D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Gamuts paņēma kamertoni, izpauzdams prieku par to, kā pašam likās, ar savam svarīgajam amatam piedienīgu cieņu. Vairākkārt salīdzinājis tā skanīgumu ar savu balsi un pārliecinājies, ka neviens tonis nav gājis zudumā, viņš visā nopietnībā gribēja nodziedāt dažus pantus no mazās grāmatiņas, kas jau tik bieži pieminēta.

Taču Heivards steidzīgi izjauca viņa dievbijīgos nolū­kus, turpinādams viņu izprašņāt par sagūstītajām jauna­vām, turklāt tagad visu pēc kārtas un sīkāk, nekā sākumā bija ļāvis paša satraukums. Dāvids, ar ilgu pilnām acīm lūkodamies uz savu dārgumu, tomēr bija spiests atbildēt, jo sevišķi vēl tāpēc, ka sarunā piedalījās cienījamais tēvs. Arī izlūks katrā piemērotā brīdī iemeta vidū vienu otru lietišķu jautājumu. Tādā veidā, kaut arī sarunu bieži pār­trauca atdabūtā instrumenta skaņas, sekotāji uzzināja gal­venos apstākļus, kas varēja būt viņiem noderīgi, lai sa­sniegtu savu mērķi. Dāvida stāstījums bija vienkāršs un saturēja tikai nedaudzus faktus.

Magva bija kalnā nogaidījis aiziešanai izdevīgu brīdi, tad nokāpis lejā un devies gar Horikana rietumu krastu Kanādas virzienā. Tā kā viltīgais huronis labi zināja visas takas un bija drošs, ka tūlītēja pakaļdzīšanās nav gai- dāma f tad viņi bija gājuši palēnām un ceļā neko nepār- gurusi. Izrādījās, kā to bez izpušķojuma atzina pats Dā­vids, ka viņa klātbūtne huroņiem bijusi drīzāk nepatīkama nekā vēlama un Magva to pacietis tikai aiz godbijības, kādu indiāņi jūt pret cilvēku, kura prātu piemeklējis Lie­lais gars. Naktīs gūstekņi uzmanīti ar vislielāko rūpību, lai pasargātu viņus no meža drēgnuma, kā arī aizkavētu iespējamo bēgšanu. Pie avota, kā jau tas bija zināms, zirgi palaisti vaļā un viltīgi noslēptas pēdas. Sasniedzis savas cilts nometni, Magva, lietodams tādos gadījumos parastu paņēmienu, izšķīris gūsteknes. Kora aizsūtīta uz kādu cilti, kura. pagaidām apmetusies blakus ielejā, bet, kas tā par cilti un kā saucas, par to Dāvids nekā noteikta nevarēja pastāstīt, jo pārāk maz pazina iezemiešu dzīvi. Viņš tikai zināja, ka tā nav piedalījusies pēdējā uzbru­kumā Viljama Henrija fortam un, tāpat kā huroņi, ir Mon­kalma sabiedrotā.

Mohikāņi un izlūks klausījās Dāvida saraustītajā, ne­skaidrajā stāstījumā ar acīm redzami pieaugošu interesi. Kad viņš mēģināja izskaidrot, ar ko nodarbojas šī cilts, pie kuras aizvesta Kora, izlūks strupi noprasīja:

— Vai jūs redzējāt, kādi viņiem bija dunči? Vai tie bija angļu vai franču parauga?

— Manas domas nebija pievērstas tādiem pasaulīgiem sīkumiem, bet vairāk nodarbinātas ar jaunavu mierinā­šanu.

— Pienāks laiks, kad jūs neuzskatīsiet mežoņa dunci par tādu nievājamu sīkumu, — izlūks sacīja. — Vai viņi svinēja pļaujas jeb ražas svētkus, vai varbūt jūs vafat pa­stāstīt kaut ko par viņu totēmiem? [12]

— Pļaušanas es tur nemanīju, bet maltītes gan mums bija raženas; pienā mērcēti graudi ir saldi mutei un tīkami vēderam. Bet, kas ir totēms, to es nezinu. Ja tas kaut kādā veidā zīmējas uz indiāņu mūzikas mākslu, tad nav nemaz vērts runāt. Viņi nekad nepievienojas dieva slavināšanas dziesmām un, kā šķiet, pieder pie visnekrietnākajiem elku pielūdzējiem.

Tagad jūs apmelojat indiāņus. Pat mingi gaida žē­lastību un atbalstu tikai no Lielā, labā gara.

— Varbūt tas tā ir, — Dāvids teica, — bet es tiku re­dzējis dīvainus un fantastiski izkrāsotus attēlus, kurus viņi pielūdza gluži kā svētumu, jo sevišķi vienu, kas ir tik nejauks un riebīgs radījums.

— Vai tā nebija čūska? — izlūks ātri iejautājās.

— Gandrīz uz to pusi. Tas bija nožēlojama, rāpojoša bruņurupuča attēls.

— Ha! — vienā balsī iesaucās abi mohikāņi, kas bija uzmanīgi klausījušies, bet izlūks nogrozīja galvu kā cil­vēks, kas atklājis kaut ko svarīgu, bet visai neieprieci­nošu. Tad Cingačguks sāka runāt delavaru valodā — tik nosvērti un cienīgi, ka acumirklī piesaistīja visu klātesošo uzmanību, pat to, kuriem viņa vārdi nebija saprotami. Mohikāņa žesti bija izteiksmīgi un dažubrīd enerģiski. Reiz viņš pacēla roku uz augšu un, nolaizdams to lejup, satsita sava vieglā apmetņa krokas un pielika pirkstu pie krūtīm, it kā ar šo pozu gribētu pastiprināt izteikto domu. Dankena acis sekoja kustībai, un viņš ieraudzīja tikko minēto dzīvnieku gan pabāli, bet skaisti uzzīmētu ar zilu krāsu uz virsaiša melnīgsnējām krūtīm.. Izlūks aizgriezās no sava sarkanādainā drauga un sacīja:

— īvlēs esam atklājuši to, kas var mums nākt par labu vai par ļaunu — kā debesis lems. Cingačguks ir delavaru sagamors un viņu Bruņurupuču lielais virsaitis! No dzie­doņa vārdiem ir skaidrs, ka daži no šās dzimtas atrodas ciltī, par kuru viņš mums stāsta. Mēs ejam pa bīstamu ceļu, jo draugs, kas novērsies no jums, bieži vien ir asins­kārīgāks nekā ienaidnieks.

— Paskaidrojiet tuvāk! — Dankens sacīja.

— Tas ir sens un bēdīgs notikums, par kuru man netī­kas domāt, jo nevar noliegt, ka visvairāk ļaunuma te no­darījuši cilvēki ar baltu ādu. Bet tas beidzās ar to, ka brā­lis pret brāli pacēla tomahauku un mingi un delavari sāka iet vienu ceļu.

— Tātad jūs domājat, ka tie indiāņi, pie kuriem atro­das Kora, ir no šās cilts?

Izlūks piekrītoši pamāja, kaut gan acīmredzot nevēlējās turpināt sarunu par šo sāpīgo tematu. Nepacietīgais Hei­vards tūlīt izteica vairākus neapdomātus un pārgalvīgus priekšlikumus, kā atbrīvot abas māsas. Monro šķita atmē­rīs līdzšinējo vienaldzību un, par spīti saviem sirmajiem matiem un cienījamajam vecumam, bija gatavs atzīt jaunā cilvēka trakos plānus par pieņemamiem. Bet izlūks, ļāvis mīlošā jaunekļa dedzībai izlādēties, prata viņu pārliecināt, ka būtu neprāts pārsteigties šādā lietā, kas prasīs no vi­ņiem aukstasinību un vislielāko drošsirdību.

— Būtu labi, — viņš piebilda, — ja Dāvids atgrieztos nometnē kā parasti un paziņotu jaunavām, ka mēs esam tuvumā. Lai viņš nerādās ārā, kamēr mēs viņu izsauksim, kad vajadzēs apspriesties. Vai jūs, draugs, varat atšķirt vārnas ķērcienu no lēļa svilpiena?

— Tas ir patīkams putns, — Dāvids atbildēja, — ar maigu un skumīgu balsi, kaut gan dzied pārāk ātrā tempā un neietur takti.

— Nu, ja jums patīk viņa svilpiens, lai tad tas būtu jūsu signāls. Ievērojiet: kad jūs dzirdēsiet trīs reizes pēc kārtas lēļa svilpienu, jums jāiet uz tiem krūmiem, kur va­rētu atrasties šis putns …

— Pag! — iejaucās Heivards. — Es iešu viņam līdz.

— Jūs! — pārsteigts izsaucās Vanagacs. — Vai jums jau apnicis redzēt sauli uzlecam un norietam?

— Dāvids ir dzīvs pierādījums tam, ka huroņi var būt žēlsirdīgi.

— Jā, bet Dāvids var tā laist vaļā savu rīkli, kā neviens cilvēks pie pilna prāta nedarītu.

— Es arī varu izlikties par jukušu, par muļķi, par va­roni — vārdu sakot, par ko vien vajadzīgs, lai tikai glābtu to, kuru mīlu. Izbeidziet savus iebildumus, es esmu tā no­lēmis!

Vanagacs kādu mirkli raudzījās jauneklī ar mēmu pār­steigumu. Bet Dankens, kas līdz šim aiz cieņas pret meži­nieka izveicību un izdarītajiem pakalpojumiem bija klusē­dams pakļāvies viņa pavēlēm, tagad sāka runāt priekš­nieka tonī, kam nebija viegli pretoties. Ar zīmīgu žestu licis saprast, ka noraida visus iebildumus, viņš turpināja jau mierīgākā balsī:

— Jums ir iespējams pārvērst manu izskatu. Pārģērbiet mani! Ja gribat, arī izkrāsojiet — vārdu sakot, iztaisiet mani, vienalga, par ko — kaut vai par plānprātiņu!