D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Magvas daiļrunība tā satrauca un uzkūdīja klausītājus, ka atriebības kāre viņos izdzēsa katru cilvēcību. Sevišķi viens karavīrs, mežonīgs un nežēlīgs pēc izskata, bija ūz- krītoši uzmanīgi uzklausījis runātāja vārdus. Viņa sejā bija mainījušās dažādas izjūtas, kamēr tā beidzot sastinga atbaidoša ļaunuma pilnā izteiksmē. Kad Magva beidza ru­nāt, viņš piecēlās, izgrūda velnišķīgu kaucienu, un tūlīt lāpas gaismā pavizēja viņa mazais, gludais cirvis, ko tas strauji savēcināja virs galvas. Kliedziens un kustība bija tik pēkšņi, ka vārdi nespētu aizkavēt viņa asinskārīgo no­lūku. Šķita, ka no viņa rokas izšāvās spožs gaismas stars, ko tai pašā mirklī šķērsoja tumša, spēcīga ēna. Pirmais bija mestais tomahauks, otrs — Magvas roka, ko viņš pagrūda uz priekšu, lai novirzītu ieroci no mērķa. Virsaiša •ātrā un veiklā kustība nebija gluži par vēlu. Asais cirvis pāršķēla kaujas spalvu Unkasa matu šķipsnā un izurbās cauri nestiprajai būdas sienai, it kā kādas briesmīgas lin­gas sviests.

Dankens redzēja draudošo kustību un, sirdij dobji dau­zoties krūtīs, jau pielēca kājās, pilns augstsirdīgas apņē­mības palīdzēt savam draugam. Viens skatiens pavēstīja viņam, ka sviediens nav trāpījis, un viņa šausmas pārvēr­tās apbrīnā. Unkass mierīgi stāvēja, lūkodamies acīs sa­vam naidniekam, un viņa sastingušajos vaibstos nebija redzams ne mazākais pārdzīvojums. Tad, it kā izteikdams nožēlu par izveicības trūkumu, kam varēja pateikties par savu dzīvību, viņš pasmaidīja un kaut ko nicinoši nomur­mināja savā valodā.

— Nē! — Magva teica, pārliecinājies, ka gūsteknis nav ievainots. — Saulei jāapspīd viņa kauns, un mūsu sievām jāredz viņa miesas trīcam, citādi mūsu atriebība būs līdzīga zvēru rotaļai. Ejiet aizvediet viņu uz turieni, kur valda klusums. Redzēsim, vai delavars naktī var aizmigt, ja no rīta viņam jāmirst. '

Jaunekļi, kuriem bija uzdots apsargāt gūstekni, tūlīt sa­sēja viņam rokas ar lūku saitēm un, valdot dziļam, ļaunu vēstījošam klusumam, izveda viņu no būdas. Vienīgi pie pašas izejas Unkasa stingrā gaita sastomījās. Viņš atgrie­zās, lai pārlaistu ātru, lepnu skatienu saviem ienaidnie­kiem, un Dankens iepriecināts pamanīja jaunā mohikāņa acīs izteiksmi, kas liecināja, ka viņš vēl nav pilnīgi zau­dējis visas cerības.

Magva bija tik apmierināts ar saviem panākumiem vai arī tā aizņemts ār kādiem slepeniem nolūkiem, ka vairāk neko necentās noskaidrot. Viņš arī izgāja no būdas, ne­turpinādams sarunu, kas varētu izvērsties liktenīga cilvē­kam, kurš sēdēja viņam līdzās. Par spīti pieaugošajām dusmām, savai aukstasinībai un bažām Unkasa dēļ, līdz ar šā bīstamā un viltīgā ienaidnieka aiziešanu Heivards iz­juta lielu atvieglojumu. Magvas runas saceltais uztrau­kums pamazām norima; karavīri atkal ieņēma savas vie­tas, un dūmu mākoņi no jauna piepildīja telpu. Gandrīz pusstundu neviens neteica ne pušplēsta vārda un retais pameta kādu Skatienu sānis — šāds svinīgs un pārdomu pilns klusums parasti sekoja katram vētrainam un satrau­cošam notikumam šo ļaužu vidū, kuri bija reizē tik karst­asinīgi un tomēr tik savaldīgi.

Kad virsaitis, kas bija lūdzis Dankena palīdzību, pabei­dza smēķēt, viņš, nu reiz galīgi un neviena neaizkavēts,, sarīkojās uz aiziešanu un pamāja ar pirkstu iedomātajam dziedniekam, lai tas sekotu.

Taču Heivarda pavadonis negāja vis ūz tām būdām, kuras jauneklis nesen bija apstaigājis savā neveiksmīgajā izlūkgājienā, bet nogriezās sānis un devās tieši uz tuvējā kalna pusi, kas pacēlās pāri ciematam. Tā pakāji klāja krūmu biezoknis, un jāiet bija pa šauru, līkumotu taciņu. Zēni klajumā bija atsākuši savas rotaļas. Kāda ugunskura atspīdums apgaismoja virsaiša un Dankena ceļu un pada­rīja nemīlīgo ainavu vēl drūmāku. Netālu no kādas kai­las klints viņi izgāja nelielā noriņā un devās tai pāri. Tieši šajā brīdī kāds piemeta ugunskurā jaunus zarus, un spilgta gaisma atspīdēja pat līdz šai attālajai, vietai, tā ka gājēji varēja saskatīt kaut kādu tumšu, noslēpumainu būtni, kas piepeši nostājās viņu ceļā.

Indiānis apstājās. Lielais, melnais ķermenis sāka kus­tēties tik savāda veidā, ka Dankens nekā nevarēja saprast. Atkal uzplaiksnījās liesmu atspīdums, ļaudams labāk sa­skatīt dīvaino radījumu. Pēc nemierīgajām, neveiklajām kustībām arī Dankens pazina, ka tas ir lācis. Kaut ari zvērs skaļi un dusmīgi rūca, nekādu citu niknuma izpausmi tas neizrādīja. Vismaz huronis likās esam drošs, ka šim neparastajam viesim nav ļaunu nolūku, jo, uzmanīg'i uz to paskatījies, viņš rāmā garā turpināja savu ceļu.

Dankens zināja, ka indiāņu apmetnēs bieži vien var sa­stapt pieradinātus lāčus, tādēļ mierīgi sekoja savam pava­donim, domādams, ka sastaptais zvērs ir kāds cilts hiīlulis. Huronis pagāja lācim garām, nekavēdamies ne mirkli un nepievērsdams tam vairs nekādu uzmanību, bet Dankens nevarēja noturēties, šad un tad nepaskatījies atpakaļ, lai pārliecinātos, vai nedraud uzbrukums no mugurpuses. Šis nemiers vēl pieauga, kad viņš ieraudzīja zvēru ļekatojam pa taciņu viņiem pakaļ. Dankens jau gribēja to pateikt indiānim, bet šajā mirklī tas atbīdīja koka mizas durvis un iegāja alā, kas veda kalna dziļumā.

Priecīgs, ka palaimējies izbēgt, Dankens sekoja viņam un steidzās aizvilkt priekšā ieejai vieglo aizsegu, kad pēk­šņi juta, ka viņam kāds to izrauj no rokām, un tai pašā mirklī spraugā parādījās pinkainais zvēra ķermenis. Viņi atradās taisnā un garā ejā," ko veidoja sprauga starp klin­tīm. Izkļūt no šejienes, nenostājoties aci pret aci ar zvēru, nebija iespējams. Neredzēdams citas izejas, Dankens ātri devās uz priekšu, turēdamies iespējami tuvāk savam pa­vadonim. Lācis, bieži ierūkdamies, gandrīz mina viņam uz papēžiem un pāris reižu aizskāra viņu ar savām milzī­gajām ķetnām.

Grūti pateikt, cik ilgi Dankena nervi būtu izturējuši šo ārkārtīgo sasprindzinājumu, bēt, par laimi, viņš drīz vien varēja atviegloti uzelpot. Jau labu laiku viņiem priekšā bija blāvojis tāls gaišums, un tagad viņi sasniedza vietu, 110 kurienes tas nāca.

Klintī plašā alā bija ierīkots miteklis un sadalīts vairā­kās telpās. Šķērssienas bija vienkāršas, bet prasmīgi uz­celtas no akmeņiem, zariem un mizām. Pa augšējām sprau­gām dienā ieplūda gaisma, bet vakarā sauli aizstāja ugunskuri un lāpas. Šeit huroņi bija sanesuši lielāko daļu savu vērtīgāko mantu, jo sevišķi tās, kas skaitījās visas cilts kopīgs īpašums. Kā izrādījās, uz šejieni bija pārnesta arī slimā sieviete, ko uzskatīja par kāda pārdabiska spēka upuri, jo indiāņi domāja, ka viņas mocītājam būs grūtāk tikt .viņai klāt cauri akmens sienām nekā caur lapām klā­tajiem būdu jumtiem. Dankena pavadonis piegāja pie vi- 'ņas guļvietas, ko bija apstājušas sievietes. Sev par lielu izbrīnu, jauneklis viņu vidū ieraudzīja savu pazudušo draugu Dāvidu.

Viltus* dakterim pietika ar vienu vienīgu skatienu, lai saprastu, ka slimnieci izdziedināt nav viņa spēkos. Tā gu­lēja kā triekas, ķerta, vienaldzīga pret visu apkārtni. Hei- vards jutās atvieglots, redzēdams, ka slimās dzivtba ne mazākajā mērā nav atkarīga no viņa dziedināšanas. Mazie sirdsapziņas pārmetumi par nodomāto krāpšanu acumirklī norima, un viņš sāka. pārdomāt, kā nospēlēt savu lomu pietiekami ticami un iespaidīgi, bet tad redzēja, ka pirms viņa mākslas pie slimnieces vēl nolemts izmēģināt mūzi­kas spēku.

Tobrīd, kad viņi ienāca, Gamuts bija sagatavojies izliet visu savu dvēseli dziesmā. Mirkli vilcinājies, viņš uzsāka tādu korāli, kas varētu darīt brīnumus, ja vien ticības spēks būtu te noderīgs. Viņam atļāva nodzie­dāt līdz beigām, jo indiāņi juta bijību pret viņa šķietamo plānprātību. Kad izskanēja dziesmas beigu locījums, Hei- vards pēkšņi sarāvās, izdzirdējis, ka aiz muguras kāds to atkārto aizkapa balsī. Atskatījies viņš ieraudzīja, ka pin­kainais plēsoņa, attupies alas tumšajā kaktā, ar lācim rak­sturīgo neveiklību' nemierīgi šūpo ķermeni un klusiem rūcieniem atkārto dziesmaš skaņas.