D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Nekā laba neparedzēdams, iedomādamies, ka cilts pie­augušie vīri viņu nopētīs ne tādām vien acīm, jaunais virsnieks vienu mirkli bija pat gatavs atkāpties. Taču jau bija par vēlu. Uz bērnu kliedzieniem tuvējās būdas dur­vīs parādījās kāds ducis indiāņu. Saspiedušies tumšā, nai­dīgā pulciņā, viņi drūmi sagaidīja pienākam tuvāk tos, kas tik negaidot bija ieradušies viņu vidū.

Dāvids, kam ciems bija jau mazliet pazīstams, devās tieši uz šo būdu ar tādu apņēmību, kas likās grūti satri­cināma. Tā bija ciema galvenā ēka — no koku mizām un zariem primitīvi uzbūvēta būda, kurā notika cilts apsprie­des un sapulces. Spraucoties garām tumšajiem, spēcīga­jiem mežoņu stāviem, Dankenam nenācās viegli saglabāt šai brīdī tik nepieciešamo vienaldzības izteiksmi, bet, ap­zinādamies, ka viņa dzīvība atkarīga no pašsavaldīšanās, viņš paļāvās uz sava pavadoņa izmanību un sekoja tam cieši pa pēdām, cenzdamies pa to laiku sakārtot savas do­mas. Nikno un nesamierināmo ienaidnieku tiešais tuvums stindzināja asinis viņa dzīslās, taču jauneklim izdevās tik­tāl apvaldīt savas jūtas, ka viņa āriene nenodeva šo vā­jumu. Sekodams apdomīgā Gamuta piemēram, viņš pa­ņēma smaržīgu zaru slotiņu no kaudzes, kas atradās būdas kaktā, un klusēdams apsēdās.

Tiklīdz viņu viesis bija ienācis, iekšā, pie durvīm stāvo­šie karavīri atstāja būdas ieeju un, nometušies svešinie­kam apkārt, pacietīgi gaidīja, kad viņš sāks runāt. Citi, skaitā krietni vairāk, stāvēja, laiski un ērti atspiedušies pret stateniskajiem stabiem, kas balstīja sašķiebušos ēku, bet trīs vai četri vecākie un cienīgākie virsaiši nosēdās zemē mazliet priekšā pārējiem.

Būdā dega gaiša lāpa, un liesma, nevienādi plaiksnīda­mās, meta sārtus atspulgus brīžiem uz vienu vai otru seju un stāvu. Dankens tās gaismā mēģināja izlasīt indiāņu vaibstos, kā tie noskaņoti pret viņa ierašanos. Taču

priekšā sēdošie virsaiši tikai retumis uzmeta viņam kādu skatienu, visu laiku raudzīdamies uz zemi ar tādu sejas izteiksmi, ko varēja iztulkot kā cieņas parādīšanu, bet tikpat labi arī kā neuzticību. Vīri, kas atradās ēnā, nebija tik atturīgi. Dankens drīz vien uztvēra viņu caururbjošos, bet slepenos skatienus, kas smalki nopētīja viņu no galvas līdz kājām, neatstājot neievērotu nevienu pārmaiņu viņa sejā, nevienu žestu, nevienu krāsojuma līniju un pat ne mazāko sīkumu viņa apģērbā.

Beidzot kāds spēcīgs, muskuļots indiānis ar iesirmiem matiem iznāca no kakta puskrēslas un sāka runāt. Viņš runāja vaiendotu jeb huroņu valodā, tādēļ Heivards ne­varēja saprast vārdu nozīmi, bet, spriežot pēc žestiem, tie drīzāk šķita laipni nekā naidīgi. Dankens papurināja galvu un rādīja ar zīmēm, ka nevar atbildēt.

— Vai neviens no maniem brāļiem neprot franciski vai angliski? — viņš jautāja franču valodā, pārlaizdams ska­tienu klātesošo sejām cerībā, ka ieraudzīs kādu piekrītoši pamājam.

Kaut gan ne viena galva vien pagriezās uz šo pusi, it kā lai uztvertu viņa vārdu nozīmi, atbildes uz tiem nebija.

— Man jājūtas apbēdinātam, — Dankens turpināja, lē­nām un skaidri izrunādams katru vārdu, — redzot, ka ne­viens no šās gudrās un drošsirdīgās tautas nesaprot to va­lodu, kādā lielais valdnieks runā ar saviem bērniem. Viņam sirds kļūtu smaga, ja viņš zinātu, ka viņa sarkan- ādainie karavīri tik maz viņu godā!

Iestājās ilgs un nospiedošs klusums, bet neviena kus­tība, ne acu izteiksme neizpauda, kādu iespaidu atstājusi šī piezīme. Beidzot tas pats karavīrs, kas bija runājis iepriekš, atbildēja viņam ar strupu jautājumu kanādiešu izloksnē:

— Kad mūsu lielais tēvs runā ar savu tautu, vai tad viņš to dara huroņu valodā?

— Viņš nešķiro savus bērnus, lai kāda to ādas krāsa — sarkana, melna vai balta, — Dankens izvairīgi atbildēja,

— kaut gan visvairāk viņš ir apmierināts ar drosmīgajiem huroņiem.

— Ko viņš teiks, — noprasīja piesardzīgais virsaitis,

— kad skrējēji viņa priekšā saskaitīs skalpus, kas pirms piecām naktīm auga uz ingizu' galvām?

nādams šo skaitli, kuram, kā viņš ļoti labi zināja, viņa viesis neticēja.

— Tā nav glaimojoša liecība mūsu modrībai, mans kungs, ka mēs nekā nevaram noslēpt savu kareivju skaitu. Varētu domāt, ka šajos mežos tas būtu viegli izdarāms. Kā dzirdēju, komandanta meitas iekļuvušas cietoksnī jau pēc apļenkuma sākuma?

— Tas ir tiesa, mans kungs. Bet viņas nevājina mūsu vīrišķību, ar savu noteiktību viņas rāda mums drosmes paraugu. Un, ja vienīgi noteiktība būtu vajadzīga, lai at­sistu tāda lieliska karavīra uzbrukumu, kāds ir marķīzs Monkalms, tad es ar prieku uzticētu Viljama Henrija forta aizstāvēšanu vecākajai no abām dāmām.

— Cēlas īpašības ir iedzimtas, tādēļ es jums pilnīgi ticu. Bet arī drosmei ir savas robežas, un nedrīkst aizmirst cil­vēcību. Es ceru, mans kungs, ka jūs esat pilnvarots ap­spriest cietokšņa padošanos?

— Vai, pēc ekselences domām, mūsu aizstāvēšanās ir tik vāja, ka šāds solis būtu vajadzīgs?

— Man būtu žēl, ja aizstāvēšanās ieilgtu, tā kaitina ma­nus sarkanādainos draugus, — Monkalms pameta skatienu uz nopietno un vērīgo indiāņu grupu, izvairīdamies no tiešas atbildes uz Heivarda jautājumu. — Jau tagad man ir grūti viņus iegrožot.

Heivards klusēja, jo atmiņā atkal uzausa mokošas ne­sen pārciesto briesmu ainas un iztēlē parādījās nevarīgās meitenes, kam bija jāpārdzīvo tādas ciešanas.

— Šie kungi, — Monkalms turpināja, domādams, ka viņa vārdi atstājuši iespaidu, — ir visbriesmīgāki tad, kad sakaitināti. Būtu lieki jums stāstīt, cik grūti savaldīt viņu niknumu. Tātad, mans kungs! Vai neparunāsim par nosacījumiem?

— Baidos, ka jūs, ekselence, esat maldināts attiecībā uz Viljama Henrija forta stiprumu un tā garnizona lielumu.

— Es neesmu aplencis Kvebeku, bet zemes uzbēruma vaļņus, ko aizstāv divdesmit trīs simti varonīgu ka­reivju, — skanēja īsa, pieklājīga atbilde.

— Protams, mūsu nocietinājumi ir tikai zemes uzbērumi, forts nav celts uz Daiamonda raga klintīm, bet atrodas krastā, kas savā laikā bija liktenīgs Dīskavam un viņa varonīgajai armijai. Dažu stundu gājiena attālumā no mums atrodas spēcīga armija, kas ir daļa no mūsu spē­kiem.

— Bet ko izlūks saka? Viņam taču ir acis, ausis un mēle! Ko viņš ziņo vārdos?

— O, ser, viņam šie orgāni ir savā vietā, un viņš var pateikt visu, ko redzējis un dzirdējis. Viņa ziņojums ir šāds: Hudzonas krastā atrodas viņa majestātes cietoksnis, nosaukts par Edvarda fortu viņa augstībai Jorkas prin­cim par godu, kā tas jums labi zināms. Tajā ir pietiekami daudz bruņota karaspēka, kā jau tādā cietoksnī vajag būt!

— Bet vai tad viņi nedomā, vai viņi netaisās nākt mums palīgā?

— Cietoksnī notiek rīta un vakara skates. Bet, kad vie­nam no jaunkareivjiem — jūs saprotat, Danken, jūs pats esat pa pusei skots — kad kādam jaunkareivim pulveris uzbira uz putras, tā uzkrita uz oglēm un sadega!

Tad viņš pēkšņi sarūgtināts atmeta ironisko runas veidu un nopietnā, domīgā balsī turpināja:

— Un tomēr vēstulē varēja būt — tur vajadzēja būt kaut kam, kas mums jāzina!

— Mums jāpieņem steidzīgs lēmums, — majors atteica, ar prieku izmantojot komandanta noskaņojuma maiņu, lai sāktu runāt par svarīgākām lietām. — Nedrīkstu jums slēpt, ser, ka nometni ilgi vairs nevarēs noturēt. Ar no­žēlu man jāpiebilst, ka arī cietoksnī apstākļi nav la­bāki, — vairāk nekā puse no mūsu lielgabaliem ir bojāti.