D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Turi viņus tādā attālumā, sagamor, — Vanagacs teica, aukstasinīgi atskatīdamies pār kreiso plecu un tur­pinādams sparīgi airēt, — tieši tādā! Šiem huroņiem pa visu cilti nav nevienas šautenes, kas aizsniegtu tik tālu, bet «briežu nāvei» ir stobrs, uz ko cilvēks var paļauties.

Pārliecinājies, ka mohikāņi vieni paši spēj noturēt laivu vajadzīgajā attālumā, izlūks apņēmīgi nolika airi un pa­ņēma savu liktenīgo šauteni. Trīs reizes viņš to pacēla pie pleca, bet, kad pārējie jau gaidīja atskanam šāvienu, vien­mēr atkal nolaida, likdams indiāņiem pielaist ienaidniekus mazliet tuvāk. Beidzot izlūka precīzā un izvēlīgā acs šķita apmierināta un, izstiepis kreiso roku, viņš sāka lēnām celt uz augšu stobru, bet laivas priekšgalā sēdošā Unkasa iz­sauciens arī šoreiz neļāva viņam izšaut.

— Kas tad nu, puis? — Vanagacs jautāja. — Ar to tu aiztaupīji vienam huronim nāves kliedzienu. Kāds tev bija iemesls to darīt?

Unkass norādīja uz klinšaino krastu netālu priekšā, no kura tieši šķērsām viņu ceļam pašreiz drāzās kāda cita kara laiva. Tagad viņu stāvoklis kļuva ārkārtīgi bīstams. Izlūks nolika šauteni un atkal paņēma airi, bet Cingačguks pagrieza laivas priekšgalu mazliet uz rietumu krasta pusi, lai palielinātu attālumu starp viņiem un šo jauno ienaid­nieku. Tai pašā laikā mežonīgi un gavilējoši kliedzieni atgādināja to vajātāju klātbūtni, kuri dzinās pakaļ no mugurpuses. Uztraucošā aina pat Monro izrāva,no apātijas.

— Izkāpsim krastā uz klintīm, — viņš teica ar piedzīvo­juša karavīra pašapziņu, — un izcīnīsim kauju ar me­žoņiem. •

— Kas grib gūt panākumus karā ar indiāņiem, — izlūks atbildēja, — tas nedrīkst būt pārāk lepns un atteikties no viltības. Turies tuvāk gar krastu, sagamor! Mēs esam gan­drīz blakus tiem blēžiem, un varbūt viņi mēģinās nogriezt mums ceļu,tālāk uz priekšu.

Vanagacs nebija kļūdījies. Kad huroņi noprata, ka, braucot taisni, viņi var palikt bēgošajiem aiz muguras, viņi mainīja virzienu un devas uz priekšu vairāk ieslīpi, tā ka drīz vien abas laivas slīdēja paralēli divsimt jardu attālumā viena no otras. Tagad viss bija atkarīgs no āt­ruma. Vieglās laiviņas traucās tik ātri, ka ezers priekšā uzvirda sīkos vilnīšos un laivas lēkāja augšup un lejup straujā skrējiena sabangotajā ūdenī. Varbūt šis apstāklis un nepieciešamība visiem strādāt ar airiem neļāva huro­ņiem tūlīt ķerties pie ieročiem.

Bēgļi juta, ka tik liela piepūle nebūs ilgi pa spēkam, turklāt vajātāji skaitliski bija pārsvarā. Ar bažām Dan­kens ievēroja, ka izlūks sāk nemierīgi lūkoties apkārt, it kā meklētu vēl kādu iespēju, kas palīdzētu izbēgt.

— Pagriez mazliet nost no saules, sagamor! — nesatri­cināmais mežinieks teica. — Es redzu, ka viens no šiem neliešiem taisās ķerties pie šautenes. Pagriez vēl nostāk no saules, un mēs noliksim salu starp mums un viņiem.

Šī viltība izdevās. Netālu priekšā atradās zema, gara sala, un, kad viņi to sasniedza, vajātāju laiva bija spiesta braukt gar otru malu, kamēr bēgļi devās pa šo pusi. Iz­lūks un viņa biedri izmantoja izdevīgo stāvokli un, tiklīdz krūmi paslēpa viņus no vajātāju acīm, divkāršoja savu piepūli, kas jau pirms tam šķita milzīga. Abas-laivas pa­brauca garām salas zemajam galam kā divi rikšotāji, kas drāžas vislielākajā āirumā; bēgļi'bija priekšā.

— Unkas, ne velti tu izvēlējies tieši šo laivu, — izlūks sacīja. •— Tie velni atkal ar visiem spēkiem liekas airos, un mums cīņā par saviem skalpiem būs jāpaļaujas uz pla­kaniem koka .gabaliem, nevis uz dūmos- tītiem stobriem un labu aci. Sarausim nu, draugi; reizē!

— Viņi taisās izšaut, — Heivards bilda. — Un, tā kā mēs atrodamies vienā līnijā, tad noteikti var trāpīt,

— Nogulstie.ties laivas dibenā, — izlūks ieteica, —• jūs un pulkvedis. Tad viņiem būs mazāks mērķis.

Heivards pasmaidīdams atbildēja:

— Tas būtu slikts piemērs no virsnieku puses — pa­slēpties, kad karavīri ir uguns apdraudēti.

— Augstais dievs! Te nu mēs redzam balta, cilvēka drosmi! — izlūks iesaucās. — Vai jūs domājat, ka saga­mors un Unkass vai pat es, tīrasiņu baltais, ilgi vilcinātos meklēt patvēruņiu, ja redzams, ka atklāti cīnīties nav ne­kādas jēgas?

— Mans draugs, viss jūsu teiktais ir patiesība, — atbil­dēja Heivards, — taču mūsu paražas neļauj mums darīt to, ko jūs vēlaties.

Sarunu pārtrauca huroņu šāvienu zalve, un, kad ap viņiem nosvilpa lodes, Dankens redzēja, ka Unkass, pa­griezis galvu, skatās uz viņu un Monro. Kaut gan ienaid­nieki bija tuvu un viņam pašam draudēja lielas briesmas, jaunā karavīra sejā neizpaudās nekādas citas jūtas kā tikai izbrīns par cilvēkiem, kas labprātīgi pakļauj sevi nevajadzīgam riskam. Cingačguks laikam labāk pazina balto cilvēku tikumus, jo ne reizi pat nepaskatījās uz viņu pusi, bet, acu nenovērsdams, raudzījās uz priekšmetu, pēc kura ieturēja laivas virzienū. Drīz vien kāda lode izsita no virsaiša rokām vieglo, gludo airi un aizsvieda pa gaisu tālu uz priekšu. Unkass ar savu aira galu apvilka ūdenī loku, un, laivai ātri traucoties tālāk, Cingačguks notvēra savējo. Pavicinājis to augstu gaisā, viņš izkliedza mohi­kāņu kaujas saucienu un tad atkal veltīja visus spēkus un izmaņu savam svarīgajam uzdevumam.

Pēkšņi no vajātāju laivām atskanēja skaļi saucieni: «Lielā Čūska!», «Garā Karabīne!»,. «Ātrais Briedis!» — un šķita, ka tie dod vajātājiem jaunu sparu. Izlūks satvēra kreisajā rokā «briežu nāvi» un, pacēlis to pār galvu, lepni pakratīja pret ienaidnieku. Mežoņi atbildēja už apvaino­jumu ar kaucienu, kam acumirklī sekoja jauna zalve. Pār ezeru kā krusa nobira lodes, un viena pat caururba viņu mazās laivas tāsi. Šai kritiskajā brīdī mohikāņu sejās ne­varēja saskatīt nekādu jūtu izpausmi, viņu sastingušie vaibsti neizteica ne cerību, ne uztraukumu. Bet izlūks at­kal pagrieza galvu un, iesmējies savus neskanīgos smiek­lus, teica Heivardam:

— Tiem neliešiem patīk dzirdēt savu šāvienu troksni, bet starp mingiem neatradīsies tādas acs, kas varētu droši nomērķēt uz ātri braucošu laivu! Jūs redzat, šie plānprā­tīgie velni nolikuši vienu airētāju pie lādēšanas, un, spriežot pavisam pieticīgi, kamēr mēs nobraucam trīs pē­das, viņi tikai divas!

Dankens ar prieku konstatēja, ka viņu laiva sāk ma­nāmi attālināties no vajātājiem. Huroņi drīz vien izšāva atkal, un kāda lode trāpīja pa Vanagacs airi, nenodarot nekā ļauna.

— Jauki! — izlūks sacīja, ziņkārīgi aplūkodams niecīgo robu. — Tā jau neieskrambātu pat zīdainim ādu! Nu,

major, ja jūs pamēģinātu padarboties ar šo plakano koka gabalu, es ļautu «briežu nāvei» piedalīties sarunā.

Heivards satvēra airi un ķērās pie airēšanas ar tādu dedzību, kas aizstāja māku. Vanagacs tikmēr pārbaudīja savas šautenes lādiņu, tad ātri notēmēja un izšāva. Hu- * ronis, kas bija piecēlies stāvus pirmās laivas priekšgalā ar līdzīgu nodomu, nogāzās atmuguriski, un viņa šautene iekrita ūdenī. Taču pēc mirkļa, mežonīgi un neprātīgi žes­tikulēdams, viņš pielēca atkal kājās. Tai pašā brīdī viņa biedri pārstāja airēt, abas laivas sadūrās ņn apstājās. Cin­gačguks un Unkass izmantoja šo momentu, lai atvilktu elpu, bet Heivards airēja ar neatlaidīgu centību. Tēvs un dēls tagad mierīgi, bet jautājoši paskatījās viens otrā, lai pārliecinātos, vai kāds no viņiem apšaudē nav ievainots, jo abi labi zināja, ka šādā kritiskā brīdī ne ar kliedzienu, ne skaņu nebūtu atļāvušies par to pavēstīt. Dažas lielas asins lāses ritēja lejup pa sagamora plecu. Redzēdams, ka Unkasa acis pārāk ilgi uzkavējas pie tām, viņš pasmēla raujā ūdeni un noskaloja traipu, ar šo vienkāršo žestu likdams saprast, ka ievainojums ir niecīgs.