D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Redzēdams, ka šie piedzīvojušie mežinieki jūtas drošībā, arī Heivards nomierinājās un drīz vien sekoja viņu pie­mēram. Pusnakts vēl bija tālu, kad sagrautā forta drupās apmetušies ļaudis jau gulēja dziļā miegā.

Debesis vēl bija nosētas zvaigznēm, kad izlūks nāca mo­dināt gulētājus. Nometuši savus apmetņus, Monro un Hei­vards acumirklī bija kājās, tiklīdz atskanēja mežinieka klusie saucieni pie būdas ieejas, kurā viņi bija pavadījuši nakti. Kad viņi iz,ņāca no savas paslēptuves, izlūks viņs sagaidīja turpat tuvumā uņ savstarpējo sasveicināšanos

aizstāja gudrā ceļveža izteiksmīgs mājiens ievērot klu­sumu.

— Nerunājiet ne pušplēsta vārda! — viņš čukstēja, kad tie pienāca klāt. — Baltā cilvēka balss reti kad tā īsti iederas mežu valstībā, to mums jau mācīja piemērs ar ne­laimīgo dziedoni. Nāciet šurp, — izlūks turpināja, pagriez­damies pret tālāko forta sienu, — nokāpsim grāvī no šās puses. Bet esiet uzmanīgi — speriet kāju tikai uz akme­ņiem un koka gabaliem!

Viņa biedri paklausīja, kaut gan vienam no tiem šās ārkārtīgās piesardzības iemesli vēl bija noslēpums. Nokļu­vuši dziļajā gravā, kas no trim pusēm apjoza uzbērumu, viņi redzēja, ka eja ir gandrīz pilnīgi drupu aizbērta. Taču, uzmanīgi un pacietīgi rāpjoties līdzi izlūkam, viņiem izdevās sasniegt Horikana smilšaino krastu.

— Te mūsu pēdas varēs tikai ar ošņāšanu sadzīt, — izlūks apmierināts sacīja, atskatīdamies uz noieto grūto ceļu. — Zāle ir nodevīgs paklājs bēgļu kājām, bet uz koka un akmens mokasīns neatstāj nekādas zīmes. Ja jums būtu kājās jūsu naglotie zābaki, tad gan būtu iemesls bažām, bet ar pienācīgi apstrādātu briežādas apavu cilvēks var droši staigāt pa cietu pamatu. Pastum laivu tuvāk pie ma­las, Unkas! Te smiltīs paliek pēdas, Lēnām, puis, lēnām! Tā nedrīkst pieskarties krastam, citādi šie nelieši uzzinās, pa kādu ceļu mēs no šejienes esam aizgājuši.

Jauneklis ievēroja brīdinājumu. Vanagacs, pārlicis kādu dēli no drupām uz laivu, pamāja abiem virsniekiem, lai iekāpj. Kad viņi .bija iekāpuši, viss tika tīšām sasviests agrākajā nekārtībā, un tad arī pats izlūks veikli ielēca mazajā tāss laiviņā, neatstājis aiz sevis nekādu pēdu. Hei­vards klusēja, kamēr indiāņi piesardzīgi atairējās kādu gabaliņu nost no forta un laiva ieslīdēja platajā, tumšajā ēnā, ko pār ezera gludo spoguli meta austrumu pusē stā­vošs kaln's. Tad viņš jautāja:

— Kādēļ mums vajag tik steidzīgi un slepus aizbraukt?

— Ja viena oneida asinis spētu nokrāsot tīrā ūdens klaju, pa kuru mēs braucam, — izlūks atteica, — tad jūsu paša acis atbildētu uz šo jautājumu.

— Bet jūs taču teicāt, ka viņš esot bijis viens patg^un no miroņiem nav ko baidīties.

— Jā, viņš bija viens savā nelietībā, bet indiānis gan­drīz vienmēr var būt drošs, ka viņa asinis nelīs neatrieb­tas un drīz vien atskanēs kāda viņa ieiiaidnieka nāves kliedziens.

— Ar ienaidniekiem priekšā un aiz muguras mūsu ceļo­jums, liekas, būs visai bīstams.

— Bīstams? — Vanagacs mierīgi atkārtoja. — Nē, ne jau nu taisni bīstams, jo, turot acis un ausis vaļā, mums varbūt izdosies aizsteigties šiem neliešiem par dažām stun­dām priekšā. Un, ja vajadzēs ķerties pie šautenes, tad trīs no mums prot ar to rīkpties tikpat labi kā jebkurš šai ap­vidū. Nē, bīstama nekā nav, bet iespējams gan, ka mums' iznāks krietni pastrādāt ar airiem, un var gadīties arī kāda sadursme, cīniņš vai cita tamlīdzīga izklaidēšanās, taču te vienmēr atradīsies, kur paslēpties, un lādiņu mums ir papilnam.

Iespējams, ka Heivards vārdu «bīstams» saprata mazliet citādi nekā izlūks, jo, nekā neatbildējis, viņš tagad sēdēja klusēdams, kamēr laiva jūdzi pēc jūdzes slīdēja pār ūdeni. Tieši gaismai austot, viņi iebrauca ezera šaurumā un ātri un piesardzīgi virzījās uz priekšu starp neskaitāmām ma­zām saliņām.

Cingačguks nolika savu airi. Unkass un izlūks vadīja , vieglo laiviņu pa līkumotiem, grūti izbraucamiem ūdens atzarojumiem, kur uz katra soļa viņi varēja sastapties ar negaidītām briesmām. Sagamora acis modri vēroja saliņu pēc saliņas, krūmāju pēc krūmāja: izbraucot klajākā vietā, viņa skatiens pievērsās kailajām klintīm un drūmajiem mežiem, kas draudīgi ielenca šauro ūdens joslu,

Heivards visu to vēroja ar divkāršu interesi — gan ap­brīnodams apkārtnes skaistumu, gan izjuzdams bažas, kas bija gluži dabiskas viņa situācijā, un jau sāka domāt, ka ir uztraucies bez pietiekama iemesla, kad āiri, paklausot Čingačguka dotajai zīmei, apstājās,

— Ha! — izsaucās Unkass gandrīz tai pašā mirklī, kad tēva vieglais piesitiens pret laivas malu brīdināja viņus par briesmu tuvumu.

«— Kas tad nu? — izlūks jautāja. — Ezers ir tik rāms, it kā nekad nebūtu bijis vēja, un es varu to pārredzēt jūdzēm tālu.

Indiānis nopietni pacēla savu airi un norādīja tai vir­zienā, kur kā piekalts kavējās viņa skatiens. Dankens pa­raudzījās uz to pusi. Viņiem priekšā dažņ desmit pēdu attālumā atradās viena no zemajām, mežainajām saliņām,

bet tā izskatījās tik klusa un mierpilna, it kā tās vientulībā cilvēks nekad nebūtu spēris kāju.

— Es nekā cita neredzu, — viņš teica, — kā tikai zemi un ūdeni. Jauka ainava …

— Cst! — izlūks viņu pārtrauca. — Jā, sagamor, tu rīkojies vienmēr ar prātu. Tur gan ir tikai ēna, bet tā nav dabiska… Major, vai jūs redzat dūmaku, kas paceļas pār salu?

— Tie ir ūdens iztvaiko jumi.

— To var pateikt katrs bērns. Bet tā tumšākā josla, kas guļ apakšpusē un gandrīz nemanāmi saplūst ar lazdu bie­zokni lejā? Tie ir dūmi no ugunskura, kas, manuprāt, gan nav liels.

— Nu, tad piebrauksim klāt un noskaidrosim savas aiz­domas, — nepacietīgais Heivards sacīja. — Uz tāda maza zemes gabaliņa viņu nevar būt daudz.

— Ja jūs par indiāņu viltību spriedīsiet pēc grāmatās lasītām gudrībām, tas novedīs jūs nelaimē vai pat nāvē, — Vanagacs atbildēja, pētīdams salu ar sev raksturīgo vērī­gumu. — Ja man būtu atļauts izteikties, es sacītu, ka mums ir tikai divas izejas: vai nu griezties atpakaļ un at­teikties no nodoma dzīties pakaļ huroņiem, vai…

— Nekad! — Heivards iesaucās pašreizējiem apstāk­ļiem pārāk skaļā balsī.

— Nu, nu! — Vanagacs turpināja, ar strauju žestu do­dams jauneklim zīmi apvaldīt savu nepacietību. — Es jau pats arī tā domāju, taču uzskatīju par savu pienākumu pateikt visu. Tad mums jādodas tālāk, un, ja šaurumā ir indiāņi vai franči, mums būs jāizlaužas šīm klinšu nokarēm cauri. Vai.es pareizi runāju, sagamor?

Indiānis nekā neatbildēja, tikai nolaida savu airi ūdenī un sāka irties už priekšu. Tā kā viņš bija laivas virziena noteicējs, tad šī kustība pietiekami skaidri izpauda viņa lēmumu. Nu visi sparīgi strādāja ar airiem un jau pēc dažiem mirkļiem sasniedza vietu, no kuras varēja labi redzēt salas ziemeļu krastu, kas līdz šim bija slēpts viņu skatieniem.

— Tur viņi ir, — izlūks čukstēja, — divas laivas un dūmi. Nelieši vēl nav miglā mūs ieraudzījuši, citādi mēs jau dzirdētu viņu sasodīto kaujas saucienu. Sarausim, draugi! Mēs attālināmies no viņiem, un lode līdz šejienei jau gandrīz vairs nesniegs ,..

Labi pazīstamais šāviena sprakšķis, lode, kas palēkda- mās nospindza pār rāmo ūdens virsmu, , un griezīgs klie­dziens uz salas pārtrauca izlūka vārdus un liecināja, ka viņi ir pamanīti. Nākamajā mirklī varēja redzēt vairākus mežoņus iemetamies laivās, kas drīz vien, viegli lēkāda­mas pa ūdeni, sāka dzīties viņiem pakaļ. Dankens nesa­skatīja nekādu pārmaiņu savu trīs pavadoņu sejās un kus­tībās, tikai viņu airu vēzieni kļuva garāki un saskanīgāki, liekot mazajai laiviņai aši traukties uz priekšu.