D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Tās ir pēdas! — iesaucās izlūks un devās turp. — Pui­sim ir vērīgas acis un ass prāts.

— Lūk! — Unkass norādīja uz ziemeļiem un dienvi­diem, kur skaidri redzamas pēdas iezīmēja platu taku. — Tumšmatainā ir aizgājusi uz sala pusi.

— Dzinējsuns nekad nav skrējis pa labākām pēdām! — atbildēja izlūks, tūlīt drāzdamies uz priekšu norādītajā virzienā. — Mums ir laimējies, ļoti laimējies, un tagad mēs varam iet, degunus izslējuši. Jā, šeit savā gāzelīgajā gaitā ir gājuši abi jūsu lopiņi. Šis huronis ceļo kā balto ģenerālis! Sodība ir nākusi pār viņa galvu un laupījusi viņam saprašanu! Pameklē riteņu sliedes, sagamor, — viņš turpināja atskatīdamies un apmierināti iesmējās. — Drīz mums šis muļķis brauks karietē, nebēdādams, ka viņam aiz muguras seko trīs labākie acu pāri visā pierobežas novadā.

Izlūka labā oma un pakaļdzīšanās pārsteidzošā veiksmē pēc vairāk nekā četrdesmit 'jūdžu garā apkārtceļa spār­noja visus ar cerībām. Viņi devās uz priekšu ātrā solī un ar tādu paļāvību, kā ceļinieks iet pa platu lielceļu. Ja pie kādas klints, upītes vai cietākā vietā pēdu zīmes, pēc ku­rām viņi vadījās, nozuda, tad izlūka asais skatiens tās at­kal atklāja kaut kur tālāk priekšā, un reti kad bija nepie­ciešams pat mirkli uzkavēties. Taču Magva nebija pilnīgi atteicies no viltībām, kādas lieto visi indiāņi, bēgot no ienaidnieka. Maldinošas pēdas un pēkšņi pagriezieni ga­dījās visai bieži — kur vien kāds strauts vai piemērota zemes virsma sagādāja izdevību. Tomēr sekotājus reti va­rēja apmānīt, viņi neaizmaldījās pa viltus taku, bet vien­mēr laikā atklāja savu kļūdīšanos.

Pēcpusdienā viņi bija pagājuši garām Skerunam un ta­gad devās uz rieta pusi slīdošās saules virzienā. Nokāpuši no kādas augstienes dziļā ieplakā, caur kuru tecēja ne­mierīgs strauts, viņi pēkšņi nonāca vietā, kur bija atra­dusies Viltīgās Lapsas apmetne. Avota tuvumā uzgāja ap­dzēstas pagales, visapkārt mētājās brieža atliekas, un uz kokiem bija skaidri redzamas zirgu zobu pēdas. Mazliet tālāk Heivards pamanīja, mazu, no zariem izveidotu lape- nīti un aizkustināts to aplūkoja, jo tajā droši vien bija at­pūtušās Kora un Alise. Taču, lai arī visapkārt zeme bija nomīņāta un skaidri varēja saskatīt kā cilvēku, tā zirgu kāju nospiedumus, pēdas līdz ar šo vietu šķita piepeši izbeidzamies.

Bija viegli izsekot, kur gājuši zirgi, bet likās, ka tie kle­jojuši bez cilvēka un pilnīgi savā vaļā, tikai meklēdami barību. Beidzot Unkass, kopīgi ar tēvu staigādams pa zirgu pēdām, uzgāja zīmi, kas liecināja, ka tie te bijuši pavisam nesen. Jauneklis devās uzmeklēt dzīvniekus, iepriekš pa­vēstījis biedriem par savu atklājumu, un tie vēl nebija beiguši apspriesties, kad viņš jau atgriezās, vezdams abas ķēves. Segli bija salauzti un segas netīras, it kā zirgi būtu skraidījuši brīvībā jau vairākas dienas.

— Ko tas varētu nozīmēt? — Heivards jautāja nobālē­dams un paraudzījās apkārt, it kā baidītos, ka krūmi un lapas tūlīt atklās kādu šausmīgu noslēpumu.

— To, ka mūsu ceļojums drīz beigsies un mēs atroda­mies ienaidnieka zemē, — izlūks atbildēja. — Ja šim ne­lietim sekotu vajātāji, bet nebūtu zirgu un maigās būtnes nespētu tikt līdzi pārējiem, tad varbūt viņš tās arī noskal- pētu. Bet, kad ienaidnieks nemin uz papēžiem, viņš neaiz­skars ne matiņa uz gūstekņu galvām. Tas, kas domā, ka sarkanādainais, kaut arī mings, var slikti apieties ar sie­vieti, nepavisam nepazīst ne indiāņus, ne meža likumus. Taisnība, zirgi ir šeit, bet huroņi jau projām. Nu, pamek­lēsim ceļu, pa kuru viņi aizgājuši. ,

Vanagacs un mohikāņi ķērās pie šā uzdevuma ar vis­lielāko centību. Novilkuši apli, kura apkārtmērs bija vai­rāki simti pēdu, viņi katrs ņēmās pētīt savu daļu. Tomēr meklēšana beidzās bez panākumiem. Kāju nospiedumu bija daudz, bet izskatījās, it kā cilvēki te būtu staigājuši tāpat vien, bez nolūka aiziet no. šejienes. Izlūks un viņa biedri cits aiz cita vēlreiz lēnām pārmeklēja apmetnes vietu un atkal satikās apļa vidū tikpat gudri kā sākumā.

— Tavu velnišķīgu viltību! — Vanagacs iesaucās. — Mums tā jāizdibina, sagamor. Sāksim ar avotu un pār­meklēsim zemi collu pa collai! Hunonim nebūs lielīties savu ciltsbrāļu priekšā, ka viņam ir kājas, kas neatstāj pēdu.

Pats rādīdams priekšzīmi, izlūks ķērās pie meklēšanas ar jaunu dedzību. Ne lapiņa nepalika neaiztikta. Viņi pa­cēla katru sprunguli, pabīdīja nost kairu akmeni, zinā­dami, ka .indiāņi bieži vien izmanto šos priekšmetus pēdu slēpšanai, ar vislielāko pacietību un rūpību nosedzctt ik­vienu sperto soli. Tomēr nekas netika atrasts. Beidzot Un­kass, kas visātrāk bija ticis galā ar savu pārmeklējamo gabalu, aizsprostoja mazo, duļķaino strautiņu, kas iztecēja no avota, un novirzīja to sānis. Tiklīdz šaurā gultne lej­pus aizsprosta kļuva sausa, viņš noliecās un sāka to vē­rīgi un ziņkāri aplūkot. Tūlīt pat gavilējošs kliedziens pa­vēstīja par jaunā karavīra veiksmi. Visi pārējie metās uz turieni, un Unkass parādīja mokasīna nospiedumu mitra­jās sanesās.

— Zēns darīs godu savai tautai, r— Vanagacs sacīja, aplūkodams pēdu ar tādu sajūsmu, kādu dabas pētnieks veltītu mamuta ilknim vai mastodonta ribai, — un būs kā dadzis aci huroņiem. Bet tā nav indiāņa pēda! Papēdis iemīts pārāk dziļi un pirkstgali uz āru, it kā te kāds franču dejotājs būtu uzjautrinājis savus ciltsbrāļus … Palec atpa­kaļ, Unkas, un atnes ftian dziedoņa kājas mēru! Tu atra­dīsi brīnišķīgu nospiedumu tieši pretī tai klintij.

Kamēr jauneklis izpildīja rīkojumu, izlūks un Cingač­guks uzmanīgi aplūkoja iespiedumus. Izmēri sakrita,- un Vanagacs nešaubīdamies pavēstīja, ka šī ir Dāvida pēda, kurš atkal bijis spiests apmainīt zābakus pret mokasīniem.

— Tagad man viss ir tik skaidrs, it kā es savām acīm būtu redzējis Viltīgās Lapsas izdarības, — viņš piemeti­nāja. — Tā kā dziedonis ir cilvēks, kura spējas .galveno­kārt izpaužas rīklē un kājās, tad viņam ir likuši iet pir­majam, bet pārējie sekojuši tieši viņa pēdās.

— Bet, — iesaucās Dankens, — es neredzu ne zīmes no…

— No jaunavām, — izlūks viņu pārtrauca. — Šis nelie­tis ir izgudrojis, kā viņas pārnest, kamēr nebūs drošs, ka jebkuriem vajātājiem sajaucis prātus. Lieku galvu ķīlā, ka, nenogājuši ne jūdzi, mēs atkal ieraudzīsim viņu mazās, jaukās pēdiņas!

Tagad viņi visi devās lejup gar strautu, neizlaizdami no acīm iemītās pēdas. Ūdens drīz atkal ieplūda vecajā gul­tnē, bet mežinieki, uzmanīgi vērodami zemi abās pusēs, mierīgi turpināja savu ceļu, jo zināja, ka pēdas ir zem ūdens. Nogājuši vairāk nekā pusjūdzi, viņi sasniedza vietu, kur strauts burbuļoja tieši gar lielas, sausas klints pakāji. Te ceļinieki apstājās, lai pārliecinātos, vai huroņi nav izkāpuši no ūdens.

Labi, ka viņi to izdarīja, jo drīz vien veiklais, rosīgais Unkass atrada kājas nospiedumu uz kāda sūnu kušķīša, kam acīmredzot viens no indiāņiem bija neviļus uzkāpis. Viņš devās virzienā, kādu norādīja šis atklājums, un, iegā­jis tuvējā biezoknī, pēkšņi uzdūrās tikpat svaigām un skaidri samanāmām pēdām kā tās, pa kurām viņi bija gā­juši, pirms sasniedza avotu, Atkal kliedziens pavēstīja biedriem par jaunekļa veiksmi, un līdz ar to meklēšana beidzās.

— Jā, tas ir izdomāts ar īstu indiāņa gudrību, — izlūks sacīja, kad visi bija sapulcējušies ap to vietu.