvies uz indiāņu māņ­ticību, taču viņš zināja,' ka gudrākie virsaiši tikai iecie­tīgi noskatās uz to, bet paši nav tās varā. Viņš zināja arī, cik dārgs ir laiks šādos gadījumos. Lai cik liela būtu ienaidnieku pašapmānīšanās un lai kā tā līdz šim bija viņiem palīdzējusi, tiklīdz indiāņu asais prāts uztvertu kaut ko aizdomīgu, viss būtu zaudēts. Tādēļ Vanagacs izvēlējās taku, kur viņus vismazāk varēja novērot, un, neiegriezdamies ciematā, devās tam garām. Dziestošo ugunskuru gaismā tālumā vēl arvien varēja redzēt kara­vīrus, kas staigāja no būdas uz būdu. Bet bērni jau bija pametuši savas rotaļas, un nakts miers sāka pamazām iz­dzēst šā notikumiem bagātā, nemierīgā vakara trokšņus un satraukumu.

Svaigais gaiss atspirdzināja Alisi. Tā kā viņas līdzši­nējās nevarības cēlonis bija tikai fizisks nespēks, tad ne­bija nepieciešams skaidrot viņai to, Īsas noticis.

— Tagad ļaujiet man pašai pamēģināt iet, — viņ^ teica, nosarkdama par to, ka nebija varējusi jau ātrāk izraisīties no Dankena rokām. — Es tiešām jūtos atspirgusi.

— Nē, Alise, jūs vēl esat pārāk vārga.

Jaunava maigi centās atbrīvoties, un Heivards bija spiests šķirties no savas dārgās nastas. Vīram lāča kostīmā nebija ne jausmas par mīlošā jaunekļa svētlaimīgo saviļ­ņojumu, kad tā rokas apvija mīļoto, un droši vien viņš neizprata arī to nevainīgās kautrības mulsumu, ko izjuta trīcošā Alise. Bet, kad viņi bija aizgājuši pietiekami tālu no būdām, izlūks apstājās un sāka runāt par tematu, ko pārzināja visā pilnībā: