D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Šo uzbrukumu pavadīja mežonīgu smieklu šalts, kurā patīkamie un skanīgie jaunāko sieviešu smiekli dīvaini savijās ar ļaunās vecenes ķērkstošo balsi. Taču visas viņu pūles bija veltīgas: svešinieks stāvēja nekustīgi un, kā likās, nemaz neievēroja viņu klātbūtni, tikai brīžiem uz­meta lepnu skatienu karotāju tumšajiem stāviem, kas lož­ņāja aizmugurē, klusi un īgni vērodami notiekošo.

Saniknota par gūstekņa savaldību, vecā indiāniete iespieda rokas sānos, nostājās izaicinošā pozā, un pār vi­ņas lūpām atkal sāka birt neiedomājami lamuvārdi. Taču viņa velti šķieda savas runas dāvanas. Kaut gan viņa bija slavena visā ciltī ar savu zākāšanās mākslu un ņēmās gānīties ar tādu niknumu, ka putas parādījās uz lūpām, sve­šinieka nekustīgajā sejā nenodrebēja ne musķulītis. Šī vienaldzība sāka iedarboties uz pārējiem skatītājiem. Kāds pusaudzis mēģināja nākt talkā šai raganai, pavicinādams savu tomahauku gūsteknim gar seju un papildinādams viņas šķendēšanos ar muļķīgu lielīšanos. Tagad gan sa­gūstītais jauneklis pagrieza seju pret gaismu un ar nevē­rības pilnu nicinājumu paraudzījās uz šo niekkalbi. Nāka­majā mirklī viņš atkal stāvēja, tikpat mierīgi atspiedies pret stabu. Taču sakustēšanās brīdī Dankens bija paspējis uztvert gūstekņa drošo un caururbjošo skatienu — tas bija Unkass.

Mēms no pārsteiguma un dziļi satriekts par sava drauga kļūmīgo stāvokli, Heivards sarāvās no šā nozīmīgā ska­tiena, baidīdamies, ka tas kaut kādā veidā var pasteidzināt gūstekņa likteni. Taču pašreiz šādām bažām nebija nekāda pamata. Tieši tajā brīdī kāds karavīrs izspiedās caur saniknoto pūli un, ar stingru žestu nobīdījis malā sievie­tes un bērnus, paņēma Unkasu aiz rokas un veda uz ap­spriežu būdas durvīm. Turp devās arī visi virsaiši un lie­lākā daļa ievērojamāko karavīru; satrauktajam Heivardam izdevās ieiet kopā ar viņiem, nepievēršot sev uzmanību.

Pagāja labs brīdis, kamēr klātesošie cilts vīri ieņēma savam stāvoklim un cieņai atbilstošas vietas. Tika ievē­rota apmēram tāda pati kārtība kā iepriekšējā sapulcē — vecie un godājamie virsaiši novietojās tajā plašās 'telpas daļā, ko spoži apgaismoja degoša lāpa, bet viņiem padotie un gados jaunākie karavīri palika aizmugurē, ar savām melnīgsnējām, izkrāsotām sejām izveidodami tumšu loku. Pašā vidū, tieši zem jumta cauruma, pa kuru varēja redzēt mirgojam j^ienu vai divas zvaigznes, stāvēja Unkass — mierīgs, pašcieņas pilns un modrs. Viņa cēlā un lepnā stāja nepalika ienaidnieku neievērota. To acis bieži pie­vērsās viņam, un, kaut gan šie skatieni pauda viņu nelo­kāmo apņemšanos, tajos -skaidri bija lasāms arī apbrīns par svešinieka drošsirdību.

Citādi tas bija ar otru gūstekni, kuru Dankens bija re­dzējis blakus savam draugam pirms pārdrošā bēgšanas mēģinājuma un kurš nebija tam piebiedrojies, bet visu bēgļa gūstīšanas laiku palicis stāvam kā statuja, verdziski padevīgs un nožēlojams. Kaut gan neviena roka nebija pamājusi, viņu aicinot, ne arī kāda acs to uzmanījusi, viņš tomēr bija ienācis līdz būdā, it kā padodamies liktenim, pret kura lēmumu acīmredzot nedomāja cīnīties. Pirmajā izdevīgajā mirklī Dankens ieskatījās viņa sejā, slepus ba­žīdamies, ka varbūt atkal ieraudzīs pazīstamus vaibstus, bet izrādījās, ka šis cilvēks ir svešs, turklāt — un tas likās vēl nesaprotamāk — viņam bija visas huroņu kara­vīra pazīšanas zīmes. Taču viņš nepiebiedrojās saviem ciltsbrāļiem,- bet sēdēja viens pats atsevišķi, sarāvies no­žēlojamā čokurā, it kā pūlēdamies aizņemt iespējami ma­zāk telpas. Kad visi klātesošie bija ieņēmuši sev pienācī­gās vietas un iestājās dziļš klusums, sirmais virsaitis, kas lasītājam ir jau pazīstams, sāka skaļā balsī runāt leni- lenapu valodā.

— Delavar, — viņš teica, — kaut arī tu piederi pie sievu cilts, tu tomēr pierādīji, ka esi vīrs. Es tev dotu pa­ēst, bet tam, kas ēd kopā ar huroni, jākļūst viņa draugam. Atpūties mierā līdz rīta saulei, kad mēs teiksim savu pē­dējo vārdu.

— Septiņas naktis un tikpat daudz vasaras dienu, es esmu gavējis, sekodams huroņiem pa .pēdām, — Unkass vēsi atbildēja. — Lenapu bērni prot iet taisnības taku, ne­kavēdamies ēšanas dēļ.

— Divi mani jaunekļi tvarsta .tavu biedru, — virsaitis turpināja, likdamies neievērojam gūstekņa lielīšanos. — Kad viņi atgriezīsies, tad mūsu gudrie vīri tev pateiks «dzīvo» vai «mirsti».

— Vai huroņiem nav ausu? — izsmejoši iesaucās Un­kass. — Kopš delavars ir jūsu gūsteknis, viņš divreiz dzir­dēja pazīstamas šautenes šāvienu! Jūsu jaunekļi nekad vairs neatgriezīsies.

Pēc šā izaicinošā apgalvojuma iestājās īss drūma klu­suma brīdis. Sapratite, ka mohikānis runā parobīstamo iz­lūka šauteni, Dankens paliecās uz priekšu, cenzdamies sa­skatīt, kādu iespaidu tas atstās uz uzvarētājiem, taču vir­saitis apmierinājās ar dzēlīgu jautājumu:

— Ja jau lenapi ir tik izveicīgi, kādēļ tad viens no viņu visdrosmīgākajiem karavīriem ir šeit?

— Viņš sekoja pa pēdām bēgošam gļēvulim un iekrita lamatās. Arī gudru bebru gadās noķert!

To teikdams, Unkass' ar pirkstu norādīja uz vientuļo huroni. Visu acis drūmi pievērsās šim cilvēkam, un pūli pāršalca klusa, draudīga murmināšana. Ļaunu vēstījošās skaņas aizsniedza durvis, un pa tām sāka spiesties iekšā sievietes un bērni, tā ka tagad pūlī nepalika ne spraudzi- ņas starp cilvēku pleciem, kur pretī neraudzītos kāda ziņ­kāra, melnīgsnēja seja.

Pa to laiku vecākie virsaiši, kas sēdēja būdas vidū, pār­mainīja sava starpā dažus īsus un aprautus teikumus. Tad atkal iestājās ilgs un dziļi svinīgs klusums. Visi klātesošie zināja, ka tam sekos svarīgs un nozīmīgs spriedums. Tie, kas stāvēja aizmugurē, pacēlās pirkstgalos, lai labāk re­dzētu, un arī pats tiesājamais, kādu spēcīgāku jūtu pār­ņemts, uz mirkli aizmirsa savu kaunu un pacēla galvu, lai uzmestu baiļpilnu un uztrauktu skatienu drūmajai vir­saišu sapulcei. Beidzot klusumu pārtrauca vecais karavīrs, kas jau vairākkārt pieminēts. Viņš piecēlās un, pagājis gjarām nekustīgajam Unkasam, nostājās cienīgā pozā vai­nīgā priekšā. Tajā brīdī vecā, kaulainā -indiāniete lēnā, dejojošā gaitā sāniski iznāca būdas vidū, turēdama rokā degošu lāpu un neskaidri kaut ko murminādama — laikam buramos vārdus. Kaut arī viņas parādīšanās bija ļoti trau­cējoša, neviens to nelikās manām.

Tuvodamās Unkasam, vecene turēja degošo lāpu tā, lai tās sārtā gaisma kristu viņam tieši sejā un ļautu saskatīt katru vaibstu. Mohikānis palika stingri un lepni stāvam, un viņa acis nekustīgi raudzījās tālumā, it kā cauri visam, kas kavēja skatienu, lūkotos nākotnē. Apmierināta un it kā iepriecināta, sieviete atstāja viņu un devās tādā pašā veidā pārbaudīt savu nogrēkojušos ciltsbrāli.

Jaunais huronis bija izzīmēts ar karakrāsām, un viņa apģērbs nosedza tikai mazu daļu no glīti noaugušā ķer­meņa. Lāpas gaismā kļuva redzams katrs viņa lopeklis un muskulis, un Dankens šausmās novērsās, ieraudzījis, ka viņš viss drudžaini raustās kā agonijā. Redzot šo nožēlo­jamo un kaunpilno skatu, siēviete sāka klusu un žēlabaini gaudot, bet tad virsaitis izstiepa roku un saudzīgi nobīdīja viņu malā.

— Locīgā Niedre, — viņš teica, uzrunādams jauno no­ziedznieku tā mātes valodā un nosaukdams vārdā. — Kaut arī Lielais gars tev devis glītu izskatu, labāk būtu, ja tu vispār nebūtu piedzimis. Tava mēle ir skaļa ciematā, bet kaujas laukā tā klusē. Neviens no maniem karavīriem ne­iecērt tomahauku tik dziļi kara stabā kā tu, bet ienaidnieki pazīst tikai tavu muguru Un nekad nav redzējuši, kādā krāsā tev acis. Trīs reizes viņi ir tevi izaicinājuši, un tik­pat reizes tu esi aizmirsis atbildēt. Tavā ciltī nekad vairs nepieminēs tavu vārdu — tas ir jau aizmirsts.