D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Redzot, ka viņā neklausās, uzticīgais Dāvids sekoja iz­misušajai Korai un atkal uzsāka kādu svētu dziesmu, cen­tīgi ritmā šķeļot gaisu ar savu garo roku. Tā viņi steidzās pa līdzenumu garām bēgošiem, ievainotiem un mirušiem .upuriem. Niknais huronis ļoti labi spēja aizsargāt pats sevi un savu nesamo, bet Kora ne reizi vien būtu kritusi mežoņu rokās, ja aiz viņas nesoļotu dīvaiļiais cilvēks, kas pārsteigtajiem indiāņiem likās ārprātīgs un tāpēc iedvesa viņiem bijību un cieņu.

Magva prata izvairīties no briesmām un izbēgt sekotā­jiem. Viņš devās mežā pa šauru aizu, kurā drīz vien at­rada abus zirgus, ko ceļotāji nesen bija palaiduši brīvībā. Zirgus apsargāja kāds huronis, kas izskatījās tikpat me­žonīgs un ļauns kā viņš pats. Magva uzcēla Alisi uz viena no zirgiem un pamāja Korai, lai kāpj otrā zirgā.

Lai gan jauno meiteni, uzlūkojot savu nolaupītāju, sa­grāba šausmas, tomēr viņa sajuta zināmu atvieglojumu, zi­not, ka ielejas asiņainās ainas paliek aiz muguras. Viņa uz­lēca seglos un izstiepa rokas pēc māsas ar tādu lūgumu un mīlestību, ka pat nežēlīgais huronis nespēja viņai atteikt. Viņš uzcēla Alisi uz zirga, ar kuru jāja Kora, tad satvēra pavadu un devās arvien tālāk meža biezoknī. Dāvids, re­dzēdams, ka viņš ir pamests viens pats un neievērots kā cilvēks, ko pat nogalināt nav vērts, pārmeta savu garo kāju otram indiāņu atstātajam zirgam pār muguru un de­vās pa nelīdzeno taku pārējiem pakaļ.

Trešā diena pēc cietokšņa ieņemšanas tuvojās vakaram. Horikana krastos valdīja klusums un nāve. Asinīm ap­traipītie uzvarētāji bija aizgājuši. Viņu nometnes vietā, kur vēl tik nesen bija skanējis uzvarējušās armijas jautro izpriecu troksnis, stāvēja klusas un pamestas būdiņas. Pats cietoksnis bija viss vienas gruzdošas drupas. Juku jukām pa zemes uzbērumu bija izsvaidīti pārogļojušies baļķi, sa­spridzinātu lielgabalu atliekas un saplaisājuši mūra gabali.

Arī laiks bija ļoti pārmainījies. Saule savu siltumu bija paslēpusi aiz necaurredzamiem mākoņu blāķiem, un šie cilvēku ķermeņu simti, kas bija nobrūnējuši augusta spie­dīgajā karstumā, tagad bezveidīgā masā stinga pāragrajās rudens brāzmās. Viļņojošie tīrās miglas vāli, kas bija aiz­peldējuši pāri pakalniem uz ziemeļiem, tagad, niknas vētras dzīti, atgriezās atpakaļ kā bezgalīgs, tumšs palags. Horikana mirgojošais spogulis bija pazudis; zaļie ūdeņi dusmīgi šļācās pret krastu, un pāri ūdens klajumam plūda skaudra ziemeļu elpa.

Pārskrienot vēja brāzmai, ārkārtīgi skaidri kļuva re­dzami vientuļie, nokaltušie zāles stiebriņi. Stāvie, klin­šainie kalni iezīmējās pārāk asi savā kailumā, un acs vel­tīgi mēģināja aizsniegt debesu bezgalīgo plašumu, ko ska­tienam sedza saraustītu, skrejošu mākoņu tumšais klājs, Vējš pūta nevienmērīgi — brīžiem smagi brāzās gar pašu zemi, it kā iečukstētu savas nopūtas mirušo stingu­šajās ausīs, tad atkal, spalgi un sērīgi iesvilpdamies, pa­cēlās augšup un iedrāzās mežā ar tādu sparu, ka gaisā uzlidoja vesels ceļā notraukto lapu un zaru virpulis. Daži izsalkuši kraukļi, iekļuvuši šajā virpulī, cīnījās ar vētru. Tikuši pāri zaļajam mežu okeānam, kas izpletās apakšā, tie tūlīt tīksmīgi nolaidās, kur pagadījās, lai stātos pie sava riebīgā dzīru galda.

īsi sakot, tā bija posta un mežonības pilna aina; šķita, it kā visus, kas te bez godbijības ienākuši, ar vienu sitienu būtu trāpījusi nāves varenā, nežēlīgā roka. Bet nu aizlie­gums izbeidzies, un pirmoreiz, kopš no šejienes aizgājuši ļaundarības vaininieki, dzīvas cilvēciskas būtnes atkal uz­drošinās tuvoties šai drūmajai vietai. -

Šajā dienā apmēram stundu pirms saulrieta pa šauro aleju, kur ceļš uz Hudzonu iegriezās mežā, iznāca pieci vīri un devās uz nopostītā cietokšņa pusi. Sākumā viņi virzījās uz priekšu lēnām un uzmanīgi. Visiem pa priekšu gāja vingrs jauneklis. Ar iezemietim raksturīgu piesar­dzību un veiklību viņš uzkāpa katrā pakalnā, lai izlūkotu apkārtni, un tad ar žestiem norādīja saviem biedriem vis­izdevīgāko ceļu. Arī pārējiem netrūka piesardzības un apdomības, kas nepieciešama karotājiem meža apstākļos. Viens no viņiem — arī indiānis — turējās mazliet sānis un vēroja meža malu ar ievingrinātu aci, kas pieradusi uztvert vismazāko briesmu pazīmi. Pārējie tris bija baltie.

Šaušalīgās ainas, kas uz katra soļa pavērās viņu skatie­niem ceļā uz ezera krastu, katrs šā mazā pulciņa loceklis uztvēra dažādi, saskaņā ar savu raksturu. Pa priekšu ejo­šais jauneklis šad un tad nopietni, bet slepus paraudzījās uz sakapātajiem upuriem, cenzdamies neizrādīt savas jū­tas, taču bija vēl pārāk nepiedzīvojis, lai pilnīgi apspiestu pēkšņo un spēcīgo satraukumu. Viņa sarkanādainais biedrs turpretim pacēlās pāri šādai vājībai. Viņš gāja garām līķu kaudzēm, apkārt neskatīdamies, un . viņa acīs bija tāds miers, kādu ļauj saglabāt tikai ilgs un iesakņo­jies paradums savaldīties.

Arī balto cilvēku izjūtas bija dažādas, kaut gan vie­nādi bēdīgas. Viens no viņiem — daudz kauju pieredzējis karavīrs, kā to, par spīti maskēšanās nolūkā uzvilktajam mežinieka apģērbam, liecināja viņa militārā stāja un gaita, sirmie mati un grumbotais vaigs, — nekautrējās skaļi nopūsties ikreiz, kad viņa acu priekšā pavērās sevišķi' šausmīga aina. Jaunais cilvēks, kas gāja viņam līdzās, brīžiem nodrebēja,. bet, liekas, apvaldīja savas jūtas, lai vēl vairāk nesatrauktu ceļa biedru. No viņiem visiem vienīgi pats pēdējais, kas noslēdza gājienu, šķita atklājam savas īstās domas, nebaidīdamies, ka viņu var izdzirdēt un kādas tam var būt sekas.

Šeit minētajās personās lasītājs jau tūlīt būs pazinis abus mohikāņus un viņu balto draugu — izlūku, kā arī Monro un Heivardu.

Kad Unkass, kas gāja pa priekšu, bija sasniedzis līdze­numa vidu, viņš tā iekliedzās, ka pārējie visi kā viens metās turp. Jaunais karavīrs bija apstājies pie grupas sie­viešu līķu, kas gulēja sasviesti juku jukām. Kaut. arī skats bija atbaidošs un briesmīgs, Monro un Heivards, mīlestī­bas vadīti, ko nespēja izdzēst nekāds izķēmojums, piestei­dzās pie trūdošās kaudzes un centās saskatīt, vai tur nebūs arī tās, ko viņi meklēja. Tā viņi tur stāvēja klusi un do­mīgi pie drūmās miroņu koЈas, kad pienāca izlūks. Dusmu pilnu skatienu lūkodamies bēdīgajā ainā, plecīgais meži­nieks sacīja:

— Es esmu bijis daudzos šaušalīgos kaujas laukos un staigājis pa asiņu pēdām garas jūdzes, bet nekad neesmu redzējis tik pamatīgu velna rokas darbu kā šeit! Kā tu doma, Čingačguk, — viņš piebilda delavaru valodā, — vai huroņiem būs ko lielīties ar to savu sievu priekšā, kad atnāks dziļie sniegi?

Mohikāņu virsaiša tumšajiem vaibstiem pārslīdēja dusmu ēna. Viņš pakustināja savu dunci makstī, tad rāmi novērsās, un viņa sejā atkal iegūlās tik dziļš miers, it kā viņš nekad nebūtu izjutis satrauktu kaislību dzinuli.

— Ha! — iesaucās jaunais mohikānis, paceldamies pirkstgalos un cieši raudzīdamies uz priekšu. Straujās kus­tības un kliedziena izbiedētie kraukļi aizlaidās pie cita laupījuma.

— Kas tur ir, manu zēn? — čukstēja izlūks, saliekdams savu garo augumu kā pantera pirms lēciena.

Neatbildējis Unkass ātri metās prom un. jau nākamajā mirklī norāva no krūma un sāka uzvaroši vicināt gaisā gabaliņu no Koras zaļā jātnieces plīvura. Redzēdami to un izdzirduši kliedzienu, kas atkal izlauzās pār jaunā mo­hikāņa lūpām, visi pārējie acumirklī atradās viņam blakus.