D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Kā tas citādi varētu būt! Dažus izzvejojām no ezera dibena, daži rūsējuši mežos vēl kopš tiem laikiem, kad šī zeme atklāta. Citi nekad nav bijuši īsti lielgabali, bet ka- perkuģu kapteiņu rotaļlietiņas! Vai jūs domājat, ser, ka jums te, mūžamežos, trīs tūkstoši jūdžu no Lielbritānijas, būs Vulidžas [14] kara arsenāls?

— Nocietinājumu vaļņi brūk kopā, un proviants iet uz beigām, — Heivards turpināja, nevērodams komandanta jauno īgnuma izplūdumu. — Kareivju vidū jau manāms uztraukums un neapmierinātība.

— Major Heivard, — Monro teica un pagriezās pret jauno biedru ar visu cieņu, ko viņam piešķīra gadi un augstā dienesta pakāpe. — Velti es būtu nokalpojis viņa tūlīt vajadzēja sākties. Pat bērni nepalika malā; zēni iz­rāva tomahaukus no savu tērpu jostām un iezagās rindās, tīksmi atdarinādami vecāku mežonīgo izturēšanos.

Klajumā vairākās vietās atradās lielas žagaru kaudzes, un kāda paveca indiāniete tagad ņēmās tās aizdedzināt. Uzšāvušos liesmu : spožums pārspēja dziestošās dienas gaismu un padarīja visu skaidrāk saskatāmu un vēl bais­mīgāku. Visa šī aina bija kā dīvaina glezna, kuras ietvaru veidoja tumša un augsta priežu siena. Tikko ieradušies karotāji atradās vistālāk. Mazliet vairāk priekšplānā stā­vēja divi vīri, kas acīmredzot bija atšķirti no pārējiem kā galvenās personas gaidāmajā notikumā. Vājais apgaismo­jums neļāva skaidri saskatīt viņu sejas, bet varēja redzēt, ka viņu izjūtas bija dažādas.

Viens stāvēja taisni un stingri, gatavs skatīties acīs sa­vam liktenim kā varonis, turpretī otrs bija nokāris galvu, it kā sastindzis no šausmām vai apkaunojuma satriekts. Dedzīgo Heivardu pārņēma dziļas simpātijas un līdzjūtība pret pirmo. Viņš uzmanīgi vēroja katru"vismazāko tā kus­tību un, ielūkodamies apbrīnojami labi noaugušā un vin­grā stāva skaistajā siluetā, centās sevi pārliecināt, ka jau­neklīgajam gūsteknim izdosies izglābties no draudošajām briesmām. Dankens neapzinīgi pievirzījās tuvāk huroņu tumšajām rindām un, aizturējis elpu, ar interesi gaidīja, kas notiks tālāk. Tieši šajā mirklī atskanēja signālklie- dziens — un īslaicīgo klusumu, kas valdīja pirms tam, pārtrauca bļāvienu vētra, kas tālu pārspēja visu iepriekš dzirdēto. Nožēlojamākais no abiem upuriem palika nekus­tīgi stāvam, turpretī otrs, atskanot kliedzieniem, ar brieža straujumu un izveicību metās uz priekšu, taču nemēģināja vis, kā to varēja sagaidīt, izdrāzties cauri ienaidnieku rin­dām, bet aizskrēja līdz bīstamajai spraugai un, pirms vēl kāds attapās viņam iesist, spēji pagriezās, pārlēca pāri malā stāvošo bērnu galvām un uzreiz izkļuva drošākā vietā ārpus briesmīgās ierindas. Kā atbilde uz šo viltību atskanēja simtiem skaļu lāstu, ierinda izjuka, un viss uz­trauktais pūlis izira mežonīgā jūklī pa klajumu.

Kāds ducis kvēlojošu ugunskuru nespodri apgaismoja apkārtni, kas līdzinājās kādam pārdabiskam pekles kak­tam, kur sapulcējušies ļaunie gari, lai noturētu savus asi­ņainos un noziedzīgos rituālus. Tālākās figūras izskatījās pēc spokainām būtnēm, kas, nikni un neprātīgi žestikulē­damas, pavīd gar acīm. Garām ugunskuram skrejošo hu- roņu sejās pāri slīdošais liesmu atspīdums atsedza mežonī­gās kaislības visā to baismīgumā.

Viegli saprotams, ka šāda atriebīgu ienaidnieku bara vidū bēglim nebija iespējams ne mirkli atvilkt elpu. Vienu brīdi šķita, ka viņam izdosies sasniegt mežu, bet tad gūs­tītāji nogrieza ceļu un dzina viņu atpakaļ uz nežēlīgo va­jātāju pūļa vidu. Pasviedies sānis, viņš strauji kā bulta pārlēca kāda ugunskura žuburotajam liesmu stabam un, neskarts izdrāzies cauri pūlim, parādījās klajuma pretējā malā. Taču arī šeit viņu sagaidīja daži vecāki, viltīgāki huroņi un piespieda pagriezties atpakaļ. Tad viņš vēlreiz mēģināja mesties cauri pūlim, it kā meklēdams patvērumu starp mazāk attapīgajiem vajātājiem. Dažus nākamos mir­kļus Dankens jau domāja, ka uzņēmīgais, bezbailīgais jau­neklis ir pagalam.

Nevarēja neko saskatīt, izņemot tumšu cilvēku drūzmu, kas jaucās un svaidījās neiedomājamā juceklī. Rokas, zi­boši dunči un briesmīgas vāles cilājās pāri galvām, bet acīmredzot sitieni bira tikai uz labu laimi. Šausmīgo iespaidu vēl pastiprināja sieviešu griezīgie spiedzieni un karavīru mežonīgie kaucieni. Šad un tad Dankens pama­nīja lokanu stāvu izmisīgā lēcienā pavīdam gaisā, un viņš vairāk tikai cerēja, nekā ticēja, ka gūstekņa apbrīnojamā enerģija vēl nav izsīkusi. Piepeši pūlis sāka velties atpa­kaļ un tuvojās tai vietai, kur viņš stāvēja. Spēcīgs spie­diens no aizmugures nogrūda zemē sievietes un bērnus, kas atradās priekšā. Šai sajukumā atkal parādījās sveši­nieks. Taču cilvēka spēki nevarēja ilgāk izturēt tik smagu pārbaudījumu. Likās, ka gūsteknis to apzinās. Izmanto­dams mirkli, kad pūlis pašķīrās, viņš strauji izrāvās no indiāņu vīriešu vidus un izdarīja izmisīgu un, kā Danke- nam šķita, pēdējo mēģinājumu sasniegt mežu. It kā zinā­dams, ka no svešā jaunekļa viņam briesmas nedraud, bēg­lis aizdrāzās tam pavisam tuvu garām. Garš, spēcīgs huro­nis, kas vēl nebija iztērējis savus spēkus, sekoja viņam cieši pa pēdām, jau pacēlis roku nāvīgam sitienam. Dan­kens pagrūda tam kāju priekšā, un alkatīgais mežonis nogāzās garšļaukus, nesasniedzis savu upuri. Pat doma nepārspētu ātrumā bēgļa kustības šai labvēlīgajā mo­mentā: viņš pagriezās, atkal kā meteors nozibēja Danke- nam gar acīm, un jau nākamajā mirklī Dankens viņu ieraudzīja mierīgi atspiedušos pret nelielu, izkrāsotu stabu, kas atradās galvenās būdas durvju priekšā.

Baidīdamies, ka gūsteknim izdarītais pakalpojums varētu būt viņam pašam liktenīgs, Dankens nekavējoties de­vās prom no šās vietas. Viņš sekoja pūlim, kas tuvojās būdām, drūms un neapmierināts kā katrs pūlis, kad tas vīlies savās cerībās redzēt soda izpildīšanu. Ziņkārība vai varbūt kādas cildenākas jūtas mudināja Dankenu pieiet tuvāk svešajam. Tas stāvēja, ar vienu roku apņēmis glā­bēju stabu, bieži un smagi elpodams pēc lielās piepūles, bet pārāk lepns, lai kaut kādā veidā izrādītu savas cieša­nas. Viņu tagad aizsargāja sena un svēta paraža, kamēr cilts padome būs apspriedusi un izlēmusi viņa likteni. Taču nebija grūti pareģot tās spriedumu.

Nepalika neviena lamuvārda huroņu valodā, ar kuru pievīlušās sievietes nebūtu devīgi apveltījušas laimīgi iž- glābušos svešinieku. Viņas zobojās par viņa pūlēm izbēgi un ļauni ņirgājās, ka kājas tam esot labākas par rokām un viņš gan būtu pelnījis spārnus, jo neprotot rīkoties ar bultu vai dunci. Uz visu to gūsteknis nekā neatbildēja, saglabādams sejas izteiksmi, kas reizē pauda pašcieņu un nicinājumu. Saniknoto sievu vārdi kļuva arvien nesapro­tamāki, un tos pavadīja spalgi, griezīgi kaucieni. Tad cauri pūlim izspraucās tā pati viltīgā indiāniete, kas pirmīt tik tālredzīgi bija aizdedzinājusi žagaru kaudzes, un izbrī­vēja sev vietu gūstekņa priekšā. Šās netīrās, izkaltušās vecenes izskats vien jau lika domāt, ka viņa ir burve. Atsitusi savu vieglo apmetni, viņa nievājoši izstiepa uz priekšu garu, kaulainu roku un, runādama lenāpu valodā, sāka skaļi ņirgāties:

— Paklausies, delavar! — viņa teica, pasizdama gūstek­nim knipi zem deguna. — Tava cilts ir sievu dzimums, un jūsu rokāiri kaplis vairāk piedien nekā šautene. Jūsu sie­vas ir briežu mātes, bet, ja jūsu vidū piedzimtu lācis, me- žakaķis vai- čū§ķa, jūs mestos bēgt. Huroņu meičas tev pašūs brunčus, un mēs tev sameklēsim precinieku.