D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Vai mēs dosimies tālāk? — Heivards jautāja,

— Pag, pag, bez steigas! Mēs zinām savu ceļu, bet va­jag visu pamatīgi izpētīt. Cits viss nu būtu skaidrs, izņe­mot to, kādā veidā šis nelietis varējis pārnest sievietes, ejot pa strautu. Pat huronis ir par lepnu, lai ļautu viņu maigajām kājām pieskarties ūdenim.

— Vai tas tur nepalīdzēs ienest skaidrību šajā jautā­jumā? -jļ Heivards norādīja uz kaut ko līdzīgu nestuvēm, kas bija uz ātru roku uztaisītas no zariem, sasienot tos kopā ar klūdziņām, bet tagad salauztas un nevērīgi no­mestas malā kā nevajadzīgas.

— Skaidrs! — Vanagacs priecīgi iesaucās. — Tie blēži ir gudrojuši stundām ilgi, pūlēdamies uz beigām sajaukt savas pēdas. Nu, man ir nācis priekšā, ka viņi noņemas ar tādām lietām veselu dienu, bet no tā tikpat maz jēgas. Re, kur. ir trīs pāri mokasīnu un divi pāri mazu pēdu. Taisni jābrīnās, ka cilvēciski radījumi var pastaigāt ar tik mazām kājām! Unkas, padod man briežādas siksnu, izmē­rīsim šās pēdas garumu. Nudien, tā nav garāka kā bēr­nam, bet jaunavas taču ir slaidas un staltas!

— Manu meitu gleznās kājas nav piemērotas tādām grūtībām, — Monro teica, ar tēva mīlestībū nolūkodamies savu bērnu viegli iemītajās pēdās. — Mēs atradīsim viņas šeit tuksnesī, bezspēkā saļimušas.

— Par to gan nav ko bažīties, — izlūks atbildēja, lēnām pakratīdams galvu. — Viņas ir gājušas taisni un vingri, kaut arī viegliem un ne visai platiem soļiem. Redziet, pa­pēdis tik tikko pieskāries zemei; Un šeit tumšmatainā ir pārlēkusi no vienas saknes uz otru. Nē, nē, ticiet man, neviena no viņām nav bijusi tuvu ģībonim. Dziedoņa pē­das gan rāda, ka viņam te sākušas sāpēt kājas un viņš ar pūlēm tās cilājis. Redziet, šeit viņš ir paslīdējis, bet te steberējis ar izplestām kājām, un te, lūk, izskatās, it kā ^iņš būtu ceļojis uz slēpēm. Nu jā, cilvēks, kas vienmēr nodarbina tikai rīkli, nevar pienācīgi ietrehēt savas kājas.

Pēc šādiem neapšaubāmiem pierādījumiem pieredzēju­šais izlūks visai viegli noskaidroja'patieso ainu, turklāt gandrīz ar tādu noteiktību un pārliecību, it kā pats būtu bijis šo notikumu aculiecinieks. Viņa secinājumi un sprie­dumi bija tik. skaidri un tai pašā laikā tik vienkārši, ka visi jutās uzmundrināti un apmierināti. īsu brīdi apstāju­šies, lai steigšus ieturētu azaidu, ceļotāji atkal devās tālāk.

Izlūks pavērās rietošajā saulē un nesās uz priekšu tik ātri, ka Heivardam un Monro vajadzēja sasprindzināt visus spēkus, lai tiktu līdz. Tagad viņu ceļš veda pa jau pieminēto ieleju. Tā kā huroņi tālāk nebija centušies no­slēpt savas pēdas, tad vajātājiem vairs neiznāca nekāda kavēšanās neziņas dēļ. Taču nebija pagājusi vēl ne stunda, kad Vanagacs gaita kļuva manāmi "gausāka un viņš sāka aizdomīgi lūkoties apkārt, it kā sajustu briesmu tuvošanos. Drīz vien viņš apstājās un pagaidīja pārējos.

— Es saožu huroņus, — viņš teica mohikāņiem. — Tur tālāk cauri koku galotnēm spīd gaišas debesis, un mēs pienākam pārāk tuvu viņu nometnei. Sagamor, tu ej pa labi pāri pakalnam, Unkass nogriezīsies pa kreisi gar strautu, bet es turpināšu iet pa pēdām. Ja kaut kas gadās, dodiet ziņu ar trīs vārnas ķērcieniem. Es redzēju vienu no šiem putniem lidināmies gaisā tieši aiz nokaltušā ozola, un tā ir vēl viena zīme, ka mēs tuvojamies nometnei.

Nekā neatbildējuši, indiāņi nogriezās katrs uz savu pusi, bet Vanagacs ar abiem džentlmeņiem piesardzīgi devās uz priekšu. Drīz vien Heivards piegāja cieši blakus ceļ­vedim, nepacietīgi vēlēdamies drīzāk ieraudzīt ienaidnie­kus. Izlūks lika viņam aizzagties līdz krūmiem aizauguša­jai mežmalai un tur gaidīt viņu, jo pats gribēja pārbaudīt kaut kādas aizdomīgas zīmes mazliet sānis. Dankens pa­klausīja un drīz nonāca vietā, no kuras viņam pavērās neparasts un neredzēts skats.

Daudzu akru lielā platībā koki bija nocirsti, un klajumu pielēja vasaras vakara maigi sārtā blāzma. Netālu no tās vietas, kur stāvēja Dankens, strauts izveidoja mazu eze­riņu, kas aizņēma lielāko daļu ielejas starp diviem kal­niem. No šā plašā baseina ūdens tik rāmi plūda pāri nelie­lam, glīti darinātam aizsprostam, ka ūdenskritums šķita drīzāk cilvēka roku darbs nekā dabas veidojums. Ezera malā un pat tieši ūdenī atradās kāds simts māla būdiņu; izskatījās tā, it kā ezers būtu pārplūdinājis krastus. Ģūdiņu noapaļotie jumti, kas bija apbrīnojami prasmīgi izveidoti, lai pasargātu iemītniekus no slikta laika, liecināja par lie­lāku cenšanos un rūpību, nekā iezemieši bija paraduši vel­tīt savām mītnēm. īsi sakot, viss šis ciems vai pilsēta, lai kā to nosauktu, izskatījās glītāks un plānveidīgāk uzcelts, nekā, pēc balto cilvēku domām, indiāņi to parasti mēdz i darīt. Taču šķita, ka tas ir pamests, vismaz labu brīdi Daņ - kens tā domāja. Bet tad viņam likās, ka irjDamanījis vai­rākus cilvēku stāvus, kas nāk uz viņa pusi, rāpodami uz visām četrām un vilkdami aiz sevis kādu smagu un, kā viņš pēkšņi iedomājās, briesmīgu ieroci. Tieši tajā mirklī no mitekļiem pabāzās dažas tumšas galvas, un pēkšņi visa apmetne it kā atdzīvojās, taču parādījušās būtnes tik ātri te pazibēja, te atkal nozuda skatienam, ka nekādi nebija iespējams noteikt, kas tās ir un ko dara. Šās aizdomīgās un neizskaidrojamās rosīšanās satraukts, Heivards jau gribēja dot signālu ar vārnas ķērcieniem, kad lapu čauk­stoņa turpat tuvumā lika viņam paskatīties uz citu pusi.

Jauneklis satrūkās un instinktīvi pakāpās dažus soļus atpakaļ, ieraudzīdams simt jaTdu tālāk svešu indiāni. Acu­mirklī atguvis savaldību, viņš neziņoja trauksmi, kas va­rētu būt viņam pašam liktenīga, bet'palika mierīgi stā­vam, uzmanīgi sekodams otra kustībām.

Mirkli klusu pavērojis, Dankens pārliecinājās, ka viņš nav pamanīts. Iezemietis, tāpat kā viņš pats, likās aiz­ņemts ar ciemata zemo būdiņu un to iemītnieku zaglīgo kustību vērošanu. Caur ķēmīgo krāsojuma masku, kas se­dza indiāņa seju, nebija iespējams saskatīt vaibstu izteik­smi, bet Dankenam šķita, ka tā ir drīzāk grūtsirdīga nekā mežonīga. Viņa galva bija noskūta pēc indiāņu paražas, un no galvvidū atstātā matu kušķa nokarājās trīs vai čet­ras noplukušas vanaga spārna spalvas. Viņa stāvu pa pu­sei ietina noskrandis nātns apmetnis, bet apakšējais ietērps sastāvēja no parasta krekla, kura piedurknes bija izman­totas kā bikses. Viņa stilbi bija kaili, ērkšķu sadurstīti un saskrambāti. Kājās gan bija labi briežādas mokasīni. Taču kopumā šā cilvēka izskats bija bēdīgs un nožēlojams.

Dankens arvien vēl ziņkāri vēroja savu kaimiņu, kad pie viņa klusu un piesardzīgi piezagās izlūks.

— Redziet, mēs esam pienākuši pie viņu ciema jeb no­metnes, — jauneklis čukstēja, — un te ir arī viens no me­žoņiem, kas var ļoti traucēt mūsu tālāko ceļu.

Heivards ar pirkstu norādīja uz svešinieku; to ieraudzī­jis, Vanagacs satrūkās un norāva no pleca šauteni. Tad, nolaizdams zemāk bīstamo stobru, viņš izstiepa uz priekšu savu garo kaklu un uzmanīgi aplūkoja mežoni.

— Tas velns nav huronis, — viņš teica, — un arī ne no Kanādas ciltīm. Tomēr pēc drēbēm redzams, ka šis ne­lietis ir aplaupījis kādu balto. Vai jūs neredzat, kur viņš paslēpis savu šauteni vai loku?

— Viņam, liekas, nav ieroču, un vispār viņš neizskatās naidīgi noskaņots. Ja tikai viņš nesacels trauksmi starp saviem ciltsbrāļiem, kuri, kā jūs redzat, ložņā tur, pie ezera, tad mums nav no viņa ko baidīties.