D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Atkal? Vai jūs nedzirdat? — Heivards iesaucās.

— Jā, jā! Kad barības vai nu trūkst, vai ir pārpilnam, tad vilki kļūst droši, — izlūks mierīgi noteica. — Mēs varētu novilkt ādu kādam no tiem velniem, ja būtu gaišs un vairāk laika… Starp citu, major… Bet kas gan tur īsti notiek?

— Tātad tie nav vilki?

Vanagacs lēni papurināja galvu un piesardzības labad ar rokas mājienu paaicināja Heivardu sānis, kur vairs ne­sniedzās ugunskura blāzma. Nostājies pozā, kas pauda sa­sprindzinātu uzmanību, izlūks ilgi un vērīgi klausījās, vai neatkārtosies tā pati klusā skaņa, kas tik negaidīti bija viņu izbiedējusi. Taču acīmredzot šīs pūles bija veltīgas, jo pēc mirkļa klusuma viņš pačukstēja Heivardam:

— Jāpasauc Unkass. Indiānis var saklausīt to, kas mums paliek apslēpts. Būdams baltais, es nedomāju to noliegt.

Jaunais mohikānis pašreiz klusi sarunājās ar savu tēvu. Izdzirdis pūces kliedzienu, viņš satrūkās un, uzlēcis kājās, sāka raudzīties tumsā, it kā meklēdams, no kurienes šīs skaņas atlidojušas. Izlūks atkārtoja kliedzienu, un pēc pā­ris mirkļiem Dankens ieraudzīja Unkasu piesardzīgi zoga- mies gar cietokšņa valni uz to vietu, kur viņi stāvēja.

Vanagacs pateica viņam dažus vārdus delavaru valodā. Tiklīdz Unkass saprata, kāpēc ticis saukts, viņš nometās garšļaukus zālē un, kā Dankenam likās, palika tur klusi un nekustīgi guļam. Pārsteigts par jaunā karavīra pilnīgi nekustīgo pozu un gribēdams redzēt, kādā veidā viņš iegūs vajadzīgās ziņas, Heivards paspēra "pāris soļu uz priekšu un noliecās pār tumšo priekšmetu, no kura visu laiku nebija nolaidis acu. Un tad viņš atklāja, ka Unkass ir pazudis, bet viņa priekšā tumši ēnojas tikai kāds pa­augstinājums forta uzbērumā.

— Kur palicis mohikānis? — viņš, izbrīnā atkāpdamies, jautāja izlūkam. — Tieši šeit es viņu redzēju nokrītam un būtu varējis zvērēt, ka tepat viņš arī palika.

— Cst! Runājiet' klusāk, jo mēs nezinām, kādas ausis klausās, bet mingi ir viltīga cilts. Unkass jau ir tur, līdze­numā, un makuasi, ja kāds no tiem atrodas mūsu tuvumā, sastaps sev līdzvērtīgu pretinieku.

— Vai jūs domājat, ka Monkalms nav aizvedis prom visus savus indiāņus? Pavēstīsim to saviem biedriem, lai varētu ķerties pie ieročiem. Mēs šeit esam pieci vīri, kas raduši stāties pretī ienaidniekam.

— Nevienam ne vārda, ja jums dzīvībā dārga! Palūko­jieties uz sagamoru! Ja mums no tumsas kāds uzglūn, tad pēc viņa sejas tas nekad neiedomāsies, ka mēs nojāušam briesmu tuvumu.

— Bet viņu var pamanīt, un tas nozīmētu viņa nāvi. Viņš ir pārāk skaidri redzams ugunskura gaismā un neiz­bēgami kļūs par pirmo upuri.

— Neapstrīdami jums tagad ir taisnība, — atbildēja izlūks, vairāk satraukts nekā parasti, — taču ko lai dara? Viens vienīgs aizdomīgs skatiens var būt par iemeslu uz­brukumam, bet mēs vēl neesam sagatavojušies. Pēc tā, kā es pasaucu Unkasu, viņš zina, ka mēs esam kaut ko sa­oduši, Es viņam pavēstīšu, ka esam pamanījuši mingus. Gan viņa indiāņa gudrība tam pateiks, kā rīkoties.

Izlūks ielika pirkstus mutē, un tūlīt atskanēja kluss šņā­ciens, kas pirmajā mirklī lika Dankenam parauties sāņus, jo viņam likās, ka šņāc čūska. Atbalstījis galvu vienā rokā, Čingačguks sēdēja, domās nogrimis. Izdzirdējis tā dzīvnieka brīdinājumu, kura vārdā pats saucās, viņš tūlīt pacēla galvu, un tumšās acis ātri un vērīgi paraudzījās visapkārt. Izņemot šo pēkšņo un šķietami nevilšo kustību, nekā citādi viņa pārsteigums vai satraukums neizpaudās. Pa tvērienam noliktā šautene gulēja neaiztikta un, likās, arī neievērota. Ērtības labad viņš bija atlaidis vaļīgāk jostu un pat ļāva savam tomahaukam nokrist zemē. Viss viņa stāvs šķita sagumstam kā cilvēkam, kas ļauj atslābt nerviem un muskuļiem, lai atpūstos. Veikli ieņēmis agrāko pozu, bet tagad atbalstījis galvu otrā rokā, it kā viņš būtu sakustējies tikai tāpēc, lai atbrīvotu nogurušo locekli, iezemietis gaidīja tālākos notikumus ar tādu mieru un aukstasinību, kādu prot saglabāt tikai indiāņu karavīrs.

Mazāk pieredzējušai acij varētu likties, ka mohikāņu virsaitis ieslldzis snaudā, taču Heivards redzēja, ka viņa nāsis ir iepletušās, galva mazliet pagriezta sānis un ātri, steidzīgi skatieni nepārtraukti slīd pār apkārtējiem priekš­metiem.

-— Paraugieties uz sagamoru! — Vanagacs čukstēja, spiezdams Heivarda roku. —- Viņš zina, ka viens skatiens vai kustība var izjaukt mūsu plānus un nodot mūs šo neliešu varā .,.

Viņa vārdus pārtraifca šāviena uguntiņa un rībiens. Virs tās vietas, kur vēl arvien kavējās Heivarda apbrīnas pilnais skatiens, gaisā pacēlās ugunīgu dzirksteļu spiets.

Paskatījies otrreiz, viņš redzēja, ka Cingačguks ir pazudis. Izlul :. bija pacēlis savu šauteni pie pleca un turēja to Saufiunas gatavībā, ar nepacietību gaidīdams mirkli, kad I iiJnUsies ienaidnieks. Taču uzbrukums šķita izbeidzies ar šo vienīgo neveiksmīgo mēģinājumu nonāvēt Čingačguku. Kļausoties viņiem pāris reižu likās, ka tālumā švīkst krūmi, caur kuriem aizskrien kādas nezināmas būtnes. Drīz vien Vanagacs noprata, ka tur aizbēg vilki, sajutuši kādu traucētāju tuvojamies savai valstībai. Labu brīdi viņi stāvēja, elpu aizturējuši, pilni nepacietības, tad atskanēja ūdens plunkšķis, kam tūlīt sekoja citas šautenes šāviens.

- Tas ir Unkass! — izlūks sacīja. — Zēnam ir lieliska šautene! Es pazīstu tās šāvienu kā tēvs sava bērna balsi, jo tā kalpoja man, kamēr gadījās labāka.

— Ko tas varētu nozīmēt? — Heivards jautāja. — Mūs novēro, un, kā šķiet, mums draud bojāeja!

— Tur tās izsvaidītās pagales rāda, ka nolūki nav bijuši nekādi labie, un šis indiānis savukārt apliecinās, ka nekas ļums nav noticis, — atbildēja izlūks, nolaizdams šauteni atkal uz rokas un sekodams Čingačgukam, kas tieši šai mirklī atgriezās ugunskura gaismas lokā. — Nu, kā ir, sagamor? Vai mingi visā nopietnībā uzglūn mums, vai ari tas ir tikai viens no šiem rāpuļiem, kas velkas karotājiem astē, lai noskalpētu mirušos un, mājās atgriezies, plātītos sievu priekšā ar saviem varoņdarbiem?

Cingačguks ļoti mierīgi apsēdās savā vecajā vietā. Viņš nesteidzās ar atbildi, bet vispirms uzmanīgi apskatīja pa­gali, kurā bija trāpījusi lode, kas varēja būt liktenīga viņam pašam. Tad, pacēlis uz augšu vienu pirkstu, viņš atbildēja angliski ar vienzilbīgo vārdu:

— Viens.

— Tā jau es domāju, — Vanagacs sacīja apsēzdamies. — Un, tā kā viņam izdevās paslēpties ezerā, pirms Unkass izšāva, tad ļoti iespējams, ka šis nelietis aizgūtnēm melsīs par lielo slēpni, no kura viņš uzglūnējis diviem mohikā­ņiem un baltajam medniekam, — jo virsniekus šādā sa­dursmē var uzskatīt vairāk tikai par skatītājiem. Nu, lai jau, lai! Katrā tautā vienmēr ir arī daži godavīri, kas ap­klusinās nekauņu, ja tas sāks muldēt pārāk bezjēdzīgi. Šā blēža sūtītā lode nosvilpa tev tieši gar ausīm, sagamor.

Cingačguks mierīgi ieņēma savu agrāko pozu — tik niecīgs starpgadījums nespēja iedragāt viņa aukstasinību.

Tieši šai mirklī no tumsas iznira Unkass un apsēdās pie ugunskura ar tādu pašu vienaldzību sejā kā tēvam.

Heivards vēroja viņus ar lielu interesi un apbrīnu. Vi­ņam likās, ka mežiniekiem ir kādi slepeni sazināšanās pa­ņēmieni, kurus viņš ar savu prātu nespēj uztvert. Balto jauneklis šādā gadījumā būtu plaši un aizrautīgi, varbūt pat pārspīlējot, izklāstījis visu, kas notika tumšajā līdze­numā, turpretim šis jaunais karavīrs acīmredzot apmieri­nājās ar to, ka viņa darbi runās paši par sevi. Tiešām, paš­reiz nebija ne īstais laiks, ne vieta, lai indiānis lielītos ar saviem varoņdarbiem. Un, ja vien Heivards nebūtu painteresējies, iespējams, ka tonakt par šo lietu netiktu runāts vairāk ne vārda.