D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Izlūks pagriezās ^pret Heivardu un kādu mirkli raudzī­jās viņā ar neslēptu izbrīnu. Tad, plati atvēris muti, viņš sāka nevaldāmi un no visas sirds smieties savus nedzirda­mos, īpatnējos smieklus, pie kuriem viņu bija pieradinā­jušas pastāvīgās briesmas.

Atkārtojis vārdus «ciltsbrāļi, kas ložņā pie ezera», viņš piebilda: — Lūk, ko nozīmē skoloties un pavadīt jaunību pilsētā! Bet šim zellim tomēr ir garas kājas, un uzticēties viņam nevar. Paturiet viņu zem savas šautenes, kamēr es aizlīdīšu apkārt caur krūmiem un saņemšu to dzīvu. Tikai" nekādā gadījumā nešaujiet!

Vanagacs jau bija pa pusei nozudis biezoknī, kad Hei- vārds, izstiepdams roku, vēl apstādināja viņu, lai pa­jautātu: \

— Bet, ja es redzu, ka jūs esat briesmās, vai tad drīk­stu izšaut?

Vanagacs mirkli pavērās viņā, it kā nesaprazdams, kā uzņemt šādu jautājumu. Tad, pamādams ar galvu un vēl arvien nedzirdami smiedamies, viņš atbildēja:

— Kaut vai simtreiz, major!

Nākamajā mirklī viņš nozuda starp lapām. Drudžainā nepacietībā Dankens gaidīja vairākas minūtes, kamēr at­kal ieraudzīja izlūku,. Līzdams pa zemi, tas no mugurpuses tuvojās indiānim, kuru gribēja sagūstīt. Pielīdis dažu jardu attālumā, viņš klusu un lēnām piecēlās kājās. Šajā mirki! atskanēja vairāki skaļi ūdens plunkšķi, un Dankena acis īstajā brīdī pavērsās uz to pusi, lai redzētu, ka ap. simt tumšu ķermeņu visi reizē iemetas saviļņotajā ezeriņā. Sa­tverdams- šauteni, viņš tūlīt atkal paskatījās uz indiāni. Nemaz neuztraukdamies un neko nenojauzdams, mežonis pastiepa uz priekšu kakl,u, it kā arī viņš ar muļķīgu ziņ­kāri vērotu, kas notiek tumšajā ezerā. Šajā brīdī pār viņu pacēlās Vanagacs roka. Bet bez kāda redzama iemesla tā atkal nolaidās, un tas īpašnieks no jauna ļāvās ilgai ne­dzirdamu smieklu lēkmei. Kad šie īpatnie, sirsnīgie Va­nagacs smiekli aprimās, viņš nevis sagrāba savu upuri aiz rīkles, bet uzsita tam viegli uz pleca un skaļi iesaucās:

— Nu, kā iet, draugs? Vai esat sadomājis mācīt bebrus dziedāt?

— Tieši tā!— skanēja ātra atbilde.

Lasītājs pats varēs labāk iedomāties Heivarda izbrīnu, nekā mēs to spētu aprakstīt. Viņa uzglūnošie indiāņi pēk­šņi pārvērtās četrkājainos zvēros, ezers — bebru dīķī, ūdenskritums — šo gudro un čaklo dzīvnieku uzceltā dambī, bet aizdomās turētais ienaidnieks, kā izrādījās, bija viņa paša uzticamais draugs Dāvids Gamuts — dziedāša­nas skolotājs. Cerēdams, ka no viņa varēs kaut ko uzzi­nāt par abām māsām, jauneklis tūlīt izlēca no savas pa­slēptuves un steidzās piebiedroties divām galvenajām per­sonām, kas darbojās šajā ainā.

Vanagacs jautrības lēkme negribēja rimties. Bez jebkā­dām ceremonijām viņš sagrāba pačlevīgo Gamutu un grieza apkārt kā vilciņu, atkal un atkal apgalvodams, ka huroņi parādījuši sevi no vislabākās puses, viņu tā iz­ģērbdami. Tad viņš satvēra Dāvida roku un, novēlēdams visu to labāko jaunajā kārtā, saspieda tik cieši, ka lēnī­gajam vīram asaras sasprāga acīs.

. — Jūs taisījāties uzstāties bebru priekšā ar saviem rīk­les vingrinājumiem, vai ne? — Vanagacs sacīja. — Bet šie manīgie velni jau daļēji pieprot šito amatu, jo, kā jūs pašlaik dzirdat, sit takti ar astēm. Man ir nācies piedzīvot, ka viens otrs radījums, kas prot lasīt un rakstīt, ir dum­jāks par vecu, pieredzējušu bebru. Taču, kas attiecas uz trokšņa taisīšanu, tad šie lopiņi ir mēmi no dzimšanas! Bet ko jūs teiksiet par šādu dziesmiņu?

Dāvids aizspieda savas smalkās ausis, un pat Heivards, kam bija zināms, ko nozīmē šis kliedziens, palūkojās aug­šup, ar acīm meklēdams putnu, kad turpat gaisā atskanēja vārnas ķērciens.

— Redzat! •— smiedamies turpināja izlūks, norādīdams uz pārējiem pulciņa locekļiem, kas, paklausot viņa signā-' lam, jau tuvojās. — Šī ir mūzika ar īstu iedarbību: tā at­sauc manā tuvumā divas labas šautenes, nemaz nerunājot par dunčiem un tomahaukiem. Bet, cik var manīt, jūs esat sveiks un vesels. Pastāstiet, kas noticis ar jaunavām!

— Viņas ir pagāna gūsteknes, — Dāvids sacīja. — Un, kaut arī viņu gars ir ļoti nomākts, miesa bauda ērtības un ir drošībā.

— Abas? — elpu aizturējis, Heivards noprasīja.

— Tieši tā! Kaut arī mūsu ceļojums bija sūrs un grūts un uzturs visai plāns, mums nav bijis cita iemesla sūdzē­ties kā vienīgi par šo vardarbību pret mūsu jūtām — ka mūs tā aizved gūstā uz tālu zemi. .

— Dievs lai jūs svētī par šiem vārdiem! — nodrebot izsaucās Monro. — Tātad es atgūšu savus bērniņus dzīvus un veselus!

— Nezinu, vai viņas varēs tik drīz tikt brīvībā, — Dā­vids šaubīdamies atbildēja. — Šo mežoņu vadoni ir apsē­dis ļaunais gars, kuru nekāds spēks, izņemot visuvareno, nevar savaldīt. Es izmēģinājos ar viņu gan miegā, gan no­modā, bet ne skaņas, ne vārdi acīmredzot nespēj ietekmēt viņa dvēseli.

— Kur ir šis nelietis? — strupi iejaucās izlūks.

— Šodien viņš kopā ar saviem jaunajiem vīriešiem medī alni un rīt, kā es dzirdēju, dosies dziļāk mežos uz Kanādas robežu pusi. Vecākā jaunava ir aizsūtīta uz kai­miņu cilti, kuras būdas atrodas tur aiz tās melnās, augstās klints. Bet jaunākā tika atstāta pie huroņu sievietēm, kuru mājokļi ir tikai kādas divas jūdzes no šejienes — aug­stienē.

— Alise, mana mīļā Alise! — Heivards nomurmināja. — Viņa ir zaudējusi mierinājumu, ko var sniegt māsas tuvums!

— Tieši tā. Bet tā remdinājuma, ko dvēselei bēdās dod slavas un pateicības dziesmas dievam, viņai nav trūcis.

— Vai tad mūzika viņai tagad sagādā prieku?

— Tikai nopietna un svinīga mūzika. Kaut gan jāatzīst, ka, par spīti visiem maniem pūliņiem, jaunava biežāk raud nekā smaida. Tādās reizēs es atturos uzbāzties ar svētām dziesmām. Bet bieži vien mums ir jauki un patī­kami apmierinošas saskaņas brīži, kad .mežoņu ausis ar izbrīnu klausās, kā paceļas mūsu balsis.

— Bet kāpēc jums atļauj staigāt savā vaļā — bez ap­sardzības?

Dāvids vispirms savilka seju izteiksmē, kam, pēc viņa domām, vajadzēja paust pieticīgu pazemību, un tad lēn­prātīgi atbildēja: -

— Maz uzslavas pelnījis tāds tārps kā es. Taču diev- dziesmas spēks, ko nomāca šausmu darbi tajā asiņainajā laukā, caur kuru mēs gājām, ir atkal atguvis savu iedar­bību — pat uz pagānu dvēselēm, un man tiek atļauts brīvi iet un nākt.

Izlūks iesmējās un izskaidroja šo neparasto labvēlību varbūt daudz pārliecinošāk, sacīdams:

— Indiāņi nekad nedara pāri plānprātiņam. Bet kāpēc tad jūs, kad ceļš priekšā bija brīvs, negājāt atpakaļ pa savām paša pēdām — tās taču nav tik nesaskatāmas kā vāverei — un neaiznesāt ziņu uz Edvarda fortu?

Ar to pašu pazemīgo izteiksmi Dāvids atbildēja:

— Kaut arī mana dvēsele ar līksmību atkal apciemotu kristietības mājokļus, manas kājas necēlās, lai spertu soli atpakaļ, kad man uzticētās maigās dvēseles sērojas ne­brīvē un bēdās.

Kaut arī Dāvida tēlainā valoda nebija visai saprotama, piesarkums godīgajā sejā un sirsnīgā, apņēmīgā acu iz­teiksme neatstāja šaubu par viņa rīcības motīviem. Un­kass piegāja runātājam klāt un apveltīja viņu ar "atzinīgu skatienu. Izlūks pasniedza dziedāšanas skolotājam viņa instrumentu, sacīdams:

— Še, draugsT Es šo tavu stabulīti gribēju izmantot iekuram, bet, tā kā tev šī lietiņa ir dārga, tad ņem un pūt pēc sirds patikas!